Kodolkara draudi: briesmas ir pārspīlētas vai arī mūs pamazām gatavo visbaisākajam scenārijam? 41
Jānis Pētersons, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējos gados burtiski līdz baltkvēlei nokaitētā militāri politiskā starptautiskā atmosfēra teju vai ar katru nākamo soli, šķiet, tuvina potenciāli iespējamo globālo konfliktu un līdz ar to piesolīto neizbēgamo pasaules (vai vismaz tās lielākās daļas) pilnīgu iznīcību un bojāeju.
Proti, šīs pretstāves galvenie spēlmaņi Rietumos un Austrumos izteikušies par iespēju (arī gatavību!) savstarpēji apmainīties ar kodoltriecieniem. Tāpēc ļaudis sākuši nopietni bažīties. Savukārt zinātnieki un citu jomu speciālisti steidz teju vai mierināt – nevienā no iespējamajiem scenārijiem tik briesmīgs tas iznākums tomēr nebūšot…
Ko tas īsti nozīmē: vai briesmas patiešām ir pārspīlētas, vai arī mūs tomēr pamazām gatavo šim visbaisākajam scenārijam, cenšoties mazināt “pēdējā brīža” izbīli?
Cik cilvēku reāli varētu aiziet bojā?
Kopš pagājušā gadsimta vidus cilvēcei daudz un pacietīgi skaidrots, ka atomieroču masveida pielietošana uz zemeslodes atstās tikai izdegušus tuksnešus, pa kuriem haotiski pārvietosies baisi mutanti.
Masu kultūras rupori arī bieži atsaucas uz dažādiem zinātniskajiem pētījumiem (tiesa, parasti gan neminot neko konkrētu – acīmredzot tāpēc, ka tad nāktos atklāt virkni rūpīgi glabāto baiso noslēpumu ar kodolvalstu veiktajiem it kā aizliegtajiem eksperimentiem), kas paredzot to, ka jau pirmajā apmaiņā ar kodollādiņiem teju vai acumirklī bojā aiziešot vismaz 1,15 miljardi cilvēku, savukārt no sekojošās radioaktīvās saindēšanās un tā dēvētās kodolziemas iestāšanās – arī visi pārējie cilvēku sugas pārstāvji.
Izrādās, šim ilgus gadus par šķietami neapstrīdamu uzskatītajam viedoklim tomēr piemītot viena būtiska problēma, proti, tam neesot nekādas saistības ar realitāti!
Vai patiešām? Vai tas nav kārtējais ideoloģiskās propagandas māns vai triks?
Dažādi neatkarīgi avoti piedāvā pakāpeniski rast skaidrību: kāpēc un tieši kas sekmējis to, ka tik pārliecinoši izplatījies, iespējams, tomēr par mītu uzskatāmais viedoklis par iespējamo cilvēces un visas pasaules bojāeju kodolkara gadījumā?
Avotos brīvi pieejamā veidā vēstīts, ka patlaban (burtiski pirms dažiem mēnešiem) divām pasaules lielākajām kodolvalstīm (kopā 90% no visiem pasaules kodolieročiem) Krievijai un ASV katrai esot pa aptuveni 1500 kaujasspējīgu un lietošanai pilnībā sagatavotu tā dēvēto kodolgalviņu (tas vērtēts kā viena trešdaļa no visiem to rīcībā esošajiem kodolieročiem; kopā ar neaktivētajām un vēl vispār nesamontētajām vienībām to skaits katrā pusē esot potenciāli 5500–6000).
Pārliecinoši lielākais to vairākums jau tagad pietiekami precīzi notēmēts uz militārajiem objektiem: raķešu šahtām, ar kodolieročiem aprīkoto zemūdeņu stāvvietām un līdzīgām iespējām aprīkotu lidaparātu atrašanās vietām konkrētos lidlaukos. Esot zināmi kopumā vairāki simti tādu konkrētu mērķu.
Vēl bez tā ir arī kodolieroču uzglabāšanas vietas, kas arī automātiski kļūs par iznīcinošo triecienu pirmajiem mērķiem, lai tādējādi neļautu pretiniekam tālāk izvērst savu kodolpotenciālu.
