Atceries to biedējošo nakti? 20 gadi kopš gadsimta orkāna “Ervīns”: Vēl nebija kulminācija, bet puse Latvijas bez elektrības 17
Pirms 20 gadiem, 2005. gada 8. un 9. janvārī, Latviju skāra lielākā vētra šajā gadsimtā un trešā lielākā zināmajā vēsturē. Saukta arī par orkānu “Ervīns”, lai gan orkāna spēku Latvijas teritorijā nesasniedza. Dānijā orkāns, bet Latvijas teritorijā vējš orkāna spēku nesasniedza, par to plašāk vēsta portāls lsm.lv.
Ciklons, kas atnesa lielo vētru, sāka veidoties vēlā 7. janvāra vakarā virs Atlantijas okeāna, uz rietumiem no Īrijas. Strauja ciklona pastiprināšanās sākās 8. janvāra rītā virs Britu salu ziemeļiem, sekojošo 24 stundu laikā vētra brāzās pāri Ziemeļjūrai, Norvēģijas un Zviedrijas dienvidiem, Dānijai, Baltijas jūrai, Latvijai un Igaunijai.
Šī vētra starptautiski pazīstama ar diviem nosaukumiem. Norvēģijas meteodienests vētrai deva vārdu Gudruns (Gudrun), savukārt Berlīnes Brīvā universitāte – Ervīns (Erwin).
Ciklonā vējš orkāna spēku sasniedza Dānijas ziemeļrietumos, kur Hanstholmas pilsētā vidējais vēja ātrums sasniedza 35 m/s, bet brāzmās 48 m/s. Latvijā vētra sākās 8. janvāra vakarā, bet kulmināciju sasniedza pēc pusnakts un agrās rīta stundās.
Maksimālās vēja brāzmas bija Ventspilī, kur tās sasniedza 40 m/s, bet te ir interesanta detaļa – toreiz vētra vēl ne tuvu nebija sasniegusi kulmināciju, kad liela daļa Kurzemes, vēlāk aptuveni puse Latvijas, bija bez elektrības, vēsta lsm.lv.
Meteoroloģiskās stacijas tolaik nebija pārāk labi aprīkotas. Mērinstrumenti bez elektrības pārstāja strādāt, un maksimālo vēja ātrumu brāzmās konstatēja vizuāli. Meteorologiem ir instrukcijas, kurās aprakstīts, kā izskatās, kādi postījumi rodas kādā vēja ātrumā.
Vējuzplūdi piekrastē
Lielus postījumus radīja ne vien tieša vēja iedarbība, bet vēja radītā ūdenslīmeņa celšanās piekrastē. Rīgā applūda plašas teritorijas pilsētas ziemeļos, tuvāk Rīgas līcim, kā arī to ūdenstilpju krasti, kas saistīti ar Rīgas līci, un tādas galvaspilsētā ir vairums ūdenstilpju: Pilsētas kanāls, Ķīšezers, Juglas ezers un, protams, Daugava. Ūdenslīmenis Daugavā pie Andrejostas sasniedza otro augstāko atzīmi vēsturē, tikai par 15 centimetriem atpaliekot no 1969. gada 2. novembra vētrā sasniegtā.
Latvijas piekrastē kopumā “Ervīna” radīto vējuzplūdu ūdenslīmeņi bija visaugstākie 100–120 gadu laikā, kopš notiek jūras ūdenslīmeņu novērojumi,
un arī visilgākie. Ūdenslīmenis vienu metru virs vidējā turējās 23–24 stundas, bet 7–8 stundas tas pārsniedzis 2 metru atzīmi. Tāpēc ir arī tik ievērojami zemo teritoriju applūdumi Rīgas līča dienvidu piekrastē, daļēji arī Vidzemes krastā. Parastās rudens–ziemas vētrās maksimālie ūdenslīmeņi (1,5–1,8 metri ) tika sasniegti īslaicīgi, tikai dažas stundas.
