Egils Levits: Atcerēsimies varoņus 5
Šogad pirmo reizi kā Valsts prezidents un turpmāk katru gadu 17. martā godināšu nacionālo pretošanās kustību un savu iespēju robežās veicināšu tās nostiprināšanu sabiedrības vēsturiskajā atmiņā.
Pilsoniskās sabiedrības aktīvisti ir iedibinājuši labu tradīciju – 17. martā atcerēties un godināt nacionālās pretošanās kustību.
Šajā dienā 1944. gadā profesora Konstantīna Čakstes vadītā Latvijas Centrālā padome pabeidza gandrīz divsimt parakstu vākšanu memorandam, kurā Latvijas tautas vārdā tika pieprasīta Satversmē balstītās demokrātiskās Latvijas neatkarības atjaunošana. Šajā dienā 1949. gadā savu beidzamo kauju pret pārspēku izcīnīja apvienotā latviešu un lietuviešu partizānu grupa Īles mežos.
Tāpēc esmu rosinājis Saeimu tieši šo datumu – 17. martu – noteikt kā nacionālās pretošanās kustības godināšanas dienu. Vienlaikus vēlos uzsvērt, ka nacionālā pretošanās kustība bija daudzveidīga, daudzskaitlīga un daudzgadīga. Šajā dienā mēs pieminētu un godinātu visus tos, kuru ideāls bija neatkarīgā un demokrātiskā Latvija un kuri vērsās pret abām – gan nacistiskās Vācijas, gan PSRS okupācijas varām.
Mūsu pienākums ir atcerēties Masļenku robežsargus, kuri 1940. gadā tika nogalināti, aizsargājot savas valsts robežu un latviešu virsniekus, kuru zvērestu nesalauza Litenē un Sibīrijas nometnēs.
Atcerēties pretestības centienus pirmajā padomju okupācijas gadā, skolnieku pagrīdes grupas un pretošanās kustības organizācijas nacistiskās Vācijas okupācijas gados.
Pieminēt kureliešus, kas pavērsa ieročus pret hitleriskās Vācijas armiju Kurzemē, bēgļu pārcēlājus pāri jūrai. Atcerēties nacionālos partizānus, kas cīnījās pret abām okupācijas varām.
Pieminēt cilvēkus, kuri izvairījās no mobilizācijas okupācijas varu bruņotajos spēkos un glāba okupācijas varas vajātos holokausta laikā.
Mūsu pienākums ir godināt Latvijas diplomātisko dienestu ārvalstīs un trimdas darbiniekus Rietumos, kas cīnījās par Latvijas okupācijas neatzīšanu.
Atcerēties tos, kas nevardarbīgi pretojās visās pēckara okupācijas desmitgadēs, tā iestājoties par cilvēka cieņu, brīvību un nosargājot ticību neatkarīgas Latvijas nākotnei.
Satversmes ievadā ir uzsvērts, ka Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Šajos mūsu Satversmes vārdos ir iekodēta norāde gan uz mūsu tautas spēku, gan vēstures sarežģītajām lappusēm.
Latvijas valsts de iure turpināja pastāvēt arī komunistiskā un nacistiskā totalitāro režīmu okupāciju laikā. Latvijas valsts nepārtrauktību un Latvijas tautas valstsgribu saglabāja un okupācijas gadiem cauri iznesa mūsu nacionālās pretošanās kustības cilvēki. Viņus vienoja pārliecība par katra pilsonisko pienākumu pastāvēt par savu valsti. Daudzi no viņiem par Latviju atdeva savu dzīvību un gāja ciešanu ceļu okupācijas režīmu represijās.
Gandrīz trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas mūsu nacionālās pretošanās kustības varoņi vēl tikai gaida vēsturisko taisnīgumu un savu īsto pārnākšanu mājās – Latvijas vēsturē un tautas vēsturiskajā atmiņā.
Daudzviet Latvijā zināšanas par nacionālo pretošanās kustību ir saglabātas un piemiņas vietas iekoptas, vienīgi pateicoties daudzu patriotisku cilvēku pilsoniskai aktivitātei. Nozīmīgākie pētījumi par nacionālo pretošanās kustību lielākoties tapuši atsevišķu vēsturnieku un novadpētnieku personiskās iniciatīvas un profesionālā atbildīguma dēļ.
Lai mēs varētu izprast uz patiesiem faktiem balstītu latviešu tautas vēsturi, mums ir jāturpina apzināt un pētīt nacionālās pretošanās kustība, latviešu tautas kā kopuma nostāja un jāsniedz pienācīgs tās novērtējums.
Tāpēc es aicinu katru gadu 17. martā godināt un atcerēties visus mūsu nacionālās pretošanās kustības dalībniekus. Atcere un varoņu godināšana šodien ir nepieciešama mums, lai apzinātos, ka brīva, neatkarīga un demokrātiska Latvija ir vērtība, par kuru ir ziedotas dzīvības, lai apzinātos savu pienākumu šo vērtību sargāt un aizstāvēt nākotnē.
Arī es šogad pirmo reizi kā Valsts prezidents un turpmāk katru gadu 17. martā godināšu nacionālo pretošanās kustību un savu iespēju robežās veicināšu tās nostiprināšanu sabiedrības vēsturiskajā atmiņā.
Šogad 17. martā esmu aicinājis Rīgas pilī kopā nākt nacionālās pretošanās kustības dalībniekus, vēsturiskās atmiņas un piemiņas vietu kopējus no visiem Latvijas novadiem, vēsturniekus, žurnālistus un politikas veidotājus, lai kopīgā sarunā apzinātu līdz šim paveikto un turpmāk darāmos darbus. Es godināšu nacionālās pretošanās kustības varoņus, esot klāt piemiņas brīdī Īles bunkurā un vakarā noliekot svecīti pie Brīvības pieminekļa.
Es aicinu 17. martā katrā pašvaldībā, katrā skolā un katrā ģimenē atcerēties cilvēkus, kas saglabāja savu morālo kodolu, tos, kuri ziedojās Latvijas vārdā, lai mums būtu iespēja veidot savu nākotni brīvā un neatkarīgā valstī.
