Anda Līce: Kāpēc šodien daudzi kaunas no latvietības? 61
Miera laiks ir tad, kad nespindz lodes, neviens nav zaudēts un mēs esam savējo vidū. Kad var dziļi elpot, domāt un just. Dabā tas iestājas augustā, ap rudzu pļaujamo laiku, slimībā – pēc pārvarētas krīzes, politikā – pēc novērsta kara draudiem. Mūsu visu un katra personīgais miera laiks, pēc kura ilgojamies, bet kuru neprotam pienācīgi izmantot un kurš var arī nekad neiestāties.
Pēdējos divdesmit miera gados Latvijā ir bijis tik daudz tādu valstisku lēmumu, kas izraisa saspringtību un dusmas, bezjēdzīgi dedzina cilvēku enerģiju un dzen depresijā. Šajā ar iespējām it kā tik bagātajā miera laikā mums vairs nav cilvēku, ko likt amatos, un nākas ņemt tos pašus, kas jau ir izsēdējušies visos krēslos un par kuriem saka – viņu lietošanas termiņš ir beidzies. Vai mēs, dzīvodami mežonīgā kapitālisma spaidos un atdzimstošā totalitārisma draudos, vēl uzdodam sev jautājumu: “Kas es esmu?”
Gan savu, gan valsts vēsturi cilvēks spēj skatīt kā fotokameras apstādinātus kadrus, kurus atdzīvināt spēj vienīgi iztēle. To nekas neattīsta tik labi kā lasīšana. Iztēle ir vajadzīga ne jau tikai rakstniekiem, bet katram cilvēkam, lai viņš spētu pilnvērtīgi sajust un izjust dzīvi. Lasot Jāņa Lejiņa grāmatu “Kamera obskura”, es domāju – lūk, scenārijs filmai, kuru katrs var attiecināt arī uz sevi! Rakstnieka iztēle no grāmatas lappusēm liek plūst pagājušā gadsimta un vēl senāku laiku smaržām, ainām un balsīm. Tu lasi un atceries tās būtiskās lietas, kuras visu mūžu pavada arī tevi. Mums taču ikvienam ir ilgas, rakstnieka vārdiem runājot, “pēc tās vasaras, kad laiks vēl bija ejams uz abām pusēm. Un priekšā viss vēl bija tik vilinoši noslēpumains, ka nebija nekādas vajadzības tikt atpakaļ”.
Grāmatā atkārtojas kāds muižas laikos cilvēkus šķirās sadalošs, no kungu mutes nācis teiciens, ko šodien mums nenāktu par ļaunu attiecināt uz sevi, bet jau gluži citā kontekstā. “Atceries, kas tu esi!” mazmeitai Margarētai Šarlotei fon Lēbei atgādināja viņas vecāmāte baronese Niko.
Vai es atceros, kas esmu savā ģimenē, valstī un vispār šajā pasaulē, vai varbūt tikai spēlēju kādas man uzspiestas lomas? Ja man ir vienalga, no kādas tautas un kultūras es nāku, kas ir mans mantojums un uzdevums, tad mana nacionālā pašcieņa un identitāte ir tikai tāds astes kauls. Padomju laikos piesprieda nāves sodu par to vien, ka cilvēks apliecināja savu tautību. Kāpēc šodien, kad vismaz pie mums nekas tāds nenotiek, daudzi, lepodamies ar to, ka ir politkorekti eiropieši un pasaules pilsoņi, kaunas no latvietības, it kā vēstures vēji muižas iedzīto iztapības garu vēl nebūtu aizpūtuši?
