Atbrīvošanās no bailēm – “Baltijas ceļš”. 30 svarīgākie notikumi Latvijai 2
Savā 30 gadu jubilejā “Latvijas Avīze” atskatās uz aizvadītajiem gadu desmitiem un notikumiem, procesiem, kuri bijuši īpaši svarīgi mums un Latvijai.
Aptuveni 1,75 miljoni baltiešu roku rokā 595 kilometru garumā no Tompea pakalna Tallinā, gar Brīvības pieminekli Rīgā līdz Ģedimina tornim Viļņā – 1989. gada 23. augusta “Baltijas ceļš”, iespējams, ir iespaidīgākā no visām atmodas laika akcijām.
Tā demonstrēja baltiešu vienotību neatkarības centienos un guva plašu rezonansi pasaulē. Pieskaņota 50. gadadienai kopš noziedzīgā Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas, šī unikālā akcija faktiski parādīja, ko Baltijas republikās domā par 1940. gadā notikušās iekļaušanas PSRS likumību. “Pirms 50 gadiem divas totalitāras lielvaras parakstīja nāves spriedumu trim miermīlīgām Baltijas valstīm un tautām. Valstis ir sagrautas. Tautas pusgadsimtu piesmietas, kropļotas, deldētas. Tādi nu mēs esam, kādi esam. Bet mūsu ciešanu un pacietības mērs ir pilns. Mēs gribam atpakaļ savu neatkarību, savas valstis – brīvu Igauniju, brīvu Latviju, brīvu Lietuvu,” tika uzsvērts 1989. gada 5. augusta LTF domes valdes aicinājumā pulcēties “Baltijas ceļā”. Savukārt akcijas dienā Igaunijas Tautas frontes, LTF un kustības “Sajūdis” kopīgais paziņojums, vēršoties arī pie rietumvalstīm, aicināja: “Brāļi un māsas, austrumos un rietumos! Apvienosim savas balsis un pieprasīsim, lai Hitlera–Staļina pakti un to slepenie protokoli tiktu atzīti par juridiski spēkā neesošiem kopš parakstīšanas brīža, atzīsim, ka Igaunijas, Latvijas un Lietuvas aneksija bija nelikumīgs un netaisns akts! Mēs jau esam gatavi, mēs ejam.” Paziņojumā tika deklarēts arī Baltijas tautu mērķis: “Gūt iespēju izlemt savu likteni, balstoties uz brīvas pašnoteikšanās tiesībām.”
“”Baltijas ceļš” manā uzskatā pirmkārt un galvenokārt bija brīdis, kad atbrīvojāmies no padomju režīma iepotētajām bailēm. Mēs sajutāmies stipri, vienoti un brīvi, un tas noteica visu mūsu turpmāko rīcību. Mēs pārbaudījām nevardarbīgās pretošanās teoriju praksē, un Baltijas tautas kustību sarīkoto akciju ieraudzīja visa pasaule – mēs atgriezāmies Eiropas kartē. Tas iegāja vēsturē, un zinātnieki turpina pētīt šo nevardarbīgās pretošanās veiksmes fenomenu, jo pirms mums tikai Džavaharlalam Neru 1949. gadā Indijā un vēl Filipīnās izdevās ko tādu ar panākumiem īstenot. Svarīgs, protams, bija arī datums – 23. augusts. Molotova–Ribentropa pakta un to slepeno protokolu izgaismošana to parakstīšanas 50. gadadienā no starptautisko tiesību skatpunkta “Baltijas ceļam” deva dziļu morāli ētisku un juridisku jēgu,” atceras viens no akcijas organizētājiem, toreizējais LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks.
“Baltijas ceļš” patiešām raisīja pasaules sabiedrības simpātijas pret baltiešiem. Reportāžas par šo notikumu bija vērojamas lielākajos rietumvalstu TV ziņu raidījumos un lasāmas laikrakstos. Komentētāji ārzemēs “Baltijas ceļā” saskatīja pamatu likšanu neatkarības atjaunošanai, kas vēl tika uztverts ar piesardzību, bet jau ar sapratni. Arī Maskavā visu bija sapratuši pareizi. Ne velti pēc “Baltijas ceļa” 26. augustā PSRS kompartijas centrālkomiteja izplatīja asu paziņojumu, notikušo nosaucot par “histērijas izpausmi”, “ekstrēmismu”, bet Baltijas republiku vietējo varu nokritizējot par “pielabināšanos nacionālistiem”: “Lietas aizgājušas par tālu. Nacionālisma vīruss apdraud padomju tautas vitālās intereses.” Notikumu tālākā gaita varot novest pie “pilsoņu kara”, tādēļ vajadzīgi “stingri mēri”, gan neprecizējot, kādi tie varētu būt. Tos baltieši pieredzēja vēlāk, taču 1989. gada beigās “Baltijas ceļa” demonstrācija kļuva par vienu no faktoriem, kamdēļ PSRS Tautas deputātu kongress beigās izšķīrās nosodīt Molotova–Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu un pasludināja to par juridiski spēkā neesošu.