Tostarp vienu daļu kodolieroču var izmantot arī nolūkā dot triecienu pa sevišķi svarīgiem “parastajiem” jeb tieši ar kodolieročiem nesaistītajiem mērķiem. Un jau tagad esot skaidri zināms, ka daļu kodolgalviņu katra puse jebkurā gadījumā atstās pilnībā neaiztiktu, lai pēc pirmās kodoltriecienu apmaiņas un tās rezultātā tapušās situācijas novērtējuma paliktu pietiekami nozīmīgs arsenāls, ar kuru varētu mēģināt vēl ietekmēt turpmāko notikumu gaitu…
Tas viss kopumā nozīmē tikai to, ka gluži reāli triecienu došanai pa cilvēku biezi apdzīvotajām pilsētām katras pretstāves puses rīcībā nemaz nav tik biedējoši daudz kodolieroču.
Pat ļoti to vēloties, ne Krievija, ne ASV gluži objektīvi nemaz nespētu šim nolūkam piešķirt pat pa tūkstotim kodolgalviņu. Speciālisti piedāvā ņemt vērā šādus aprēķinus: NATO dalībvalstu un Krievijas iedzīvotāju kopējais skaits nesasniedz vienu miljardu. No tā jau acumirklī izriet tas, ka kaut kur kaut kad kaut kādos avotos nosauktais 1,15 miljardu upuru daudzums jau tikai pirmajā kodoltriecienu apmaiņā vien nekādā veidā nav sasaistāms ar objektīvo realitāti.
No kurienes neatkarīgajiem pētniekiem tāda pārliecība? Esot jāzina, ka kodollādiņš nogalina ar izraisīto triecienvilni, uzliesmojuma izraisītiem apdegumiem un radioaktīvo saindēšanu. Taču uzsvērts, ka mūsdienu kodollādiņi tomēr vairs nav bēdīgi slavenās “Hirosimas bumbas”, ar kurām amerikāņu militāristi nogalināja desmitiem tūkstošu divu Japānas pilsētu iedzīvotāju.
Mūsdienu ieroči kļuvuši tik jaudīgi, ka, lai pilnībā izmantotu tajos ieslēpto graujošo potenciālu, tie jāuzspridzina jau gaisā virs izvēlētā mērķa un tam jānotiek vismaz 1,5 kilometru augstumā. Bet tas ievērojami samazina radioaktīvā piesārņojuma iespējamību.
Katrā ziņā pēc mūsdienu kodolieroču pielietošanas tādā izpildījumā nāve no staru slimības būšot salīdzinoši pat ļoti reta parādība – šim nolūkam vajadzīgo devu būs iespējams saņemt tikai tur, kur cilvēkiem vienalga jau neizbēgami jāiet bojā no triecienviļņa.
Atombumbas eksplozija virs Hirosimas 1945. gada 6. augustā. Attēls uzņemts no Kures pilsētas Japānā.
Zināms, ka kopumā 1100 Krievijas pilsētās dzīvo aptuveni divas trešdaļas valsts iedzīvotāju jeb aptuveni 100 miljoni. Kopējais šo pilsētu laukums – 83 800 kvadrātkilometru. Kopējais smago bojājumu (vēstīts: iedarbība >0,14 megapaskālu, 100% ēku sagraušana) no nosacītā amerikāņu kodolgalviņu W88 tūkstoša, kas uzspridzināts maksimālam upuru daudzumam optimālajā augstumā, apjoms novērtēts ar aptuveni 3800 kvadrātkilometriem.
Radiācijas starojuma potenciāli skartais laukums, kas nodrošina 50% bojāgājušo no staru slimības tā paša nosacītā tūkstoša kodollādiņu W88 uzspridzināšanas gadījumā, esot vērtējams aptuveni 5500 kvadrātkilometru lielumā. Vidējo postījumu zona (>0,034 megapaskāli, sagrauti vismaz 50% ēku) pārklātu akurāt visu Krievijas pilsētu apbūves kopējo teritoriju. Taču vidējo postījumu zonā daļa ēku un cilvēku paliks pilnībā neskarta. No tā varot skaidri redzēt, ka 100% Krievijas pilsētu gan dzīvojamā fonda, gan iedzīvotāju sagraušana nav sasniedzama pat ar tūkstoti amerikāņu kodollādiņu, turklāt pat tajā gadījumā, ja neviens no iedzīvotājiem nenokāps bumbu patvertnē.
