Kad vecāka vārdos bieži tiek izmantots vārds “mēs” (pēc tam, kad bērns jau par sevi pateicis “es”). 0
Kad mamma vai tētis par savu bērnu, kas vecāks par četriem gadiem, saka: “Mēs pakakājām, mēs aizgājām uz dārziņu, mēs iestājāmies skolā, mēs saslimām, mēs apprecējāmies…” Vietniekvārds “mēs” liecina par to, ka vecāks neizjūt savu bērnu kā atsevišķu personību un neapzināti neļauj atvasei atdalīties. Tieši vecāks veido augsni bērna līdzatkarībai un nedod iespēju sajust savu kā atsevišķa cilvēka, potenciālu. Bieži vien vecāki, kuri neredz savu pašu dzīvē jēgu, nav pašrealizējušies, mēģina sevi realizēt caur bērnu. Bieži vien trauksmains un ļoti kontrolējošs vecāks cenšas noturēt bērnu “zem sava spārna”.
Ar ko tas draud: bērns kļūst vai nu paklausīgi komfortabls vai spītīgs un agresīvs, nepatstāvīgs, nesavākts, var bieži slimot, būt raudulīgs, viņam var būt grūti patstāvīgi pieņemt lēmumus, viņš var bieži izskatīties noguris, tādiem bērniņiem bieži ir alerģiskas reakcijas un ieilguši bronhīti. Neatlaižot dēlu vai meitu uz viņa paša “es”, mēs pārliekam uz viņa savu uzdevumu nastu, ar slimīgu smagumu – bērnam tas var būt pārāk smagi.
Kā atburt: pieaugušais var uzzīmēt (vai veidot no plastilīna) sevi kā atsevišķu personu no bērna. Un uzdot sev jautājumu: “Par ko es sapņoju? Ko es varu izdarīt sevis un sava potenciāla labā?” “Tu – esi tu. Es – esmu es. Mēs esam kopā, mēs uz visiem laikiem esam vecāks un bērns. Tu vienmēr paliksi mans dēls/meita, bet mēs esam dažādi. Katram no mums ir savas spējas un iespējas, savi uzdevumi, sava dzīves un liktenis.”
