Atbrīvojies no seniem aizvainojumiem! Vingrinājums “Traumu ola” 0
Vingrinājumu “Traumu ola” ir izstrādājusi populārā amerikāņu psihoterapeite, pedagoģe, teorētiķe un līdzsvarotas personības veidošanas metodes autore Merilina Mireja.
Pati Mireja ir dzimusi nelielā pilsētiņā Kanzasas štatā ASV, 39 gadu vecumā viņa jau bija pazīstama Skotsdeilas mākslas darbu tirgotāja. Taču, neskatoties uz veiksmīgo karjeru, Merilina nesaprata, kādēļ rodas depresīvs noskaņojums. Pēc intensīva psihoterapijas kursa viņa secināja, ka tās ir bērnībā pārciestās vardarbības sekas, un atgriezās augstskolas solā – dažu gadu laikā kļuva par psiholoģijas maģistri un meklēja veidus, kā palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar senu traumu sekām.
Merilinas Mirejas izstrādātā metode ietver arī vingrinājumu “Traumu ola” – tas var būt īsts atradums, kas ļauj strukturēt traumatisko pieredzi un saprast, kā tās vai citas atmiņas ietekmē mūsu dzīvi šodien.
Vingrinājums “Traumu ola” nav viegls – emocijas sit augstu vilni un ieslēdzas „iekšējā pretestība”, proti, tā mūsu personības daļa, kas sargā durvis uz “sāpju svētnīcu”, kur parasti ieeja ir aizliegta, īpaši svešajiem. Taču šī svētnīca ir jāver vaļā.
Jo ir vēlams rūpīgi pārskatīt lēmumus, kas ir pieņemti tālā bērnībā traumatisku notikumu iespaidā. Bet pieaugušam cilvēkam ir daudz vairāk pieredzes un zināšanu nekā bērnam vai pusaudzim.
Kā veikt vingrinājumu “Traumu ola”?
Šā vingrinājuma veikšanai būs nepieciešams liela izmēra rasēšanas papīrs vai tapešu gabals. Uzzīmējiet milzīgu olu bez augšpuses. Zīmējumos tā izskatās kā gigantiska parabola.
Kāda “Traumu ola” bija aptuveni divus ar pusi metrus gara, aizņēma veselu tapešu rulli. Turklāt pēc galveno notikumu aprakstīšanas pamazām nāks aizvien jaunas atmiņas, kurām ir nozīme un kuras ir jāpiemin.
Pirmos pierakstus veic ārpus “olas”. Apakšpusē jāuzraksta īsi stāsti par vecākiem: tēvu un māti. Novieto tos “olas” sānos. Tā ir “ligzda”, kurā tu augi. Pieraksti dzimšanas datumu, kārtību un īsu stāstu par vecākiem.
Var arī pieminēt apstākļus, kuri ietekmēja viņu dzīvi tavā dzimšanas brīdī. Piemēram, zem vārda “tēvs” var pierakstīt: “Darbaholiķa dēls, kura nekad nebija mājās.” Zem vārda “māte”: “Vecākā no divām māsām, kuru māte bija cietsirdīga un autoritāra sieviete.”
Ja tevi audzināja nevis bioloģiskie vecāki, bet gan vecmāmiņas un vectētiņi vai arī tu tiki adoptēts, tad pieraksti viņu vārdus un nepieciešamās detaļas (vecumu, apstākļus, kas ietekmēja viņu dzīvi). Ir svarīgi apkopot iespējami daudz informāciju par taviem īstajiem vai audžu vecākiem, kā arī cilvēkiem, kas tevi audzināja.
Norādi savu dzimšanas datumu un tā laika īpatnības. Piemēram: „1981.gada augusts. Sahalīnas dienvidos plosījās spēcīga viesuļvētra Filisa, kas izpostīja 12 pilsētas, 17 ciematus un vairāk nekā 40 citas apdzīvotas vietas. Tēvs – reisā. Māte brīnumaini izglābās.”
Katru aprakstīto notikumu “Traumu olas” iekšpusē apvelk ar biezu līniju. Jo smagākas atmiņas, jo jāvelk biezāka līnija.
Katrā ierakstā zem līnijas uzraksti, cik tev bija gadu, kad norisinājās šis notikums.
Uzraksti traumatiskos notikumus, kurus nevari atcerēties, jo biji pārāk maz un par kuriem uzzināji no tuviniekiem (priekšlaicīgas vai smagas dzemdības, slimības, nelaimes gadījumi, ģimenes leģendas).
Ja šo vingrinājumu pildi treniņa laikā un tev sava „traumu ola” ir jārāda citiem, pievērs uzmanību savām sajūtām. Ja nejūties pietiekami droši, lai atklātos, tad vienkārši var iezīmēt atbilstoša biezuma līnijas un virs tās uzrakstīt vecumu, kurā tas notika. Pašu notikumu var arī neatklāt.
Ja cieti no mīlestības trūkuma, taču nesaskāries ar traumējošiem notikumiem vai vardarbību, „Traumu ola” var palikt gandrīz tukša.
Taču tas nenozīmē, ka neveiksmēm, kas atkārtojas, vai neapmierinātībai ar dzīvi kopumā nav pietiekama pamata, līdzīgi kā fiziskas vardarbības gadījumos.
Iespējams, tu bērnībā bieži cieti no psiholoģiskas var emocionālas vardarbības. „Psiholoģiskā vardarbība pret bērniem ir mazāk pamanāma, taču tā ir tikpat postoša kā citi vardarbības veidi un tai ir nopietnas ilgtermiņa sekas,” uzskata Amerikas pediatrijas akadēmijas pārstāvji.