Savukārt ASV pilsētas kopumā aizņem 275 000 kvadrātkilometru teritoriju, un tajās kopumā dzīvo aptuveni 250 miljoni cilvēku. Ja pret šo lielumu izmanto vienu krievu kodollādiņu 750 kilotonnu jaudā, smago postījumu zona no kopumā nosacītā tūkstoša tādu ieroču lietošanas būšot aptuveni 5340 kvadrātkilometri. Un tas jau izklausās salīdzinoši pavisam nedaudz.
Smagās radioaktīvās saindēšanās laukumu krievu rīcībā esošo tipisko kodolieroču uzspridzināšanas gadījumā pat lāgā neesot vērts mēģināt aprēķināt, jo tas esot garantēti mazāks par smago postījumu zonu, kurā, izņemot tos, kuri patvērušies bunkuros, izdzīvojušo tāpat nebūšot.
ASV pilsētas iedzīvotājs gūt tādu radioaktīvā starojuma devu no Krievijas tipveida kodollādiņa var tikai tajā vietā, kur viņš diemžēl jau būs nenovēršami nogalināts triecienviļņa rezultātā. Bet vidējo postījumu zona no nosacītā Krievijas kodollādiņu tūkstoša uzspridzināšanas ASV būšot ne vairāk kā 118 000 kvadrātkilometru.
No tā var saprast, ka garantētas iznīcināšanas zona skartu salīdzinoši nelielu ASV pilsētu daļu, un pat vidējo postījumu zona – absolūti mazāko daļu.
Lielākais vairākums amerikāņu pilsētnieku tādā bombardēšanā neaizietu bojā un lielākā daļa viņu namu nesagrūtu. Vēl vairāk – lielākā daļa ASV pilsētu vispār nebūtu pakļauta atombombardēšanai, jo to kopskaits sasniedz 3000, turklāt skaitot tikai tās, kurās mīt vismaz 10 000 cilvēku. Krievijai vienkārši nepietiktu kodolgalviņu, lai dotu triecienu kaut vai pa pusi no tām.
Katrā ziņā amerikāņu pilsētniekiem šis apdraudējums ir salīdzinoši mazāks, jo pat par tūkstoti lielāks kodolgalviņu daudzums uz tām nemaz nebūs notēmēts. Un, ja vēl ņem vērā to, ka ASV pusē varētu karot visas NATO dalībvalstis, tāda hipotētiska trieciena gadījumā krieviem nāksies savu nosacīto tūkstoti kodolgalviņu maksimāli lietpratīgi “izšķaidīt” plānā kārtā pa visām šā bloka valstīm no Baltijas līdz Aļaskai un no Norvēģijas līdz Spānijai. Bet šajā gadījumā jau ir runa faktiski par aptuveni 850 miljoniem cilvēku un, protams, krietni vien lielāku pilsētu kopējo skaitu, un to kopumā aizņemto teritoriju.
Tāpat praktiski neesot iespējams prognozēt to, cik tieši amerikāņu aizietu bojā tādā uzbrukumā. ASV dažādu jomu eksperti esot pauduši, ka Krievijas īstenota kodoluzbrukuma gadījumā bojā gājušo cilvēku daudzums tur kopumā nepārsniegtu 132 miljonus. Līdz ar to speciālistu aprēķini norāda, ka lielākā daļa ASV iedzīvotāju mierīgi pārciestu kodolkaru un itin nemaz nepārvērstos radioaktīvos pelnos…
Līdz ar visu iepriekš pausto var secināt vēl virkni lietu. Ar ASV un Krievijas arsenālā esošajiem kodolieročiem nav iespējams nogalināt ne 1,15 miljardus un pat ne 350 miljonus cilvēku šo valstu pilsētās, jo pamatā tāda apbūve ASV un liela daļa Krievijā nemaz tik būtiski necietīs arī kodoltriecienā savas kopējās pietiekami lielās teritorijas dēļ.
