Revīziju gan skapī, gan jūtās 5
– Emocionālas atmiņas, kas saistās ar kādu konkrētu lietu, un psihiski traucējumi – tās ir divas galējas robežas, kāpēc cilvēki nespēj atbrīvoties no vecām mantām, bet tām pa vidu ir daudzas gradācijas. Vēlmi krāt un krāt nevajadzīgas lietas dažkārt novēro cilvēkiem ar demenci vai šizofrēniju. Ja turklāt cilvēks vecas lietas ne tikai krāj, bet pēc tām dodas uz atkritumu tvertni vai izgāztuvi un nevar īsti paskaidrot, kāpēc viņš to dara, tad ar viņa garīgo veselību patiešām kaut kas nav kārtībā. Ir, protams, arī tādi ļaudis, kuri, piemēram, mēbeles meklē antikvariātos un izgāztuvēs un uziet pat īstas pērles. Interneta ziņās pirms kāda laika lasīju – kādam vīrietim ārzemēs izgāztuvē izdevies atrast pasaulslavena mākslinieka agrīno gadu darbu.
Īpaši jaunībā cilvēkiem partneri ik pa laikam var mainīties, un nav brīnums, ka negribas atvadīties no zaķa, suņa vai lāča, ko dāvinājis iepriekšējais mīļotais. Atbrīvoties no šīs lietas nozīmētu izmest daļu no savas pagātnes. Nav jau arī tā, ka, tiklīdz attiecības beigušās, viss, kas ar tām saistās, ir jāizmet vai jāiznīcina. Taču, ja attiecības ir beigušās, es tajās esmu juties sāpināts, bet joprojām glabāju kādu lietu, kura saistās ar bijušo partneri, tad rodas jautājums – kas šajās attiecībās līdz galam ir palicis neatrisināts.
Pavisam cits stāsts ir tad, ja plauktā glabājas, piemēram, omes pērļu virtene, varbūt pārmantota jau vairākās paaudzēs. Glabāt šādu lielu nav nekas dīvains. Var arī gadīties – bijušais vīrs, draugs vai kādreizējā draudzene reiz uzdāvināja grāmatu, kura mani uzrunā vai ko sarakstījis mans mīļākais autors. Un man joprojām to ik pa laikam patīk pārlasīt. Lai gan varbūt grāmata aizvien glabā ierakstu ar bijušā partnera novēlējumu, vai tāpēc man tā jāizmet? Cilvēka prātā nenotiek tāds process kā aizmiršana. Atmiņa ieraksta pilnīgi visu, jautājums tikai – kurā brīdī kādas atmiņas uzpeld. Varbūt vienīgi šo lietu, kas atgādina par bijušajām attiecībām, nevajag turēt acu priekšā, īpaši, ja ir jau izveidojušās jaunas attiecības.
Cita situācija, ja dzīves laikā ir sakrājušās dažādas mantas, ko nelietojam, bet no tām arī neatbrīvojamies. Piemēram, cilvēks ir notievējis vai pieņēmies svarā, bet vecā drēbju kārta joprojām karājas skapī. Un viņš sevi gadiem ilgi turpina barot ar cerībām – iešu uz sporta klubu, mazāk ēdīšu, atbrīvošos no liekajiem kilogramiem un tad drēbes derēs. Tas liecina, ka gribas dzīvot ilūzijās un patīk kalt nereālus plānus, maldinot sevi, ka izdarīsim vairāk nekā patiesībā spējam. Tas gan nenozīmē, ka nevajadzīgās mantas tūdaļ jānes uz atkritumu tverti. Var sazināties ar “Ziedot.lv” un noskaidrot, vai šīs lietas nevar būt noderīgas ļaudīm, kuri, piemēram, visu iedzīvi zaudējuši ugunsgrēkā. Apģērbu un citas mantas var nodot arī citām labdarības organizācijām. Ar to būsiet paveicis labu darbu. Mūsu valstī raksturīgi, ka ar labdarību lielākoties nodarbojamies ap Ziemassvētkiem un gadumiju, bet ikdienā par ziedošanu bieži vien piemirstam. Domāju – tas ir labs veids, kā iedot otro dzīvi lietām, kas pašam vairs nav vajadzīgas, bet ir žēl izmest.
Jebkurš priekšmets ir kā simbols. Ja cilvēks no kādas lietas šķiras, paliek atmiņas, kas ar to saistās, varbūt ne tās patīkamākās, bet situāciju viņš tādējādi ir atrisinājis. Kaut kādā ziņā tas cilvēku patiešām atbrīvo. Jo mūsu psihoemocionālo enerģiju visvairāk tērē tieši konflikti un neatrisinātie jautājumi. Mēdz gan teikt – visu atrisināt var tikai nomirstot. Kamēr esam dzīvi, vieni neatrisinātie jautājumi aizies, bet tiem sekos nākamie. Tāpat vienmēr radīsies arī vairs nevajadzīgas mantas. Šajā procesā veidojas neizbēgams cikliskums. Tāpēc laiku pa laikam ir vērts veikt revīziju gan savā skapī, pieliekamajā un bēniņos, gan savās jūtās un emocijās un lietas sakārtot noteiktā kārtībā, – uzsver Inese Putniece.
