Sandra Vensko: Kāpēc nest pagali kopīgam ugunskuram 3
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Janvārī Latvijas neatkarību iezīmē barikāžu laiks. Pirms trīsdesmit viena gada notikušais šķiet tāla pagātne un atmiņas, visspilgtākie notikumi saistās ar tā laika neziņu – kas notiks tālāk? Brīvība kā jēdziens un bailes kā realitāte.
Kad sakņupis sēdi pie televizora un seko katram sižeta pavērsienam, jo tur – Rīgā pie kāda no ugunskuriem – teju katram atrodas kāds tuvs, mīļš cilvēks. Katru gadu kultūras telpā šis notikums izgaismo ugunskuru ogles, kas gruzd, kairina, neko neaizmirst.
Pēc brīvībā dzīvotiem gadu desmitiem Latvijas televīzijā uznirst režisora Vitālija Manska radītā filma “Gorbačovs. Paradīze”. Izcili veidota, rāda, kā sistēma maina cilvēkus. Pat tik harismātiskai personībai seko ēna, tā precīzi iezīmē paleti, uz kā nolikt un izvērtēt katram savējo dzīvi.
Dokumentēts laiks – ne tas, ko dēvē par nevarību, vecumu, apkalpojošā personāla klātesamību, vodku un galertu uz galda, ģimeni, partijas piederību.
Dokumentāls mākslas darbs perfekti izskaidro, cik trausls ir viss iegūtais, cik spēcīga ir vara un varas instrumenti, kad runa par vēsturi, faktiem un to izmantošanu varas stiprināšanai. Filma par demokrātijas neesamību, kas rezonē ar neiespējamo misiju – mieru pasaulē.
Rīt sāksies barikāžu laika atceres pasākumi un daudziem atmiņā atsauks, kā ļaudis pulcējās ap ugunskuriem. Ne smalkas pieņemšanas, ne solījumi, nekas, izņemot aukstumu, pašcieņu un pašapziņu, tā laika barikādēs tolaik nav atrodams.
Ceļš uz Rīgu. Televīzija kā informācijas nesējs, glābiņš, kur savējie, kuri tie ir, kuri nav un kāpēc? Varonība. Bez pompoziem tekstiem, ka ienaidnieki pārtaps par mīlīgām, maigām būtnēm, demokrātija kā silta duša plūdīs un aizskalos visu ļauno prom.
Nez vai tā domāja vīri ap ugunskuriem. Nez. Kopībā ir spēks, tas bija noteicošais, un šīs atmiņas neizplēst. Un tad piepeši kādu nošauj, kādu, kurš dokumentē, kādu, kurš grib atrādīt pasaulei, ka vardarbība, karš un cietsirdība ir cieši līdzās. Pašapziņas fenomens barikāžu dienu laikā paņēma septiņas dzīvības, un šīs nāves ir kara elements. Tik vienkārši.
Pēc gadiem smaga sērga – atslepenoti dokumenti, garie saraksti – uzvārdi, amati, dzimšanas gadi un tautības. Dzīst pāridarījumi, demokrātija nav ērta, jo dzīve tikai viena, tā teikt. Tomēr barikāžu laiks rāda, cik ilgi gruzdējuši, cik pamatīgi nospiesti uz ceļiem, līkām mugurām, tomēr izlauzušies taisnības meklētāji ārpusē.
Domājot par tālo 1991. gada janvāri, katram sava sāpe, tuvinieku likteņi, pārmaiņas izglītībā un kultūrā, sabiedrības šķelšanās, vienojošs mērķis – būt un palikt zem sava karoga.
Atbrīvoties no netaisnības, nemitīgas melošanas un nabadzības, pārvaldīt valsti godīgi.
Kāpēc nest to pagali kopīgam ugunskuram?
Barikādes ir kalns, aiz kā paslēpta pagātne ar totalitāru iekārtu, baiļu atslēgām un spēcīgu cenzūru. Bailes ir instruments iemidzināšanai. Par iluzori brīvām vēlēšanām atgādina Putina ēna aiz Gorbačova, ekrāns ekrānā. Staļina tēla reanimēšanas draudi, par ko runā filmā. Ugunskuri Latvijā atgādina par brīvām vēlēšanām.
Tiešām, ne visos gadījumos pie vainas nepadarāmie darbi, vainīgā meklēšana neauglīgās diskusijās, komunālā istabiņa sociālajos tīklos, kas ļauj aizmirst par tiem, kuri tolaik nebaidījās. Ko tur pagales ķērnāt, ja var ieslēgt apkuri, elektrība ir, gāze – lūdzu, par ko biļetenu mest?
Kultūra televizora acī, labs alus, kaut kā velk uz miega pusi. Var sacīt, būs vēlēšanu galerts un tad kulturāli lapsas balsī atvainoties – vīnogas ir skābas. Zūd demokrātisku vēlēšanu kultūra.
Brīvība nav tikai valsts valoda, likumi, ko izstrādā un piemēro apstākļiem, pat ne izglītība, jaunas tehnoloģijas.
Nenojaucot ugunskurus, ir ļoti svarīgi atcerēties katru ugunskura kūrēju, katru varonīgo cilvēku, atgriezties pie tā, ar ko sākās šodienas procesi sabiedrībā, izvērtēt, kuri cilvēki spēj uzņemties atbildību.
Lai nemestu akmeni un nesmaidītu par nelielas valsts juceklīgajām normām un nesaprotamiem lēmumiem. Vienmēr būs tukšu salmu kūlēji, kuri teiks, kāda šogad atkal būs draņķīga dzīve. Tāda tā arī būs. Kā sīpola serde, izlobīts zirnis, kā galerts, kā sviestmaize izsalkušajam. Bez lodes no pagātnes barikāžu laika.