Ilgstoši dominējot dienvidrietumu, rietumu vēju virzienam pie ekstremāli augstiem ūdenslīmeņiem, tika noskaloti 40 % no jūras krasta līnijas kopgaruma (Nida–Liepāja–Ventspils–Liepene, Kolkasrags, Saulkrasti–Salacgrīva). Ap 200 kilometru garumā krastu noskaloja vidēji 3–5 metru platumā, vietām līdz 20–30 metru platumā, izveidojot nepārtrauktu stāvkrastu joslu.
Salīdzinājumam – dažās iepriekš piedzīvotajās stiprākajās rudens vētrās (1993., 1999., 2001. gadā) krastu noskalošana notika 30–60 kilometru garumā, vidēji par 3–5 metriem (maksimāli 10–18 metriem), kopumā noskalojot 8–15 hektārus Latvijas zemes. Aplēsts, ka 2005. gada vētras laikā no krasta jūrā ieskaloja līdz pat 11 miljoniem kubikmetru zemes, kas ir 4–5 reizes vairāk nekā parastajās spēcīgajās vētrās iepriekšējo 10–12 gadu laikā.
Klimata pārmaiņas šādas vētras padara retākas un vājākas?
Kā raksta portāls, Vētra “Ervīns” joprojām ir spēcīgākā rudens–ziemas vētra Latvijā 21. gadsimtā, un šajā sakarā interesants ir klimata pārmaiņu aspekts. Rudens un ziemas jeb ciklonu vētru mūsu reģionā kļūst mazāk un nav pilnīgas skaidrības, kāpēc. Turklāt samazinās ne tikai vētru biežums un stiprums, bet arī kopumā vidējais vēja ātrums.
Ir izskanējušas dažādas versijas, no kurām nevar izslēgt arī mērījumu meteodoloģijas, mērinstrumentu maiņu, kas notikusi pa šiem gadiem, taču vēja samazināšanās tendence ir ne tikai Latvijā, bet faktiski visā Baltijas jūras reģionā. Iespējams, to rada apstākļu kopums un daļu šī samazinājuma tiešām veido mērīšanas metožu maiņa un, iespējams, pat meteostaciju apkārtnes apaugums.
Vēju meteostacijās mēra 10 metru augstumā. Ir Pasaules Meteoroloģijas organizācijas izstrādātas vadlīnijas, kādai jābūt vietai un apkārtnei, lai objektīvi veiktu mērījumus un nebūtu kādas lokālas mikroklimatiskas ietekmes. Vēja gadījumā ir noteikumi par tuvākajiem šķēršļiem – ēkām un kokiem, tomēr, pētot garas datu rindas, ir meteostacijas, kur saskatāma korelācija starp vēja ātrumu un tuvākajiem mežiem un kokiem, kas vai nu gadu gaitā izauguši vai nocirsti.
Vējam jebkurā gadījumā, pat mērot 10 metru augstumā, ir visai lokāls raksturs, tas atšķiras pat nelielos attālumos, un dažkārt gadās, ka kādai meteostacijai ir mainīts novietojums. Piemēram, tepat Rīgas oficiālā meteostacija ir pārcelta no Slokas ielas Pārdaugavā uz pilsētas centru – Latvijas Universitātes galvenās ēkas jumtu, vēsturiski mērījumi veikti arī Vērmaņdārzā. Šī gadsimta sākumā uz laiku Rīgas oficiālā meteostacija atradās lidostā “Rīga”, kas pat īsti nav Rīgā, un tas viss ietekmē ilggadīgos mērījumus, un to salāgošana ir nepateicīgs process.
No iespējami ietekmējošo klimata pārmaiņu viedokļa arī ir izteikta hipotēze, ka vidējos platuma grādos, kur mēs atrodamies, vēji kļūst lēnāki, jo samazinās gaisa temperatūras atšķirības starp Arktiskajiem apgabaliem un tropiem. Arktika sasilst daudz straujāk nekā tropu apvidi, kur temperatūras kāpums ir ievērojami lēnāks.
