Atceroties Marisu Jansonu Jūrmalas festivālā 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc triju Osokinu priekšnesuma, pēc programmas “Dzimuši Latvijā” un saullēkta koncerta ar Ivetu Apkalnu 2020. gada Jūrmalas festivāls turpinājās ar pavisam cita rakstura programmu – 29. jūlijā Dzintaru vasaras koncertzālē tika īstenots “Veltījums Marisam Jansonam”.
Izcilais latviešu diriģents savulaik uzstājies arī Dzintaros, ar vēl senāku pagātni te saistās Arvīda Jansona vārds, tādējādi 29. jūlija programma atgādināja par vairāku paaudžu kontinuitāti, un šādai iecerei mūziķu izvēlētais repertuārs bija īsti piemērots – no Dzintaru skatuves skanēja Maksa Bruha Pirmais vijoļkoncerts, kam sekoja Pētera Čaikovska Sestā jeb “Patētiskā” simfonija, koncertu noslēdzot ar traģisku koncepciju. Un atskaņotāju snieguma līmenis šādu programmu arī ļāva uztvert kā emocionāli un mākslinieciski piepildītu.
Vēl viens kontinuitātes aspekts – tieši šie divi skaņdarbi agrāk dzirdēti Dzintaru koncertzālē vislabākajā kvalitātē, kad uz Latviju ar Čaikovska Sestās simfonijas interpretāciju bija atbraucis Zubins Mehta un Izraēlas filharmonijas orķestris, turpretī Doras Švarcbergas viesošanās Latvijā palikusi atmiņā ar brīnišķīgu Maksa Bruha Pirmā vijoļkoncerta versiju.
Taču ar to salīdzinājums arī beidzas, jo 29. jūlija koncertā muzicējošie interpreti pieder pavisam citai paaudzei, kas daudzkārt parādījusi individualizētu redzējumu un attieksmi, un pirmām kārtām tas izpaužas vijolnieces Kristīnes Balanas spēlē – Bruha slavenākā opusa romantiskās dimensijas viņa atklāja ar neparasti piesātinātu vijoles tembru, radošas brīvības klātbūtni un komponista laikmetam atbilstošu iedziļināšanos skaņurakstā izteiktajos pārdzīvojumos un niansēs.
Andra Pogas vadītā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra uzstāšanās turpretī liecināja par otru priekšnesuma veiksmi – dialogā ar solisti orķestra mūziķi ļoti uzmanīgi pavadīja vijolnieces spēli, un brīžos, kad tieši orķestrim tika ļauts parādīties priekšplānā, viņi šo iespēju izmantoja ar aizrautību un iedvesmu; visa atskaņojuma gaitā stīgu un pūšaminstrumentu grupas muzicēja precīzi un saliedēti, savukārt Andra Pogas skatījums uz Bruha vijoļkoncerta nedaudz šaubīgo formveidi ar (vismaz pēc komponista domām) labāko motīvu pastāvīgu atkārtošanos piešķīra šī caurcaurēm klasiskā opusa lasījumam vēlamo dramaturģiskās arhitektonikas spriegumu un stabilitāti.
Sekoja piedeva ar Johanu Sebastiānu Bahu un tādas pašas atziņas kā iepriekš – varbūt tieši šis būtu īstais brīdis un piemērotie apstākļi, lai pianistu un ērģelnieku priekšnesumiem pievienotos arī Latvijas izcilāko vijolnieku un čellistu solokoncerti, kuru repertuāra pamatā, saprotams, atrodas Baha instrumentālās svītas; turpretī kopā ar orķestri Kristīnes Balanas interpretācijā ar lielu prieku dzirdētu arī Bruha skaņdarbam tuvo Brāmsa vijoļkoncertu, un Čaikovska vijoļkoncertu, un abas Šostakoviča partitūras, un Gundara Pones koncertu, un tā tālāk.
Līdzīgi ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Andri Pogu – līdzās daudzām jau iepriekš īstenotām interpretācijas virsotnēm krievu meistaru un latviešu izcilo modernistu partitūru lasījumos kādreiz ceru sagaidīt arī koncertus ar Čaikovska Ceturto simfoniju, Šostakoviča Otro un Trešo simfoniju un Pones “Monumentum pro Galileo”.
Jo šādā kontekstā divkārt nožēlojami, ka orķestrim, tāpat kā Latvijas profesionālajiem teātriem, joprojām jāpierāda savas eksistences vērtība un nepieciešamība pēc normālām telpām un finansējuma, lai gan tieši ar kultūru Latvijas apstākļos ir iemesls lepoties visvairāk. Un jā – arī Dzintaru koncertzāle nav piemērotākā vieta Čaikovska Sestās simfonijas atskaņojumam, tādēļ vēl jo vairāk apbrīnojami, ka, pēc ilgāka laika dzirdot simfoniskā orķestra skaņu klātienē, tieši šis pieredzējums izraisīja īpašu prieku un valdzinājumu.
Protams, “Patētiskās simfonijas” lasījums saucams par īsti veiksmīgu ne tikai tembrālo rakursu dēļ – par neatņemami svarīgu aspektu kļuva arī atskaņojuma koncepcijas dziļums un meistarība. Un otrādi – šādu iespaidu pat visizcilākais diriģents nespētu panākt bez lokaniem un dzīvīgiem stīgu instrumentu toņiem, jūtīgām un kolorītām koka pūšaminstrumentu soloepizodēm un metāla pūšaminstrumentu grupas stabilas iekļaušanās ansambļa kopainā, lai arī te jāpiebilst, ka trompetēm un tromboniem ar spožu dinamiku vien nepietiek, vajadzīgas arī daudzveidīgākas krāsu nianses.
Taču galvenais ir tas, ka sadarbībā ar orķestri Andris Poga radīja rūpīgi pārdomātu, daudzslāņainu un emocionāli uzrunājošu Čaikovska Sestās simfonijas versiju, kurā ietvertā drāma atklājās visā traģismā jau pirmās daļas sākuma posmā un kur diriģents un orķestra mākslinieki simfonijas tematiskās arkas, paralēles, pretstatus un simboliskos motīvus vairākkārt atspoguļoja gluži jaunā gaismā.
Vai tas nozīmē, ka tik nopietnas un nozīmīgas simfoniskās partitūras vajag klausīties tieši Dzintaru vasaras koncertzālē? Protams, ka ne.
Pirmkārt, ja lumpenis aplaudē pēc Čaikovska Sestās simfonijas trešās daļas, tas nozīmē, ka lumpenis no šīs mūzikas neko nav sapratis, ka lumpenis to neatšķir no visparastākās polkas un marša un tādēļ viņam biļeti būtu vajadzējis atdot kādam vecam, cienījamam mūzikas skolotājam.
Otrkārt, normālās valstīs un pilsētās ap vasaras koncertzāli atrodas klusuma zona.
Tādi izlēcieni kā salūts “Patētiskās simfonijas” ceturtajā daļā būtu absolūti neiedomājami Zalcburgas, Lucernas vai Oldboro festivālos, toties Jūrmalas festivālā – katrā laikā. Un tas arī parāda festivāla organizētāju un viesu patieso attieksmi pret Marisu Jansonu, ko var nosaukt vienā vārdā – uzspļaut.
