Atcerēties dzīvi karā Intas Rukas fotogrāfiju izstādē 0
Latvijas Fotogrāfijas muzejā tikko atklāta un līdz 23. septembrim apskatāma starptautiski atzītās latviešu fotogrāfes Intas Rukas izstāde “Atcerēties dzīvi”, kuras melnbalto foto varoņi ir cilvēki, kas piedalījušies karā, bēguši no tā šausmām vai arī bijuši situācijās, kas apdraud dzīvību, un piekrituši runāt par savām bailēm, izvēli un drošsirdību.
Izstāde ir konceptuāla, stāsta māksliniece un smejoties teic: agrāk sevi dēvējusi par dokumentālo, bet šobrīd – par konceptuālu fotogrāfi. Inta Ruka aizvien spējusi pārsteigt un sajūsmināt skatītāju ar spēju smalki tvert cilvēka personību un likteni, kā arī ar sev raksturīgo kontemplatīvo dziļumu. Šoreiz viņas varoņi ir Otrā pasaules kara un mūsdienu karu liecinieki, bēgļi, mobilizētie, leģionāri, kas cīnījušies Afganistānā, Irākā un citās valstīs…
Stāsts par katru no mums
Šī ir jau trešā izcilās meistares fotogrāfiju sērija par kara tēmu. Pirmā norisinājusies Somijā – māksliniece iemūžinājusi somus ar karēļu saknēm, daloties atmiņās par padomju–somu karu 1939. gadā. Tālāk sekojis uzaicinājums piedalīties izstādē “Lielāks miers, mazāks miers” Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā 2015. gadā, rosinot pastiprinātu vēlmi fotografēt un uzklausīt cilvēkus, kuri dalījušies personiskā pieredzē un sajūtās par karā pieredzēto.
Izstāde “Atcerēties dzīvi” tapusi ar “Langmaster” fonda atbalstu Zviedrijā, līdz ar to lielākā daļa fotogrāfijās redzamo varoņu ir Zviedrijas pilsoņi. Inta Ruka atzīst, ka meklējusi ļoti dažādus cilvēkus, tomēr nav gadījies atrast nevienu, kurš karā būtu devies brīvprātīgi, pārsvarā visi tikuši mobilizēti.
“Šie cilvēki karadienestā tika iesaukti ar pavēsti, viņiem nebija izvēles iespēju. Satiku arī apbrīnojamus cilvēkus, kuri brīvprātīgi iesaistās misijās un, riskējot ar savu dzīvību, glābj citus. Dzirdot šos stāstus, domāju par sevi, kā es rīkotos šādā situācijā. Vai es vai arī jebkurš cits būtu gatavs ko darīt citu labā? Vai es pamestu savu apkopējas darbu vēstniecībā, lai dotos uz Sīriju un palīdzētu citiem? Tas nav stāsts tikai par viņiem, bet gan par to, kāda esmu es un sabiedrība kopumā,” pārdomās dalās fotogrāfe. Viņa ir pārliecināta, ka, veidojot izstādi, nav bijis nejaušu tikšanos un stāstu, katra iepazīšanās bijusi likteņa sūtīta.
Bail, jo bija ko zaudēt
Intas Rukas iemūžināto varoņu vidū ir zviedriete Anita Lakberga, kura piedzīvojusi teroraktu Stokholmas centrā, kur ļaužu pūlī iebrauca kravas auto, kas pēc tam ietriecās veikala sienā, aiz sevis atstājot četrus bojāgājušos un piecpadsmit ievainotos, arī bērnus. “Redzēju, kā skrien zēns no desu bodītes, kā skrien šoferis. Zem smagās mašīnas aizmugurē gulēja divi cilvēki, jutos kā piesieta pie zemes. No tās dienas esmu sākusi ticēt liktenim,” fotogrāfei stāstījusi terorakta lieciniece.
Liene Karale piedalījusies starptautiskajās operācijās Irākā, Afganistānā un Kosovā. “Visspilgtāk atmiņā palikusi operācija Irākā, kur pavadīju septiņus mēnešus un sākumā īsti nebija nojausmas par to, kas mani tur sagaida. Rotācijas laikā bija vairāki uzbrukumi, taču – paldies Dievam – neviens no karavīriem būtiski necieta,” viņa stāstījusi Intai Rukai. Šī pieredze Lienei likusi saprast, ka Latvijā dzīvojam ļoti labi, mums pieejams dzeramais ūdens, pārtika, pajumte un nodrošināta izglītība. Vienīgais, kā pietrūkst, – spējas novērtēt to, kas jau ir.
