Atbrīvoties no koloniālās pagātnes 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Starp pazīstamās tulkotājas Māras Poļakovas paveiktajiem darbiem ir arī viņai personīgi pazīstamu ukraiņu rakstnieku darbi. Dažas dienas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Māra līdz ar vairākiem kolēģiem tulkotājiem uzrakstīja atklātu vēstuli, kas aicināja latviešu valodā beidzot ukraiņu vietvārdus sistēmiski atveidot saskaņā ar ukraiņu, nevis krievu valodas tradīcijām.
Jāpiebilst, ka 26. februārī, pāris dienas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, es uz laiku atgriezos pie ziņu redaktores darba, informējot “Latvijas Avīzes” sekotājus mūsu “Facebook” kontā par aktuālākajiem notikumiem. Apsēdusies pie datora, sapratu, ka nespēju uzrakstīt Ukrainas galvaspilsētas nosaukumu citādi kā vien Kijiva. Taču par krietni daudzu citu vietvārdu un arī personvārdu pareizu atveidi latviešu valodā skaidrības bija krietni mazāk. Tādēļ šajā sarunā – gan par ukraiņu īpašvārdu latviešu transliterācijas praktiskajiem, gan arī politiskajiem aspektiem. Piebildīšu: ar Māru kopā studējām Kultūras akadēmijā, tādēļ saruna notiek uz “tu”.
Neilgi pēc tam, kad izplatījāt vēstuli, kuru parakstīju arī es, Valsts valodas centra (VVC) eksperts aicināja nesteigties ar Ukrainas vietvārdu transliterācijas maiņu. Kā vērtē šādu ieteikumu?
M. Poļakova: 30 Ukrainas pilsētu nosaukumus VVC Latviešu valodas ekspertu komisija (LVEK) pirmoreiz apspriedusi 2017. gada 8. martā, nolemjot 12 pilsētām nosaukumus mainīt (trim no tām tāpēc, ka nosaukumi bija mainījušies Ukrainā, piemēram, Dņeprodzeržinska pārdēvēta par Кам’янське), pārējām atstājot nemainītus.
Eksperti ar balsu vairākumu nepieturējās pie vienotiem atveides principiem: Рівне tika pārdēvēta par Rivni, turpretī Кривий Ріг palika Krivojroga, lai gan acīm redzams, ka abos nosaukumos līdzīgā pozīcijā ir viens un tas pats patskanis i. No septiņām lielākajām pilsētām nosaukums tika mainīts tikai agrākajai Doņeckai un Dņepropetrovskai – tās kļuva par Donecku un Dnipro.
Salīdzināsim Дніпро un Чернігів, kas atstāta kā Čerņigova, un pabrīnīsimies, kāpēc n pirms šaurā patskaņa i vienā gadījumā ir atveidots mīkstinot, otrā ne; tad vēlreiz uzmetīsim aci Луганськ, kas latviskota kā Luhanska, un sāksim domāt, kādā gan ziņā г vārdā Чернігів varētu būt citāds, ka atveidi ar h nav izpelnījies. Turpretī Київ, Харків, Запоріжжя, Львів palika krieviskajā versijā. 2018. gadā Ukrainas vēstniecība atkārtoti aicināja VVC atļaut Ukrainas pilsētas dēvēt to ukrainiskajos nosaukumos; eksperti lēma vēlreiz un Zaporižja, Krivijriha, Čerņihiva un Ternopiļa izpelnījās šo godu, turpretī Київ, Харків, un Львів joprojām ne. Tātad par šīm pilsētām eksperti pirmoreiz sprieduši precīzi pirms pieciem gadiem. Vai VVC rīcība kaut nedaudz liek domāt par steigu?
Ja saprotu pareizi, latviešu valodā pilnīgi visi ukraiņu īpašvārdi ienākuši ar krievu valodas starpniecību – vai tomēr ir kāda daļa, ko esam saņēmuši tieši no ukraiņu valodas?