Savukārt nekarojošās valstis šajā gadījumā vispār nejutīs teju vai nekādus pamanāmus zaudējumus. Aprēķini apliecinot, ka iespējamos kodoltriecienus pārdzīvos 95% planētas iedzīvotāju! Bet no vēstures taču ir zināms, ka cilvēku suga savas pastāvēšanas laikā pārcietusi arī pilnībā pretējus rādītājus, proti, kad bojā gājuši vismaz 90% visu planētas iedzīvotāju – un arī tad cilvēks sekmīgi izdzīvojis…
Bet tomēr tā baisā radioaktivitāte…
Atomieroču izmēģinājums no droša attāluma.
Saistībā ar ASV speciālisti radioaktivitāti vispār neuzskata par vērā ņemamu problēmu. Krievijas kodolgalviņas gan ir tradicionāli ļoti jaudīgas, lai smago postījumu zona būtu maksimāli liela, t. i., faktiski lielāka par to zonu, kurā izplatītā radiācija varētu izraisīt masveida staru slimības izplatību. Protams, tādās vietās augsnes virskārta uzrādīs noteiktu fona līmeni, taču radiācija tur laika gaitā eksponenciāli samazināšoties, kā rezultātā jau aptuveni pēc gada tur varētu brīvi pastaigāties, bet pēc desmit gadiem – arī apmesties uz dzīvošanu.
Viena no uzskatāmākajām pozitīvajām liecībām šajā ziņā esot bēdīgi slavenās Čornobiļas apkārtne: mūsdienās dzīvo būtņu piesātinājuma ziņā tas ir viens no lielākajiem rezervātiem ne tikai Ukrainā, bet faktiski visā Eiropā.
Vēl gan ir jautājums par neizbēgamajiem radioaktīvajiem nosēdumiem jeb putekļiem. Arī šeit, kā vēstīts, nekā īpaši ievērības cienīga nebūšot. Lai ar atomtriecieniem sasniegtu maksimālu postījumu un upuru daudzumu, kodollādiņa uzspridzināšanas augstumam jābūt ne zemākam par 1,5 kilometriem. Un likumsakarība esot tāda: jo augstāks ir atomsprādziens, jo mazāk materiāla tas spēj pacelt no zemes, un līdz ar to mazāks ir tā rezultātā tapušo radioaktīvo putekļu daudzums.
Katrā ziņā sajūtami radioaktīvie nosēdumi būšot tikai tajā gadījumā, ja kodollādiņus uzspridzinās augstumā, kas zemāks par 700 metriem jeb pat faktiski teju vai tieši virs pašas zemes.
Taču tāda rīcība esot vērtējama kā lielā mērā bezjēdzīga. Tajā gadījumā krasi samazināšoties postījumu apjoms un upuru daudzums: jo zemāk notiek sprādziens, jo ātrāk tā radīto triecienvilni nobloķēs apvidus reljefs un tostarp arī tajā esošās būves.
Bet pats galvenais – radioaktīvie nosēdumi pamatā nevar kalpot kā ilgstošs apdraudējums. Speciālisti pauduši, ka tas aplūkojams atbilstoši principam 7:10, proti, 7 stundu laikā radiācija samazināsies 10 reizes, 48 stundu laikā – 100 reizes, un tālāk – nedēļas laikā tā samazināsies tūkstoti, bet 14 nedēļu laikā – jau 10 000 reižu. Bet pat visblīvāko radioaktīvo nosēdumu rajonā radiācijas pavājināšanās 10 000 reižu nozīmē to, ka burtiski pēc dažiem gadiem tur jau atkal varēs atsākt dzīvošanu.
Protams, tur nevarēs lietot uzturā ūdeni, kas ņemts no purviem un mazajiem ezeriem, kuru dibenā varētu noslāņoties cēzijs un stroncijs, taču ūdens plūstošajās ūdenskrātuvēs īpaši neatšķiršoties no, piemēram, Irānas kūrortpilsētas Rāmsaras, ko uzskata par pasaulē visradioaktīvāko vietu uz Zemes, lai gan tās iedzīvotājiem dīvainā kārtā ļaundabīgos audzējus diagnosticējot retāk nekā citviet…
Čornobiļas aizliegtajā zonā.
