– Pēdējā pusgada laikā notika cīņa par aizaugušās zemes atkarošanu, par ko aktīvi iestājās Zemnieku saeima. Bija arī tiesas precedents. Kas jums lika celties kājās – konkrētais precedents vai plašāks skatījums? 7
– Runājot par aizaugušajām platībām, grūti pateikt iemeslus, kāpēc pirms trīs gadiem tika izvirzīts datums – 2015. gada 1. janvāris, kad aizaugušās platības vairs nevar atmežot vai novākt apaugumus bez birokrātiski administratīvā sloga. Uzskatām – ja šī zeme kādreiz tika reģistrēta kā lauksaimniecībā izmantojamā zeme un ja kāds vēlas šo apaugumu novākt, tam jābūt brīvi un vienkārši izdarāmam. Apaugums savulaik veicinājis zemju transformāciju, jo īpašniekiem to bija izdevīgāk transformēt uz plantāciju mežiem vai jaunaudzēm, kam līdz 40 gadiem nekustamā īpašuma nodoklis nav jāmaksā, savukārt lauksaimniecībā izmantojamai zemei ir šis nodoklis un neapstrādātai zemei – dubultā apjomā. Esam unikāli, ka mums ir šādas platības un ka valsts var atļaut īpašniekiem šo resursu izniekot. Šobrīd mums aktīvi jāiesaistās, lai tās dotu labumu gan uzņēmējiem, gan tautsaimniecībai.
– Runājot par iepriekšējo periodu, vai ieguldītā Eiropas nauda sasniegusi mērķi un mūsu zemnieku konkurētspēja ir palielinājusies?
– Ja sektors aug, tad ieguldījumi ir pareizi. Taču nekorekta ir statistika, kas rāda – Latvijā joprojām ir 84 tūkstoši saimniecību. Tā nav. Piemēram, Lietuvā piemājas saimniecībās līdz 10 govīm tās klasificē kā mājdzīvniekus. Ir tehniskas nianses, kas jāskatās, lai statistika būtu objektīva. Iespējams, jāmaina metodoloģija. Šodien varam runāt par 13 – 14 tūkstošiem saimniecību, kas orientētas uz tirgu un ražo preču produkciju tirgum.
– Nule Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūts veicis pētījumu, secinot, ka LAP pasākuma plāns par jaunu darbavietu radīšanu laukos izpildīts par 22% un lielākā daļa no šīs naudas ieripojusi bioenerģijas projektu attīstītāju makos. Mērķis nav attaisnojies…
– Varbūt attiecībā par jaunu darbavietu radīšanu plāns nav izpildīts, bet kopumā bijis pozitīvs pienesums no ES naudas ieguldīšanas.
– Vai sadalījums starp bioenerģijas ražošanu un pārējām lauksaimniecības nozarēm bijis pareizā proporcijā?
– Nē, attiecībā uz šo bioenerģiju nauda bija novirzīta nepareizi. Biogāzes stacijas ir vides projekti, nevis biznesa projekti. Tas nozīmē, ka lopu novietnēs, sasniedzot noteiktu līmeni, kūtsmēslu daudzums ir tik liels, ka tie ir videi bīstami, tāpēc kā obligātai prasībai, sasniedzot noteiktu dzīvnieku skaitu, bija jābūt biogāzes stacijai, lai novērstu vides draudus. Pilnīgi aplami bija veidot biogāzes stacijas, kas balstītas tikai uz biomasu. Bet tāda bija Ekonomikas ministrijas nostāja, lai gan mēs vērsām uzmanību uz Vācijas gadījumu, kura uz šī grābekļa jau uzkāpa. Gadu mēģinājām ministru Kamparu pārliecināt, ka nevajag piešķirt kvotas, bet tas bija politisks lēmums. Problēmas radās ļoti ātri, jo biogāzes stacijas sāka atņemt zemi reālajiem lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem, šis biznesa veids bija pārsubsidēts.