Man tas liekas apšaubāmi, ņemot vērā, ka laika posmā, kad veidojās latviešu valoda un tajā ienāca arvien jauni un jauni citu zemju nosaukumi un vārdi, latviešiem un ukraiņiem nepastarpinātu attiecību, visticamāk, nebija – tāpat kā nebija Latvijas valsts un Ukrainas valsts.
Svešie kungi apzināti un nežēlīgi izskauda ukraiņu valodu – piemēram, ar cara valdības 1863. gada un 1876. gada lēmumiem (t. s. Valujeva cirkulāru un Bādemsas ukazu) bija aizliegtas ukraiņu grāmatas, teātra izrādes, koncerti ar dziesmām ukrainiski un mācības ukraiņu valodā, ieskaitot pamatskolas. Latvijas pirmās republikas laiks Ukrainai nebija vieglāks: gan boļševiki, gan Polijas un Rumānijas valdības (Ukrainas rietumu daļa bija sadalīta starp šīm valstīm) ukraiņu valodu un kultūru nīdēja tikpat nesaudzīgi.
Tādējādi nav liela varbūtība, ka mēs, tik tālu atrazdamies, varētu būt kaut ko iemācījušies bez starpniekiem. Latviešu laikrakstos, spriežot pēc “periodika.lv”, Ukraina pirmoreiz pieminēta 1825. gadā – ar vārdiem ”Weens wehrsis no Ukraines suggas”. 1837. gada avīžrakstā stāstīts par “īsteno Krievu zemi, ko par Lielo Krievu-zemi sauc”, un par to “zemes gabalu, ko par Mazo Krievu zemi sauc, pie kuras arī Ukraine pieder, kur daudz un brangi lopi tiek audzināti; Kiev, ar 40 000, un Garkov (Charkov) ar 15 000 iedzīvotājiem un vienu studentes skolu; un Pultava…”. 1857. gada avīžrakstā pieminēta “Lemberģe, Galicias galvaspilsēta”. Runājot par citiem kultūru saskarsmes ceļiem – 1912. gadā izdotie Volodimira Vinničenko stāsti iznāca sērijā “Jaunā krievu literatūra”…
Nebūs godīgi nepieminēt, ka padomju laikā ukraiņu dzejniekus brīnišķīgi atdzejoja Vizma Belševica un Knuts Skujenieks, pareizi atveidojot viņu vārdus, taču – vai var teikt, ka šī rakstība plaši iegājās? Diemžēl ne.
Vai vari iedomāties kādu pamatotu iemeslu, kādēļ latviešu valodā šos nosaukumus nevajadzētu mainīt – ja neskaita, protams, ieraduma spēku?
Nevienu ar latviešu valodas likumībām saistītu iemeslu šīs trīs pilsētas atstāt krieviskajā versijā nespēju saskatīt: to nosaukumi nav saistīti ar latvisko dzīvesziņu, nav pieminēti tautasdziesmās; tajos nav latvieša mutei neizrunājamu skaņu, tie bez grūtībām iekļaujami latviešu valodas gramatiskajā sistēmā.
Atliek secināt, ka šo pilsētu nosaukumi, kuri mūsu valodā ienāca tad, kad latvieši ukraiņus neprata atšķirt no krieviem – neprata ne jau savas dumjības pēc; to bija panākusi Krievijas valdība ar savu pārkrievošanas politiku –, ir atstāti nemainīti tikai tāpēc, ka esam tā pieraduši, un mūsu vergu laiku ieradumi ir svētāki gan par Ukrainas Ārlietu ministrijas un vēstniecības lūgumiem, gan par pašas ukraiņu tautas vēlēšanos būt brīvai, tostarp atkratoties arī no verdzības gadsimtos uztieptajiem pilsētu nosaukumiem.
Lūdzu pievērst uzmanību, ka arī angļu valodā šobrīd norma ir nevis vairs The Ukraine, bet Ukraine, un pat krievu valodā (!) neoficiālā norma vairs nav на Украине, bet в Украине, sk. nedaudzos vēl eksistējušos neatkarīgos izdevumus, piem., “meduza.io”. Visi apzinās, ka nu jau runa vairs nav par mūsu, neukraiņu, ērtībām un mūsu valodu esošajām vai izdomātajām likumībām; jā, šis ir politisks lēmums.