Un, kā jau minēts, iespējams, tieši Čornobiļa ir vieta, kur vislabāk pārvarēta problēma ar radioaktīvajiem tuksnešiem. Tieši radioaktīvā piesārņojuma ziņā šī vieta bija ekvivalenta 400 Hirosimas atombumbu radītajam postam, kas aptuveni pielīdzināms 40 mūsdienu trīsfāzu kodolgalviņu sprādziena rezultātam, kas vislielāko radioaktīvo piesārņojumu izraisīja 2600 kvadrātkilometru zonā.
Speciālisti pauduši, ka reālā kodolkarā 2600 kvadrātkilometru platības sagraušanai neviens pat nemēģinās izšķērdēt 40 kodollādiņus, jo pretējā gadījumā to nepietiks nesalīdzināmi svarīgāku mērķu sagraušanai. Esot tā, ka Čornobiļas zona saņēmusi ievērojami intensīvāku radioaktīvo piesārņojumu, nekā var sagaidīt jebkuras izpausmes mūsdienu kodolkara gadījumā!
Bet Čornobiļā taču nav nekāda piesolītā tuksneša. Varētu pat teikt gluži pretējo. Avotos pausts arī par visjaunākajos pētījumos konstatēto: vismaz 90% no šīs zonas evakuēto bija piespiesti pārcelties pilnībā nepamatoti, jo tieši pārcelšanās šiem cilvēkiem izraisījusi vairāk veselības problēmu, nekā būtu bijis tad, ja viņi paliktu savās vietās.
Un katrā ziņā jāpiebilst, ka kopējais Čornobiļas katastrofas upuru skaits – gan jau esošais, gan vēl kaut kādā mērā papildināmais – vairs nepārsniegšot 4000. Tajās pašās ASV tikai no izplūdes gāzēm vien katru mēnesi ejot bojā vairāk cilvēku… Piesārņojums no tūkstoša kodollādiņu (aptuveni 25 Čornobiļas), protams, var prasīt ļoti daudz upuru, taču tas patiešām būšot ļoti niecīgs daudzums salīdzinājumā ar to, ko izraisīs tā paša daudzuma kodollādiņu radītais triecienvilnis, kad tie būs uzspridzināti šim nolūkam vispareizākajā augstumā virs zemes.
Varbūt visi tomēr nosals un aizies bojā no bada?
Tā dēvētās kodolziemas koncepcija pirmo reizi izskanējusi 1947. gadā publicētajā fantastikas rakstnieka Pola Andersona stāstā “Rītdienas bērni”. Tajā pētnieku grupa pēc kodolkara medī mutantus un izvirza pieņēmumu, ka atombumbu sprādzienu gaisā paceltie putekļi izraisīs jaunu ledus laikmetu, jo neļaus saules gaismai pietiekami sasildīt Zemi.
80. gados šī tēma beidzot bija sasniegusi plašas zinātnes sabiedrības aprindas. Entuziastu grupas no ASV un PSRS, izmantojot pirmos un vēl ārkārtīgi nepilnvērtīgos atmosfēras modeļus, mēģināja aprēķināt to, cik daudz saindēto putekļu jeb pelnu pēc kodoltriecieniem pacelsies stratosfērā un cik daudz vēji iznēsās pa visu planētu. Un toreiz viņiem esot sanācis, ka, piemēram, ziemas laikā – praktiski necik, savukārt vasarā, kad gaiss būs uzsilis un sīkajām daļiņām tajā vieglāk pacelties – tomēr pietiekami daudz. Gala aprēķini uzrādīja, ka vasaras temperatūra tā rezultātā ASV un PSRS pazemināsies par 20 (!) grādiem, kā dēļ sals pilnībā iznīcinās visu ražu.
