Atbrīvoto vajāšana: represīvās iestādes negribēja pieļaut, ka bijušie gulaga ieslodzītie dzīvo Latvijā 0
Jānis Riekstiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1941. gada 14. jūnijā padomju okupācijas vara no Latvijas izsūtīja 15 424 cilvēkus, no kuriem 5263 bija arestētie. Arestētos Latvijas pilsoņus nosūtīja uz Vjatkas, Noriļskas, Usoļjes un citām gulaga nometnēm. Smago darba apstākļu, slimību un pārtikas trūkuma dēļ ieslodzījuma vietās nomira vairāk nekā 3400 ieslodzīto. Daudziem par “kontrrevolucionāriem noziegumiem” piesprieda un izpildīja nāves sodus, citus sodīja ar brīvības atņemšanu uz 8–10 gadiem. Retos gadījumos no ieslodzījuma atbrīvoja nedziedināmi slimos.
Vēvera rūpes
Viens no atbrīvotajiem bija Aleksandrs Ritums-Marķelis, kuru 1944. gada 16. martā atbrīvoja no Vjatkas labošanas darbu nometnes, un kā viņam izsniegtajā izziņā raksta nometnes pārvaldes priekšnieks, “dodas uz viņa izraudzīto dzīvesvietu – Uržuma, Uržumas rajons līdz Kazaņas dzelzceļa stacijai Vjatskije-Poļani”. Pēc vācu karaspēka padzīšanas no Latvijas Ritums-Marķelis atgriezās dzimtenē.
Taču Latvijas PSR (LPSR) represīvās iestādes negribēja pieļaut, ka bijušais gulaga ieslodzītais dzīvo Latvijā, un darīja visu, lai viņu atkal izraidītu.
1945. gada 10. jūnijā LPSR valsts drošības tautas komisāra vietnieks Jānis Vēvers pilnīgi slepenā ziņojumā PSRS Valsts drošības tautas komisariāta (VDTK) “A” daļas priekšniekam A. Gercovskim rakstīja: “1941. gada jūnijā no Latvijas PSR tika veikta nacionālistu, aizsargu un citu pretpadomju elementu izsūtīšana. Šos elementus izsūtīja kopā ar viņu ģimenēm.
Izsūtīto ģimeņu galvām vēlāk tika noformētas izmeklēšanas lietas un viņus tiesas vai Sevišķā apspriede notiesāja uz dažādiem soda termiņiem, bet ģimenes locekļi tika izvietoti attālās PSRS vietās. Saskaņā ar PSRS VDTK pavēli Nr. 00189 šiem izsūtītajiem atgriezties Latvijā katrā konkrētajā gadījumā atļauj tikai PSRS Valsts drošības komisariāts.
Šajās dienās Latvijā atgriezās šajā operācijā izsūtītais Aleksandrs Ritums-Marķelis, dzimis 1915. gadā Latvijas PSR Daugavpils apriņķī. Ritums-Marķelis ir saņēmis IeTK Vjatkas labošanas darbu nometnes 1944. gada 16. marta izziņu, ka viņš (..) 1944. gada 16. martā no Vjatkas labošanas darbu nometnes atbrīvots.
Kad Ritums no nometnes bija atbrīvots, viņš dzīvoja Kirovas apgabalā, bet pēc vāciešu padzīšanas atgriezās Latvijā un tagad lūdz atļaut atgriezties viņa ģimenei, kas atrodas izsūtījumā Krasnojarskas novadā.
Šis pagaidām ir vienīgais mums zināmais gadījums, taču tādi fakti, bez šaubām, atkārtosies.
Ir arī sastopamas tādas parādības, kad izsūtīto radinieki lūdz Latvijas PSR Augstāko Padomi atļaut atgriezties vai nu izsūtītajiem, vai tikai viņu bērniem, apņemoties ņemt šos bērnus savā apgādībā. Augstākā Padome bez jebkāda mūsu slēdziena pieņem lēmumus “ļaut tādiem un tādiem bērniem atgriezties, nodot tāda un tāda apgādībā” un nosūta mums šos lēmumus izpildīšanai.