Vai ir iespējams minēt būtiskākās atšķirības īpašvārdu atveidē starp ukraiņu un krievu valodu, ja iespējams tā plaši sistematizēt? Jāpiebilst – tīkla enciklopēdijā “Wikipedia” jau izveidots šķirklis, kas palīdz gribētājiem tikt galā arī ar svešāku Ukrainas vietvārdu pareizu latviskošanu.
Par atšķirībām – tas ir pārāk plašs jautājums, neņemos atbildēt. Vienīgi aicinu pievērst uzmanību tam, ka burts е krievu alfabētā apzīmē šauro e, turpretī ukraiņu alfabētā – plato; burts и ukrainiski apzīmē cieto i (sal. krievu ы). Taču atveides principi nav mežonīgi sarežģīti, kaut arī, protams, mēs tagad vienā mirklī mēģinām atgūt to, ko visus šos gadsimtus neesam zinājuši.
Pēdējās dienās, sēžot pie Ukrainas ziņu lentes, man pašai radušās neskaidrības pārsvarā par salikteņu (Krivijriha? Babinjara?) un, šķiet, apgabalu nosaukumu atveidi latviešu valodā (Harkivščina, Sumščina). Tāpat, pārejot uz ukraiņu apzīmējumiem, šķiet, vairāk būtu galotņu, kas beidzas nevis ar mums ierasto “a”, bet arī ar “e”, “i” un “o”, kas mazliet sarežģī locīšanu latviešu valodā. Kā tad pareizi būs Dņepra – Dnipro?
Jā, latviešu valodā pieņemts no vairākām daļām sastāvošus nosaukumus atveidot ar vienu vārdu. Tas nav nekas Ukrainas vietvārdiem specifisks, sal. New York – Ņujorka. Pie vārda Krivijriha vēl neesam paspējuši pierast, tā ir agrākā Krivojroga; Бабин Яр rakstīšana vienā vārdā mani pārsteidz, jo krieviskajā versijā – Бабий Яр – liekas, Babij Jara rakstījām atsevišķi, tas jau arī nav pilsētas nosaukums… Es turpinātu rakstīt atsevišķi. Tāpat es pirmo daļu – tā ir ir daudzskaitļa (piederības) ģenitīvā – varbūt arī nelocītu: lai paliek Babin Jara.
Sumščina, Harkivščina, Slobožanščina un citi šādi apzīmējumi ir vēsturiski ģeogrāfiski jēdzieni; man šķiet, latviešu valodā aptuvens analogs varētu būt vēsturiskais termins “novads”, bet jāuzsver – tie var nesakrist ar mūsdienu administratīvo iedalījumu. Problēma ir tāda, ka latvietim šis vēsturiskais apzīmējums neko neizsaka. Daiļdarba nosaukumā, ko tagad tulkoju, ir apzīmējums Slobožanščina – un man vēl nav skaidrs, ko ar to darīt.
Kas attiecas uz “Dnipro”, manā skatījumā šajā latviskojumā nav ievēroti uzreiz divi profesora Endzelīna formulēti atveides principi: kā jau minēts, nav atveidots pēc oriģinālvalodas izrunas, kā arī nav izmantota iespēja šo vārdu iekļaut latviešu valodas gramatiskajā sistēmā. Upi Дніпро, kuru sauc tāpat kā šo pilsētu, līdz šim esam sekmīgi gramatizējuši; nesaprotu, kāpēc gan upi, gan pilsētu nevarēja latviskot kā Dņipra.
Tāpat, manuprāt, būtiskas grūtības latviešiem nevarētu radīt personvārdi un vietu nosaukumi, kas beidzas ar “-i”, “-e” u “-o”, ja reiz ar Talsiem un Petro Porošenko mēs kaut kā tiekam galā – vai tad grūti? Tā ir ieraduma lieta. Nav jau viegli no koloniālās pagātnes tikt vaļā; tas, kas mani satriec, ir negribēšana no tās atbrīvoties.