Tā laika pētnieku eksperimentētāju aprēķinos postošo pelnu pamata avots bija kodoltriecienu izraisītie ugunsgrēki mežos, pilsētās un naftas produktu glabātavās. Bet viena pilsēta vai viens meža iecirknis nevar degt ilgi, savukārt nafta var degt teju vai mūžīgi. Un: jo ilgāk turpinās degšana, jo augstāk paceļas pelni un lielāka ir to iespēja nonākt stratosfērā. Savukārt tos pelnus, kas līdz turienei nenonāks, no troposfēras lietus izskalos dažu nedēļu laikā…
1991. gadā notika kāds pilnībā nejaušs eksperiments, kas deva iespēju pārliecināties par naftas ugunsgrēku kā iespējamu kodolziemas iemeslu. Atkāpjoties no okupētās Kuveitas, irākiešu karaspēks aizdedzināja kopumā vismaz 600 naftas urbumu, un tie tur dega vairākus mēnešus, tādējādi neatgriezeniski sadedzinot simtiem tūkstošu tonnu naftas diennaktī.
Pirms šīs ļaunprātīgās aizdedzināšanas kodolziemas koncepcijas aizstāvji jau bija paspējuši zinātniskajā presē izvirzīt savus pieņēmumus par tādas degšanas radīto ietekmi uz pasauli. Un viņiem bija sanācis, ka pelni pārklās kā minimums pusi Ziemeļu puslodes un pazeminās temperatūru vidēji par 5–10 grādiem. Piebilsts, ka attiecīgā modeļa ietvaros viss it kā bija pat ļoti loģiski: Persijas līcis jau pats par sevi ir ļoti karsta vieta, bet degoša nafta – vislabākais kandidāts pelnu nogādāšanai stratosfērā.
Taču, kā vēlāk noskaidrojās, no prognozētā neizveidojās absolūti nekas. Pelni no vairākus mēnešus bez pārtraukuma degošajiem naftas urbumiem pat vasarā tā arī nespēja pacelties pat līdz pusei troposfēras augstuma, nemaz nerunājot par stratosfēras sasniegšanu. Lietus visu izskaloja burtiski dažu dienu laikā, un puslīdz sajūtama temperatūras pazemināšanās bija tikai tieši virs paša Persijas līča. Pēc tā kodolziemas koncepcijas atbalstītāji līdz pat 2003. gadam izvairījās publicēt vispār jebkādus darbus – tik iespaidīga un pārliecinoša “eksperimentālā” koncepcijas apgāšana tomēr tik ātri nav aizmirstama…
Tiesa, vēl pēc aptuveni desmit gadiem kodolziemas apoloģēti piedāvāja hipotēzi, ka šajā gadījumā nafta “slikti nostrādājusi” tāpēc, ka tai bija tikai atsevišķi perēkļi, kurus atdalīja neuzkarsis gaiss. Savukārt pilsētām un mežiem attiecīgais efekts būšot pilnībā atbilstošs prognozētajam, jo tur viss būšot viens liels kopīgais ugunsgrēks, bez kaut kādiem iekšējiem tukšumiem.
Taču arī saistībā ar šo apgalvojumu radās virkne neērtu jautājumu. Speciālisti uzsvēra, ka praksē tomēr no kodoltriecieniem nebūšot nekādu visaptverošu ugunsgrēku vai uguns vētru. Pirmkārt, mūsdienu pilsētas pat ne tuvu nav tas pats, kas Drēzdenes centrs, proti – pamatā koka apbūve un apmetums, un arī ne Hirosima – tas pats koks un plus vēl vienkārši papīra sienas. Tagad būvniecībā izmantoti pilnībā citi materiāli, līdz ar to praktiski nav nekādu izredžu sasniegt to pašu efektu.
Otrkārt, atgādināts, ka jau Nagasaki neizcēlās nekāda uguns vētra. Bet, treškārt – pieminētajā modelī ievietotais karojošo pušu pilsētu ugunsgrēku rezultātā tapušo pelnu apjoms nezin kāpēc un bez īpašiem paskaidrojumiem bija noteikts piecu miljonu tonnu apmērā.