Cits Intas Rukas fotogrāfiju varonis, afgānis Ali, dzimis Afganistānā, Gazī. Ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Pakistānu, Kvetu. Vēlāk arī Kveta tautības un reliģijas dēļ hazāriem no Afganistānas kļuva par bīstamu vietu. 2015. gadā viņš uzsācis bēgļa gaitas uz Eiropu, apmetoties Zviedrijā. “Devos ceļā kājām, ar laivu un ar vilcienu. Visgrūtāk bija šķērsot jūru, jo bijām četrdesmit cilvēki vienā laivā, un jūra bija nemierīga, bet es nepratu peldēt,” biedējošo pieredzi atcerējies Ali.
Inta Ruka uzsver, cik ļoti svarīgi ir fotogrāfijām pievienotie stāsti: “Ja mēs paskatītos uz vīru bildē, noteikti nodomātu, ka tas tikai večuks. Katru dienu taču sastopamies ar cilvēkiem uz ielas, tramvajā, bet nezinām, kādu stāstu viņi sevī nes.”
Izstāde skar vēsturi plašākā kontekstā, kā galveno interešu objektu centrā liekot cilvēku, viņa personību, piedzīvoto likteni. Tā raksturo situāciju mūsdienu pasaulē – sievietes lomu sabiedrībā, bēgļu migrāciju un kultūru daudzveidību.
Jāieklausās un jājautā
“Lai vislabāk ko izprastu, ir jāieklausās citos un jājautā sev pašam,” uzsver fotogrāfe. “Klausoties cilvēku stāstos, sapratu, cik ļoti dažāda un ne vienmēr vienkārša ir pasaule. Mēs nevēlamies uzņemt bēgļus savā valstī, bet vai mēs arī nebēgtu, ja dzīvotu nemitīgā apdraudējumā? Viņi nebēg tāpēc, ka viss ir kārtībā, viņi bēg no šausminošas dzīves.”
Inta Ruka uzskata, ka sabiedrībai ļoti bieži ir jāatgādina par problēmām apkārtējā pasaulē, jo neaktualizējot tās kļūst mazsvarīgas un tiek aizmirstas. “Kopš notikumiem Ukrainā pagājuši četri gadi. Kad tie vēl tika plaši atspoguļoti medijos, ikviens iesāka rītu ar ziņām par Ukrainu, lai būtu informēts, bet šobrīd par to jau esam aizmirsuši, turpinot dzīvot savu dzīvi, kaut šī problēma joprojām ir neatrisināta.”
Šī ir pirmā Intas Rukas izstāde Latvijas Fotogrāfijas muzejā. “Ar Intu reiz kopā apmeklējām Gunāra Birkmaņa fotostudiju VEF Kultūras pilī. Jāatzīst, ka veidot izstādi biju viņu aicinājusi vairākkārt, un šoreiz veiksmīgi,” atklāj muzeja direktore un izstādes kuratore Maira Dudareva. “Lasot Intas Rukas apkopotos stāstus, sāku domāt par šo cilvēku izvēlēm, uzdrīkstēšanos un secināju, ka nekas jau nav mainījies. Kara veids ir citādāks, bet tāpat paliek mūžīgā cilvēka vēlme dzīvot, izvairīties no kara, doties bēgļu gaitās. Mēs viņus nosodām, negribēdami pieņemt, kaut latvieši arī reiz darījuši tāpat. Viss atkārtojas.”
Izstāde pirmatklāšanu jau piedzīvojusi Zviedrijā, kur tikusi izstādīta daļa fotogrāfiju, bet Latvijā tai šis ir pirmais iznāciens. Savukārt Latvijas Fotogrāfijas muzeja direktore Maira Dudareva uzsver, ka muzejā šogad izstādīti tikai latviešu autoru darbi, godinot Latvijas simtgadi.
Inta Ruka. Radošā vizītkarte
Viena no mūsdienu ievērojamākiem dokumentālajiem fotogrāfiem.
Veidojusi vairāk nekā 20 personālizstādes, piedalījusies vairāk nekā 100 grupu izstādēs visā pasaulē; darbi atrodami daudzu pasaules muzeju kolekcijās.
No 1983. līdz 1998. gadam veidojusi fotogrāfiju ciklu “Mani lauku ļaudis”, kas 1999. gadā eksponēts Latvijas ekspozīcijā 48. Venēcijas biennālē, kā arī iznākusi grāmata.
Radījusi fotogrāfiju ciklus “Cilvēki, kurus satiku” (1999 – 2004) un “Amālijas iela 5a” (2004 – 2008).
Spīdolas balvas (1999) un LMS Gada balvas (2003) laureāte.
