Atbrīvojies no krāmiem, nestiep līdzi pagātni! 5
Katra jauna gada sākumā mēģinām pildīt vecā gada nogales apņemšanos. Vieni ļaudis, tuvojoties gadumijai, ir sev apsolījušies sākt aktīvāku dzīvesveidu, citi – atmest kādu netikumu, piemēram, pīpēšanu, vēl kāds – beidzot iztīrīt skapi un atvadīties no gadu gaitā sakrātajām lietām. Un tas nemaz nav tik viegli. Pati zinu. Jo, šķiet, tā glītā blūze un puķainie, kruzuļotie svārki, kuros vairākus gadus vairs nevaru ielīst, reiz varbūt tomēr derēs. Bet, kā neder, tā neder.
Mantas sāk “žņaugt”
Kādi mēs, latvieši, mantu krāšanas ziņā izskatāmies no sociālantropologa viedokļa, stāsta Aivita Putniņa:
_480196" style="width: 160px" class="wp-caption alignright">
– Jāatzīst, Latvijas iedzīvotājiem patiešām piemīt tendence krāt mantu. Tas – pateicoties vēsturiskajai pieredzei, jo lietas vienmēr bijušas drošākas par naudu vai cita veida ieguldījumiem. Zemi un māju varēja atņemt, bet mantu tik viegli ne, līdz ar to tā sagādāja zināmu drošību. Lai gan bankas šobrīd daudz runā par to, ka vajag veidot depozītus un “drošības spilvenus”, cilvēki tomēr labāk izvēlas iegādāties otru veļas mašīnu vai citu lietu, nevis uzkrāt skaidru naudu. Tāpēc manta vairs nav tikai manta, bet arī ieguldījums. Ar lietām bieži vien veidojas arī it kā personiskas attiecības. Latvijā kā nekur citur ir tradīcija dot vārdus mašīnām, kas liecina, ka manta kļūst gluži vai par ģimenes locekli. Īpaša attieksme cilvēkiem ir arī pret lietām, kas nodotas no paaudzes paaudzē. Atceros kādas studentes pētniecisko darbu, kurā bija stāstīts par vecāka gadagājuma sievietēm. Kundzēm bija grūti samaksāt par saviem plašajiem miera laika dzīvokļiem, tāpēc nācās pārvākties uz maziem standarta dzīvoklīšiem. Jaunajā mītnē visas mēbeles iekšā nelīda, tāpēc kāda no sievietēm daļu savas iedzīves, tajā skaitā lielo spoguli atdeva kādai viesnīcai. Turpmāk vecā kundze bieži devās pastaigā uz šo viesnīcu, lai apciemotu… spoguli.
Latvijas ļaudīm patiešām ir raksturīgi mantām pievienot pozitīvo vērtību, tāpēc atbrīvošanās no tām bieži vien notiek smagi. Un, jo vecāks kļūst cilvēks, jo vairāk viņš attiecības pārceļ uz lietu pasauli. Jo trūkums, kas valdīja kara un pēckara gados, ir dziļi iespaidojis viņu attieksmi pret lietām. Veci cilvēki bieži vien vāc priekšmetus, kam jaunā paaudze nesaskata nekādu vērtību, bet sirmgalvjiem mantu vākšana sniedz dzīves saturu, radot zināmu drošību. Tuviniekiem gan dažkārt tas var sagādāt problēmas.
Dzīve noteikti ir daudz vieglāka tiem, kam ne tikai izdodas atbrīvoties no nevajadzīgām mantām, bet arī nestiept līdzi savu pagātni un vairāk dzīvot uz priekšu. Pat nacionālā mērogā mūsu valstī ir tendence absolūti visur vilkt līdzi pagātni un ne tikai lietu formā. Pretī mūsu valsts iedzīvotāju pieredzei var nolikt patērētāju kultūru, kas valda ASV un arī vecajās Eiropas valstīs. Tur valda moto – patērē un met ārā! Šajās zemēs ļaudis ar mantu neveido tik ciešas attiecības. Nevajadzīgas mantas šo valstu iedzīvotāji nevis atdod labdarībai, bet tālākai pārstrādei.
Tiem, kam mantas patīk krāt, pienāk brīdis, kad tās, tāpat kā pagātne, ko velkam līdzi, sāk žņaugt. Veselīgāks veids, kas taupīguma kultūrā palīdz neapaugt ar mantām, ir tās nepirkt. Izvērtējiet, cik daudz jums ir kleitu, kurpju, bikšu, ko esat nopirkuši, bet tā arī neesat uzvilkuši! Mana ģimene, braucot tālos ceļojumos kopā ar bērniem, ņem līdzi tikai pāris drēbju kārtas katram un, izrādās, ar tām ļoti labi var iztikt. Šādu tālu braucienu laikā var saprast, cik saprātīgi ir neapkrauties ar mantām. Lidostā mūs pat pārbaudīja līdz pēdējai vīlītei, jo negribēja ticēt, ka divas nedēļas esam iztikuši tikai ar to, kas ievietots mazā mugursomā.
Atbrīvojoties no lietām, ļaudis fiziski tiek vaļā ne tikai no tām. Tā ir arī attieksmes maiņa pret dzīvi. Tad mūžības priekšā izjūtam, cik daudz veca un nevajadzīga stiepjam sev līdzi un cik daudz laika mums atbrīvotos, ja tā visa nebūtu. Cik daudz laika mums atliktu, ja mēs mantas neiegādātos atkal un atkal no jauna.