Šajā gadījumā ugunsgrēku pētīšanas speciālisti norādījuši, ka visās Krievijas, Eiropas un ASV pilsētās kopumā nevar rasties tik daudz pelnu, pat tad, ja tur sadeg pilnībā viss. No pilsētu ugunsgrēku pieredzes esot labi zināms: tajos nekad nesadeg degošo materiālu lielākā daļa, jo, sagrūstot ēkām, šo materiālu lielāko daļu vienkārši nobloķē gruveši un tiem vairs nepiekļūst degšanai absolūti nepieciešamais gaiss.
Un turklāt vēl sliktāk prognozētājiem sanācis ar mežiem, kurus it kā vajadzētu aizdedzināt kodoltriecieniem. Meži jau tāpat deg pietiekami bieži, taču tā rezultātā tapušie pelni tā arī nekad nav sasnieguši stratosfēru, bet no troposfēras tos pietiekami ātri izskalo lietus. Piemēram, 1915. gadā Sibīrijā nodega meži simtiem tūkstošu kvadrātkilometru platībā – pat ievērojami vairāk par to, ko iespētu aizdedzināt tūkstotis moderno kodollādiņu. Tiklīdz šī vairākus mēnešus ilgusī degšana beidzās, pelnus no gaisa aizskaloja jau pirmie lieti, un klimats ātri vien atgriezās normas robežās…
Kā jau bieži mēdz būt – galvenais bubulis ir bailes
Ballistiskās raķetes pacelšanās no zemūdenes.
Protams, šeit neizbēgami rodas jautājums: kāpēc savulaik kodolziemas koncepcija tapusi tik parupjā veidā un faktiski pat šokējoši nepilnīgi?
Kur meklējama īstā manipulācija: tā laika neizpratnē vai mūsdienu centienos kaut ko attaisnot un noslēpt?
Vairākums mūsdienu pētnieku uzskata, ka vispār jau atbilde uz šiem jautājumiem esot skaudri vienkārša. Proti, labi zinot, ka vidējais pilsonis un viņu izvirzītie politiķi pamatā teju vai vienmēr ir vienlaikus gan kūtri, gan ne pārāk labi izglītoti, lai iespētu pilnībā patstāvīgi noorientēties šādos un tiem līdzīgos sarežģītos jautājumos, noteikts zinātnes aprindu slānis nespēj pretoties gluži dabiskajam vilinājumam lieku reizi atgādināt, ka kodolieročus tomēr nekādā gadījumā nevajadzētu izmantot.
Vai tas nozīmē, ka melošana vai vismaz krietna pārspīlēšana saistībā ar kodolziemu un kodolkaru vispār ir tāda gluži normāla, vispārpieņemta lieta? Sak, un kāpēc gan neuzturēt spēkā šos melus, ja pamatmasā jau tāpat neviens nelasa un nekad nelasīs strikti zinātniskas ievirzes izdevumus, kuros vairāk vai mazāk objektīvi novērtētas ar kodolkaru saistītās reālās briesmas?
Tomēr laikam gan šādu attieksmi būs grūti nodēvēt par pareizu. Protams, pilnībā apzināti neviens mūsdienu politiķis – lai kāda arī būtu viņa izglītotības pakāpe – neizšķirsies par kodolkara uzsākšanu. Kaut vai tāpēc, ka jebkurā gadījumā tā attiecīgajai valstij būs visaptveroša pašnāvība. Piemēram, Krievija arī tādā veidā neiespēs nogalināt visus amerikāņus, un amerikāņi savukārt nespēs nogalināt visus krievus. Taču gan krievi, gan jo sevišķi amerikāņi tādā gadījumā rezultātā būs tik lielā mērā novājināti kā sabiedrība, kā valsts kopumā, ka Ķīna uz to fona vienā acumirklī pārvērtīsies jaunajā pasaules superlielvarā. Turklāt ķīnieši jau sen visiem pietiekami saprotami paskaidrojuši: viņi neiesaistīsies kodolkarā kaut vai tāpēc, ka šāda neitralitāte ir vislabākais veids, kā nodrošināt sev hegemona statusu pasaulē pēc kodolkara…
Tiesa, kodolkarš var sākties arī pilnībā neatkarīgi no politiķu gribas: kļūdaini nostrādājusi pretinieka pārvietošanās izsekošanas sistēmu automātika vai postošu nesaprašanos sērija, kā tas bija, piemēram, 1983. gadā, un dažādi citi misēkļi, no kuriem liela daļa jau pietiekami detalizēti aplūkoti gan fantastiskajā literatūrā, gan mūsdienu kinomākslā.
