Gunārs Nāgels: Karš Ukrainā liek saukt lietas īstā vārdā 0
Gunārs Nāgels, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šo dienu lielais jautājums – kā turpmāk nodrošināsim 1990. gada 4. maijā izsludināto Latvijas Republikas atjaunoto neatkarību? Tas, protams, ir atkarīgs no mūsu attiecībām ar Krieviju. Ir pilnīgi skaidrs, ka neviens nevar paļauties uz nekādiem līgumiem ar Krieviju un nevar paļauties uz nekādiem nomierinošiem vārdiem no Krievijas puses. Vienīgais, kas der, ir plika vara – Latvijas gadījumā mūsu sabiedrotie.
Diemžēl arī Latvijā ir zīmīgs cilvēku skaits, kas atbalsta Krievijas agresiju pret Ukrainu. Ne tikai jau minētie apjukušie cilvēki, bet gan kareivīgie, Ukrainas un ukraiņu iznīcināšanas gribētāji. Tie pierāda Latvijas valsts izgāzušos 30 gadus garo integrācijas programmu. Saprotams, ka vēlme ir arī iznīcināt Latvijas valsti un latviešus.
Piecas dienas pēc 4. maija svētku dienas ir Eiropas diena, šogad 9. maijs bija arī Ukrainā cietušo un bojā gājušo piemiņas diena, un kā katru gadu – zināmai Latvijas sabiedrības daļai “Uzvaras diena”.
Šiem cilvēkiem kredo ir Latvijas atbrīvošana no velniem (vai tamlīdzīgi), Lielā tēvijas kara specoperācijā 1941–1945, un jebkāda nepateicība tiek uzskatīta par biedrošanos ar pašu nelabo.
Vai tā ir dzīves ironija, ka “atbrīvotie” nejūtas nemaz pateicīgi “atbrīvotājiem”, kuri palika uz vietas kā kaklakungi? Ja visa Austrumeiropa cenšas atbrīvoties no “atbrīvotāju” uzstādītajām pateicības zīmēm, vai tad nevajadzētu sākt pielēkt, ka tomēr nebija nekādas “atbrīvošanas”, bet faktiski kas cits?
Francijā ir tāds “Brīvības ceļš” (“Voie de la Liberté”), kas seko ASV 3. armijas uzvaras gājienam ģenerāla Patona vadībā no Jūtas pludmales Normandijā līdz Bastoņai Beļģijā. Šajā ceļā kā kilometru stabi ir uzstādīti piemiņas stabi, katrs apmēram metru augstumā. Tajos redzama liesma – brīvības simbols – iznirstot no viļņiem, atsaucoties uz karavīru-atbrīvotāju ierašanos pa jūras ceļu. Liesma atgādina Brīvības statuju Ņujorkā.
Nav dzirdēta vēlme ASV armijas piemiņas stabus nojaukt. Kāpēc? Vienkārši – pēc Francijas atbrīvošanas svešās armijas to atstāja un iekārtojās okupētajā Vācijā.
9. maijs (un arī 10. maijs) ir pavadīts samērā mierīgi. Latvijā nebija ļoti nopietni nemieri; Maskavā Putins neizsludināja karu pret visu Brīvo pasauli. Tikai Ukrainā turpinājās Krievijas sirojums pret savu kaimiņvalsti, kuras robežas un teritoriālo integritāti tā bija solījusi respektēt 1994. gada Budapeštas memorandā.
“Sirojums” – “iebrukums (kādā zemē, valstī) laupīšanas nolūkā”.
Tagad katram ir skaidrs, kāda valsts ir krievija. Pēc Ukrainā ieviestās prakses te un turpmāk vārds “krievija” ir rakstīts ar mazo sākumburtu, lai vismaz šādā veidā izrādītu necieņu pret to.
Individuālie krievijas karavīri izvaro un noslepkavo mierīgos civiliedzīvotājus, un tad izlaupa, ko vien var. Bez armijas augstākās vadības piekrišanas tas nebūtu iespējams tādā mērogā.
Tagad laupīšana ir sasniegusi industriālus mērogus – nozog simtiem tūkstošus tonnu graudu un aizved uz krieviju; nozog lauksaimniecības tehniku un aizved uz krieviju. Melitopolē vien nozagta lauksaimniecības tehnika piecu miljonu ASV dolāru vērtībā. Izlaupīti muzeji.
Putina “specoperācijas” oficiālais mērķis ir atbrīvot Ukrainu no “nacistiskiem apspiedējiem”. Ja krievijas spēkiem izdotos uzvarēt un iznīcināt Ukrainu, tad, iespējams, varētu sagaidīt, ka Kijivā uzslietu jaunu, varenu pieminekli “atbrīvotājiem”.
Pie pieminekļa “atbrīvotājiem” Rīgā netrūka ziedu licēju, arī krievijas vēstnieks nolika ziedus. Skarbā patiesība ir tāda, ka lielais “atbrīvotāju” skaits terorizēja mierīgos Latvijas iedzīvotājus. Pierādījumi ir meklējami pašas okupācijas varas dokumentos. Piemēram:
“LPSR iekšlietu tautas komisāra A. Eglīša 1944. gada 14. oktobra ziņojums par Sarkanās armijas militārpersonu noziegumiem
Pilnīgi slepeni
LPSR Iekšlietu tautas komisariāta
Sekretariāts, Nr. 1/00336
1944. g. 14. oktobrī, Daugavpilī
…
Pēdējā laikā – septembrī – Latvijas PSR IeTK orgāni Latvijas PSR teritorijā ir reģistrējuši lielu skaitu marodierisma, zādzību un laupīšanas gadījumu ar bandītisma elementiem, pielietojot ieročus pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Tos ir izdarījušas Sarkanās armijas atsevišķas militārpersonas, tā, piemēram: ..” (LVA, 270. f., 1.s apr., 92. l., 36., 36.a lpp. (Oriģināls. Tulkojums))
Seko daudz piemēru. Un tā tas turpinājās, sevišķi pirmos pēckara gados.
Ir pilnīgi saprotami, ka “atbrīvotie” nejūt nekādu pateicību pret viltus “atbrīvotājiem” un nevēlas, ka tiek atgādināts par piespiedu pazemošanos. Karš Ukrainā liek saukt lietas īstā vārdā un rīkoties izlēmīgāk nekā līdz šim.
