Rīgā nav ievērības cienīga pieminekļa “Baltijas ceļam” 0
Par to, cik nozīmīgs tautas vēsturē ir bijis kāds notikums, var spriest arī pēc tā, kā tas tiek iemūžināts un parādīts nākamajām paaudzēm. Piemiņas zīmes “Baltijas ceļam” gadu gaitā ir uzstādītas visās trīs Baltijas valstīs, tomēr Lietuva šajā ziņā atrodas daudzus soļus priekšā kaimiņiem.
Zīmīgi, ka arī vienīgā piemiņas vieta Rīgā – plāksne “Pēdas” – ir lietuviešu mākslinieka darinājums un dāvana no Lietuvas.
Bet Rīgā, Mūkusalas ielā, jau piecus gadus atrodas necils, tumšs akmens, kas sola, ka te būs piemineklis “Baltijas ceļam”.
Šogad atzīmējam šīs akcijas 30 gadu jubileju, bet galvaspilsētā pieminekļa joprojām nav. Kādas ir piemiņas zīmes “Baltijas ceļam” Latvijā, Lietuvā un Igaunijā?
Latvijā
“Pēdas”
Pirms sešiem gadiem Kaļķu un Vaļņu ielas krustojumā netālu no Brīvības pieminekļa uzstādīta lietuviešu tēlnieka Giteņa Umbrasa veidotā piemiņas plāksne “Pēdas”. Tāda pati plāksne ir arī Viļņā Katedrāles laukumā un Tallinā Brīvības laukumā.
Tiesa, jau kopš 2010. gada notikušas diskusijas par lielāka pieminekļa veidošanu. “Plānots veidot vairākus desmitus metru garu un aptuveni trīsarpus metru augstu piemiņas sienu ar rokās sadevušos cilvēku siluetiem,” savulaik par Rīgas Pieminekļu padomē apspriesto ideju ziņoja LETA.
Jau tolaik noskatīta arī vieta Mūkusalas ielā, lai arī izskanēja idejas arī par Brīvības ielu pie Berģiem. Vēl pēc četriem gadiem Mūkusalas ielā svinīgi tika ierakts akmens, kas vēstīja, ka “šeit taps piemineklis Latvijas Tautas frontes 1989. gadā organizētajai akcijai “Baltijas ceļš””. Maz pamanāms tas tur atrodas joprojām, bet pieminekļa būvniecība tā arī nav sākusies.
Unguriņu robežpunkts
Bijušo Unguriņu robežpunktu un autoceļu P17 tikai retais izvēlas kā vietu, kur šķērsot Latvijas–Igaunijas robežu, jo ir citi iecienītāki varianti, piemēram, Ainažos vai Valkā. Tomēr “Baltijas ceļš 1989” vijās tieši te, un mūsdienās par to atgādina īpaša piemiņas zīme.
To 2009. gadā Rūjienas metālmāksliniekam Andrim Dukuram lūdza izveidot Ķoņu pagasts, un savu daļu finansējuma piešķīra arī Igaunijas Karksi-Nuijas pašvaldība. Dažu mēnešu laikā tapa deviņus metrus gara un divarpus metrus augsta tērauda mežģu skulptūra ar cilvēku siluetiem.
Tukšajās vietās ikviens var nostāties un sadoties rokās, tā uz mirkli iejūtoties vēsturiskajā notikumā.
Lai gan 2016. gadā atklājās, ka mākslas darbs ir sarūsējis un sagāzies, tas drīz vien tika atjaunots.
Informatīvas zīmes
Pēc valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts ceļi” (“LVC”) iniciatīvas 2014. gadā Bauskas šosejas 25. kilometrā, pie tilta pāri Ķekaviņas upei svinīgi tika atklāta informatīva piemiņas zīme par godu “Baltijas ceļa” 25. gadskārtai. Ceremonijā piedalījās tā laika Ministru prezidente Laimdota Straujuma un ilggadējais “LVC” darbinieks, “Baltijas ceļa” dalībnieks Uldis Birzleja. Tādas pašas zīmes autoceļu malā vēlāk uzstādītas arī vairākās citās vietās.
Lietuvā
Krustu ieleja
Par to, ka Lietuvā pret “Baltijas ceļu” ir citādāka attieksme, var labi pārliecināties, nobraucot nelielu posmu no Saločiem līdz Panevēžai.
Pa ceļam var saskaitīt gandrīz desmit dažādas piemiņas zīmes, turklāt nereti tie ir nevis kaut kādi īpaši mākslas darbi, bet diezgan vienkāršas laukakmeņiem pievienotas plāksnītes vai iegrebti uzraksti. Ne mazāk populāri ir Lietuvai raksturīgie kokgriezumi, kuros izplatīts reliģiskais motīvs.
Īpaši vērts atzīmēt Krustu ieleju pie Pasvales pilsētas. To jau 1989. gadā sāka veidot “Baltijas ceļa” dalībnieki, kuru mērķis bija uzsvērt, cik vērienīga bija cilvēku iesaistīšanās, jo viņi ieradušies no visdažādākajām Lietuvas vietām. Katrs krusts simbolizē kādu Lietuvas rajonu, bet pa vidu tiem ir akmens krāvums ar uzrakstu “Baltijas ceļš 1989”.
“Brīvības ceļa” siena
Lietuvas karoga krāsās veidotā siena Viļņas Konstitūcijas prospektā tika atklāta 2010. gada oktobrī un pašlaik ir lielākais “Baltijas ceļam” veltītais piemineklis. Siena ir 63 metrus gara un trīsarpus metrus augsta, un to veido 25 000 ķieģelīšu.
Piemiņas vietas izmaksas daļēji tika segtas no ziedojumiem, un katrs, kas vēlējās, varēja “nopirkt” savu ķieģelīti (“cena” vienam cilvēkam tolaik bija 25 liti jeb apmēram 7 eiro, taču pirkums varēja būt arī no ģimenes – tad tas maksāja 50 litus jeb 14 eiro).
Ziedotāju vārdi tika iegravēti uz ķieģeļiem, un atsaucība bija liela ne tikai Lietuvā, bet arī ārzemēs dzīvojošo lietuviešu vidū.
Līdzīgi kā Unguriņu robežpunkta piemiņas zīmē, arī Viļņas sienā atveidoti rokās sadevušos cilvēku silueti.
Tas gan savulaik licis māksliniekam A. Dukuram medijos paust viedokli, ka viņš te saskatot plaģiātu. Mākslinieks tolaik atklāja, ka viņam bijusi interese veidot arī līdzīgus pieminekļus citās Latvijas vietās, piemēram, Grenctālē, taču tā nav guvusi atsaucību. Lietuvas “Brīvības ceļa” sienas idejas autors ir mākslinieks Tads Gutavsks, un pēc šī parauga it kā bijis iecerēts veidot arī pieminekli Rīgā, Mūkusalas ielā.
Igaunijā
“Baltijas ķēde”
Igauņi nav bijuši īpaši aktīvi, veidojot “Baltijas ceļa” piemiņas vietas. Līdzīgi kā Viļņā un Rīgā, arī Tallinā ir jau pieminētā “Pēdu” plāksne. Vēl viens piemineklis ir skatāms Kjaru ciemā Igaunijas vidienē – to veido trīs ar ķēdēm savienoti akmeņi. Igauņu valodā “Baltijas ceļš” biežāk tiek dēvēts par “Baltijas ķēdi” (“Balti kett”), kas simbolizē rokās sadevušos cilvēkus.
Vēl viena piemiņas zīme – akmens un krusts – atrodas Sjarevares ciemā.
