– Pēdējos septiņos gados no lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarēm aizgājuši 14 tūkstoši. Acīmredzot tas turpināsies, jo zemnieki, kļūstot ražīgāki, vairāk darbaroku nepiedāvās? 7
– Mēs varam atļauties uzturēt tik daudz darbinieku, cik saražojam, t. i., uz vienu darbinieku jābūt ienākumiem no 60 līdz 100 tūkstošiem eiro atkarībā no sektora. Pretējā gadījumā aiziesim atpakaļ uz kolhozu principu, kur darbinieku ir tik daudz, cik vajag, vai cik ciematā dzīvo. To nevaram atļauties. Uzskatu, ka visvairāk nodarbinātību mēs varētu veicināt, ja būtu izvirzīts mērķis saražot pašpatēriņam, piemēram, dārzeņus, ko šobrīd saražojam 40%. Šis ir tas sektors, kur visvairāk nepieciešamas darbarokas. Vēl viena iespēja – radīt pievienoto vērtību, pārstrādājot produktus, bet tam vajadzīgs laiks.
– Kritiska situācija izveidojusies piena nozarē, kur iepirkumu cenas rūk, tuvojas kvotu brīvlaišana. Zemnieku saeima izveidojusi Avārijas brigādi. Ko darīsit?
– Par šo sektoru man ir duālas sajūtas. Runājot par kvotu pārsniegšanu un sankcijām, gribu jautāt – kurā gadā to uzzinājām? Nav korekti cerēt, ka kvotu neizpildīsim vai, ja pārpildīsim, valsts samaksās. Šobrīd regula nosaka, ka sods jāmaksā tiešajiem ražotājiem. Kā šo situāciju varēsim risināt tālāk, vērtēsim pēc 1. aprīļa.
Aizvadītais gads bija dramatisks jebkuram sektoram. Kailsala dēļ būtiskus zaudējumus cieta graudkopības sektors, sekoja Āfrikas cūku mēris, kas ienesa korekcijas cūkgaļas sektorā, bet augusts, septembris nāca ar Krievijas embargo. Tas bija smags pārbaudījumu gads lauksaimniecības sektoram. Graudkopībā cenu kritums bija dramatiskāks nekā pienam – no 240 eiro/t martā kviešiem līdz 150 eiro/t septembrī, bet, paldies Dievam, kurš bija latvietis un deva labas vasarāju ražas. Bet, saprātīgi saimniekojot, arī šādus gadus spējam pārvarēt.
Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības vadītājs Jānis Šolks paziņojis, ka nedrīkstam diskriminēt nevienu posmu no kopējās ķēdes – ne ražotāju, ne pārstrādātāju, ne tirgotāju. Es gribu uzsvērt – mēs nedrīkstam diskriminēt ražotāju. Mēs rosinām peļņas daļu sadalīt kā Vācijā: 50% – pārstrādātājam un veikalu tīklam, bet 50% – ražotājam, kas noteikts ar likumu, – varbūt mums jāņem šis piemērs.
Septiņus gadus pēc 2008. gada krīzes atkal atgriežamies pie šī jautājuma. Jau tolaik premjers Godmanis solīja noskaidrot, kur paliek peļņa, bet diemžēl atbildi nesaņēmām. Mums ir stipri jādomā par tirdzniecības daļu, jo jāsecina – abiem lielākajiem tīkliem ir monopolstāvoklis un viņi diktē noteikumus.
– Kā Krievijas embargo ietekmējis ražotājus?
– Nenoliedzami ietekmē. Domāju, ka sava daļa atbildības jāuzņemas pārstrādātājiem, jo tie, kas strādāja ar ļoti lielu daļu produktu īpatsvara Krievijas tirgū, skaidri apzinājās riskus, ka sadarbības partneris ir bīstams. Tāpēc tagad teikt, ka esam zaudējuši Austrumu tirgu un vajadzīgas kompensācijas… Šīs kompensācijas nepieciešamas visiem, jo tiem, kas strādāja Eiropas tirgos vai nacionālajā līmenī, tagad jāiztur konkurence ar tiem, kas bija Austrumu tirgos un strādāja ar lielām peļņām. Mēs nevaram teikt, ka no embargo cietēji ir tikai tie pārstrādes uzņēmumi, kam bija tiešais eksports uz Krieviju, cietēji ir arī piena ražotāji. Tagad parādās saimniecības, kas šā apstākļa dēļ nevar nomaksāt nodokļus, bet labvēlīgie nodokļu nosacījumi ir tikai pārstrādātājiem, kam bija tiešais eksports uz Krieviju. Šo jautājumu aktualizējam.