Psiholoģiskai vardarbībai nav universālas definīcijas, ar to parasti saprot dažādus noziegumus, piemēram, atstumšanu (ar to saprot bērnu pazemošanu vai izsmiešanu par normālu emociju demonstrēšanu), teroru (bērniem tiek radīti neparedzami, acīmredzami nekontrolējami apstākļi) vai izolāciju (viņu telpas vai sociālo kontaktu ierobežošanu).
Diemžēl joprojām psiholoģisko un emocionālo vardarbību bieži uztveram kā normu ģimenēs, tādēļ nenovērtējam bērna ciešanas. Daudzi no mums pat nenojauš, ka reiz tikuši traumēti. Mēs kā pašu par sevi saprotamu turpināt uztvert cietsirdīgu un nicinošu attieksmi no vecāku puses, no citiem svarīgiem pieaugušajiem – radiniekiem, audzinātājiem, skolotājiem, u.t.t.
Tā, cilvēki no ārēji labvēlīgām ģimenēm, kas meklē psiholoģisko palīdzību, pat neizprot, kur slēpjas viņu ciešanu, depresīvo noskaņojumu, neveiksmju cēlonis.
Lai būtu izprotami šie notikumi un prioritātes, Merilina Mireja apskata dažus sāpīgu notikumu piemērus, sadalot tos trīs pamatkategorijās – specifiska trauma vai vardarbība, hroniska ilgtermiņa trauma, vardarbība un atstumšana.
Specifiskas traumas un/vai vardarbība var būt:
* fiziskas un/vai emocionāla vardarbība;
* citi noziegumi;
* tuva cilvēka vai mājas mīluļa nāve;
* ar tevi noticis nelaimes gadījums;
* nelaimes gadījums, par kura aculiecinieku tu kļuvi, īpaši, ja tas notika ar tuvu cilvēku;
* spīdzināšana;
* terorakts;
* karadarbība (konkrēta vai arī kā vispārējas atmiņas);
* dabas kataklizma.
Hroniskas (ilgtermiņa) traumas un/vai vardarbība var būt:
* pārmērīga alkoholisko dzērienu lietošana, narkotiku lietošana, tostarp, ja to dara ģimenes locekļi;
* bērnībā – aprūpes trūkums no vecāku puses (ejot uz darbu, viņi atstāja tevi vienu pašu, vai arī bija pilnībā pārņemti ar savām lietām);
* iedzimtas garīgas vai fiziskas īpatnības un trūkumi;
* nopietna slimība;
* priekšlaicīgas dzemdības;
* atrašanās slimnīcā, īpaši ilglaicīga un ja nav saskarsmes ar vecākiem;
* situācijas, kad tu jūti savu atšķirīgumu no apkārtējiem un neatbilstību viņu interesēm;
* vecāku šķiršanās;
* ilgstoša slimība vai gaidāma kāda vecāka, bērna, brāļa vai māsas, cita tuvinieka nāve;
* finanšu krīze;
* bieža dzīves vietas maiņa;
* profesijas, kas saistītas ar dzīvības risku, tostarp, ja šādu darbu strādā kāds ģimenes loceklis;
* pārmērīga kontrole, cieņas trūkums, emocionāla vardarbība no vecāku, citu ģimenes locekļu, skolotāju, vienaudžu, darba devēja puses;
* aizspriedumi, kas ir saistīti ar rasi, tautību, reliģiju, kultūru, vecumu, dzimumu, uzskatiem.
Atstumšana var būt:
* ilgstoša atrašanās negatīvā vidē, aprūpes trūkums, kas ir obligāta emocionālās labklājības sastāvdaļa;
* nepietiekams ēdiens vai apģērbs, dzīvesvietas trūkums;
* vecāku aprūpes trūkums;
* emocionālā vienaldzība, “saltums” no tuvinieku puses;
* pieskārienu trūkums;
* uzslavu un atzīšanas trūkums;
* pāraprūpe no vecāku puses, kuri neuztver bērnu kā patstāvīgu personību un tādējādi grauj tā individualitāti.
Ap “olu” piefiksē hroniskus (ilgtermiņa) stresa avotus, kuri tevi nemitīgi ir radījuši saspringumu, piemēram, “Es bieži nezināju, ko sagaidīt no savas mātes, vai viņa mani uzslavēs, vai sabārs.” “Tēvs bija agresīvs alkoholiķis, kurš sita mani un mammu.” “Es bieži biju atstāts savā vaļā, man nebija iespējas uzdot jautājumus, kuri interesēja.” Te jāraksta arī smagas slimības, problēmas ģimenē, sabiedrībā un valstī.
Parasti vingrinājumu “Traumu ola” veic grupās. Zīmējumus ar līmlenti piestiprina pie sienas un katram semināra dalībniekam ir laiks, lai uzmanīgi izpētītu citus stāstus.
Pēc tam katrs stāsta savu stāstu, gūstot beznosacījumu pieņemšanas un līdzjūtības pieredzi. Daži tavas dzīves notikumi var zaudēt savu nozīmīgumu vai arī tieši otrādi – prasīt papildu uzmanību. Jebkurā gadījumā, secinājumi būs vērtīgi, ja aizdomāsies, kāda ietekme ir bijusi šīm sāpīgajām atmiņām.
“Pēc vingrinājuma “Traumu ola” paveikšanas var nenotikt tā, ka tu visu saproti, taču tas var palīdzēt izdarīt vērtīgus secinājumus. Ja paskatīsies uz savu dzīvi no šāda skatu punkta, sapratīsi, ka neesi upuris, bet gan cilvēks, kas spēj būt uzvarētājs,” raksta Merilina Mireja.
Avots: “mirror-venus.ru”