Visbeidzot nepieciešams izlemt arī jautājumu par 1941. gadā izsūtīto ģimenes locekļiem, kuri kaut kāda iemesla dēļ tajā laikā palika neizsūtīti (nebija mājās, noslēpās utt.). Šie ģimenes locekļi palika neizsūtīti tikai kara apstākļu dēļ. Rodas jautājums, vai nevajadzētu viņus izsūtīt tagad, lai apvienotos ar ģimenes lielāko daļu. Lūdzu Jūsu norādījumus par šo jautājumu būtību.”
Čekistiem “sarežģījumi”
1945. gada 17. augustā atbildes vēstulē Vēveram Gercovskis norādīja: “Paziņoju, ka Aleksandram Ritumam-Marķelim kā 1942. gadā notiesātam par piedalīšanos pretpadomju organizācijā atļauja par atgriešanos Latvijā izdota nepareizi. Viņu no Latvijas PSR kā no režīma vietas var izraidīt ar milicijas orgānu palīdzību. Jautājumus par administratīvi izsūtīto vai viņu bērnu atgriešanos uz dzīvi Latvijas PSR saskaņā ar 1945. gada 12. aprīļa pavēli Nr. 00189 izlemj tikai PSRS VDTK. Izsūtīt Latvijas padomju varas represēto personu ģimenes locekļus var ar PSRS IeTK Sevišķās apspriedes lēmumu.”
1945. gada 22. novembrī Vēvers un LPSR VDTK 2. daļas priekšnieks majors Bokovikovs LPSR iekšlietu tautas komisāra vietniekam A. Košeļevam norādīja, ka “Ritums no Latvijas PSR kā no režīma vietas jāizsūta milicijas orgāniem”. Taču milicijas orgāni to izdarīt nevarēja.
Latvijā tajā laikā īpašā režīma statuss bija noteikts tikai Rīgai un Liepājai, bet Ritums-Marķelis dzīvoja Daugavpilī un strādāja apriņķa zemes daļā par mehanizācijas inženieri. LPSR valsts drošības ministra vietnieks pulkvedis Solomatovs 1946. gada 16. jūlijā PSRS VDK “A” daļas priekšniekam Gercovskim bija spiests paziņot, ka Daugavpils “1. un 2. kategorijas režīma vietu skaitā nav minēta”, tātad uz šo norādījumu pamata doto personu no Latvijas izraidīt nevar.
Par “sarežģījumiem” izraidīšanas sakarā LPSR IeTK 1. daļas priekšnieks majors Fiļipovs 1946. gada 16. martā rakstīja LPSR VDM “A” daļas priekšnieka vietniekam majoram Verbovskim. Fiļipovs nosūtīja Rituma lietu atpakaļ drošības orgāniem, aizrādot, ka lēmumu par izraidīšanu nevar izpildīt, jo esošās instrukcijas tam nedod pamatu: “Ja izskatītu jautājumu par Ritumu saskaņā ar šajā ziņā esošajiem izskaidrojumiem, tad jānorāda, ka viņš nedzīvo režīma pilsētā. (..) Bez tam lēmumā norādīts, ka Ritums Latvijas PSR atgriezies ar viņam milicijas kļūdaini izdoto caurlaidi, taču lietas materiāli to neapstiprina.
Lietā nav arī PSRS VDTK norādījuma par Rituma izraidīšanu. Rīkojums par Rituma izraidīšanu no Latvijas PSR Daugavpils, kura nav režīma pilsēta, ir jāapstiprina ar attiecīgām pavēlēm un Jūsu rīcībā esošajiem norādījumiem, ar atsauci uz dokumentu numuru un datumu.”
Velti lūgumi
Latvijā Ritums iesniedza lūgumu par viņa ģimenes, kura atradās Krasnojarskas novada Irbeiskas rajonā, atbrīvošanu no izsūtījuma. 1947. gada februārī LPSR VDM izmeklēšanas daļas 4. nodaļas izmeklētājs Kiseļevs, izskatījis Rituma lietu un lūgumu atcelt izsūtījumu sievai un meitai, konstatēja: “Kopā ar Ritumu aiz Latvijas PSR robežām tika izraidīti viņa ģimenes locekļi: sieva – Melita, Kristapa meita Rituma – dzimusi 1919. gadā; meita – Anita Aleksandra meita Rituma – dzimusi 1941. gadā.