Katrā ziņā, ja kodolkarš izcelsies kāda šāda iemesla dēļ, tas planētas iedzīvotājiem nešaubīgi nodarīs ievērojamu kaitējumu.
Pētnieki jau sen pauduši, ka kuģa katastrofas gadījumā galvenais slepkava esot nevis pati par sevi šī katastrofa, bet gan cilvēku bailes. Piemēram, kad pirmie kuģi pietuvojušies “Titānika” katastrofas vietai, kopš tā brīža esot pagājušas tikai trīs stundas, taču glābšanas laivās jau bijuši mirušie un neatgriezeniski prātu zaudējušie. Tikai bērni, kas vēl nav apguvuši prasmi baidīties no abstrakta apdraudējuma, neko no tā nebija uzrādījuši. Turklāt zīmīgi esot arī tas, ka “Titānika” katastrofā izdzīvojušo bojāeja saistībā ar baisajām atmiņām izraisīta paaugstināta stresa rezultātā esot turpinājusies vēl līdz 40. gadiem!
Leģendas par to, ka kodolkarš neizbēgami iznīcinās cilvēci, ka radiācija pārvērtīs tuksnešos gigantiskas teritorijas, un virkne tamlīdzīgu apgalvojumu reāla kodolkara gadījumā savā ziņā var izraisīt cilvēku masveida bojāeju. Un ne jau tikai no baiļu izraisīta stresa, cik no banālas nesagatavotības rīkoties šādos apstākļos, kas ievērojami atšķiras no – teiksim tā – iztēlē sadomātā.
Pētnieki pauduši, ka vismaz 80% mūsdienu cilvēku absolūti nemaz nezina, kā būtu jārīkojas kodolkara apstākļos, un ar to vien jau ir pietiekami, lai attiecīgā trieciena rezultātā bojā aizietu miljoniem cilvēku.
Un to pat it kā var saprast vēl joprojām spēkā esošās koncepcijas ietvaros. Kāda gan nozīme tam, vai tu zini vai nezini, kā jārīkojas atomsprādziena gadījumā, ja ļaudis nesatricināmi tic, ka tā rezultātā iestājas visaptveroša bojāeja?
Kāda gan vispār būtu jēga censties izdzīvot pēc pirmā trieciena, ja vēlāk tāpat neizbēgami jāiet bojā no bada un radiācijas? Kāda jēga tagad kaut vai mēģināt strikti dalīt, kurš kurā potenciālo karotāju pusē nostājies un ko atbalsta, ja atomtrieciena gadījumā neviens pat nepaspēs nevienam darīt zināmu šo savu nostāju, jo pelnu čupiņās tad pārvērtīsies bez izņēmuma visi? Un tā tālāk.
Tostarp var piebilst, ka šīs kodolziemas koncepcijas pārskatīšana tomēr vēl neesot guvusi plašu atbalsi pasaules lielāko kodolvalstu atbildīgāko personu prātos, un visi visās pusēs joprojām uztur spēkā uzstādījumu par to, ka no kodolkara jācenšas izvairīties jebkurā gadījumā.
Varbūt viņi tur tomēr zina kaut ko vairāk? Varbūt patiesībā visu pušu rīcībā ir nevis tādi kodolieroči, par kādiem informāciju var itin brīvi sameklēt arī mūsdienu ideoloģiskās cenzūras apstākļos, bet gan kaut kas absolūti slepens vai tāds, ar ko patiešām var gan “nodzēst” no planētas bez izņēmuma visus tās apdzīvotājus, gan, iespējams, varbūt likvidēt arī pašu planētu?
Un to nu gan mēs patiešām nezinām. Un te jau nu gan var pilnībā droši apgalvot: ja tā ir, tad nekad arī neuzzināsim. Jo pelnu čupiņām apziņas vairs nebūs…