Izmeklēšanas procesā noskaidrots, ka Ritums no 1938. gada līdz 1940. gadam bija militāri-fašistiskās aizsargu organizācijas biedrs. 1940. gadā, kad Latvijā notika tautas demonstrācijas par zīmi solidaritātei ar padomju varas nodibināšanu Latvijā, Ritums kopā ar policistiem un citiem aizsargiem veica latviešu komunistu arestus. Tajā pašā laikā viņš izteica pretpadomju un pretkomunistiskus spriedumus. Pamatojoties uz to, 1942. gada 2. decembrī Ritums tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem.
Taču 1944. gada 16. martā, pamatojoties uz IeTK, Tieslietu tautas komisariāta un PSRS Prokuratūras 1943. gada 23. oktobra direktīvu, piemērojot Kriminālprocesa kodeksa 461. pantu, Ritums kā saslimis ar nedziedināmu slimību no ieslodzījuma atbrīvots pirms termiņa. (..) Pamatojoties uz norādīto un ņemot vērā, ka Melita Kristapa meita Rituma atrašanās laikā izsūtījumā, kā arī līdz tam, ne ar ko nav sakompromitējusi sevi, (..) ieteiktu: Ierosināt PSRS VDM lūgumu par izsūtījuma atcelšanu izsūtītajai Melitai Kristapa meitai Ritumai ar meitu Anitu Aleksandra meitu Ritumu ar tiesībām atgriezties agrākajā dzīvesvietā Latvijas PSR.”
Lēmumu par Rituma ģimenes locekļu atgriešanos LPSR valsts drošības ministra vietnieks Vēvers apstiprināja 1947. gada 23. februārī. Taču ar to jautājums neatrisinājās. 5. maijā PSRS valsts drošības ministra vietnieks Ogoļcovs paskaidroja, ka ne Rituma ģimene jāsūta uz Latviju, bet Ritums pie ģimenes uz Krasnojarskas novadu. Tikmēr IeTK Krasnojarskas novada pārvalde Melitu Ritumu no specnometinājuma uzskaites faktiski bija noņēmusi jau 1946. gadā. Tajā pašā gadā bija nomirusi viņu meita Anita.
Nozieguma sastāva nav
Arī paša Aleksandra Rituma vajāšana Latvijā turpinājās. Ilgāku laiku VDM darbiniekiem neizdevās noskaidrot viņa īsto dzīvesvietu.
Kad to beidzot izdarīja, LPSR valsts drošības ministrs Alfons Noviks 1949. gada 17. martā apstiprināja un LPSR prokurors A. Mišutins sankcionēja lēmumu par arestu. Taču Ritumam izdevās izvairīties, un 1949. gada 1. jūnijā lietvedību viņa izmeklēšanas lietā uz laiku pārtrauca. 1950. gada martā, kad noskaidroja, ka Ritums jau dzīvo Talsos, izmeklēšanu atjaunoja. 3. aprīlī viņu arestēja. Lietu nosūtīja izskatīšanai PSRS VDM Sevišķajā apspriedē. Tā pieņēma lēmumu arestēto nosūtīt nometinājumā uz Novosibirskas apgabalu. No turienes viņu beidzot atbrīvoja 1954. gadā.
1956. gada 26. augustā Aleksandrs Ritums nosūtīja LPSR prokuroram iesniegumu, lūdzot pārskatīt un pārtraukt lietu, paskaidrojot, ka viņš ar kontrrevolucionāru darbību nekad nav nodarbojies. Lūgums netika apmierināts. Tikai 1986. gada 15. septembrī LPSR Augstākās tiesas krimināllietu tiesas kolēģija nolēma “atcelt PSRS IeTK Sevišķās apspriedes 1942. gada 2. decembra lēmumu un VDM Sevišķās apspriedes 1950. gada 29. jūlija lēmumu attiecībā par Aleksandru Mihaila dēlu Ritumu” un lietu pārtraukt nozieguma sastāva trūkuma dēļ.
