Atbrīvoja no fobijas! Hipnoloģe Dace Rolava: Palīdzu katram atklāt viņa superspējas 3
“Mans instruments ir hipnoterapija, ko dēvē arī par maigo suģestiju. Tā var palīdzēt cilvēkam atgūt veselību un vēl uzjundīt zemapziņu, ļaujot veiksmīgāk īstenot arī to, kas apziņai šķiet neiespējams,” teic hipnopsihoterapeite jeb hipnoloģe Dace Rolava. Ar Daci vienmēr ir interesanti sarunāties, jo viņa nav gatava noticēt tāpat vien, bet visu vēlas izzināt. Kad šīs zināšanas iegūtas, turpina tās atkal un atkal pārbaudīt.
Daci Rolavu nereti pieminam sarunā ar manu māsu Lieni. Jo savulaik tieši Dace viņai ļāva izgaisināt bailes no augstuma.
Tagad māsa nelaiž garām iespēju uzkāpt augstā kalnā vai skatu tornī, ko agrāk nespēja.
Atbrīvošanās no fobijas notika pārsteidzoši ātri – žurnāla 36,6 °C eksperimenta laikā. Dace ierādīja vingrinājumus, atlika vien darīt, un – rezultāts tiešām bija, turklāt noturīgs.
Tikpat veiksmīgi izdevās vēl viens žurnāla eksperiments, ko vadīja Dace Rolava, – atraisījās kāda puiša personība, kurš līdz tam publikas priekšā bija kā sastindzis, nespēja ne acis pacelt, ne runāt. Tagad viņš vada plašus seminārus un meistarklases.
Vēl viens pārsteigums bija ziņa, ka Dace Rolava asistē asinsvadu ķirurgam Žoržam Žabūram, kad viņš veic vēnu operācijas, un tās notiek bez narkozes.
Lai šāda operācija varētu notikt, hipnoterapeite ieved cilvēku transā, samazinot apziņas klātesamību, lai nejustu sāpes.
Cik zinu, nāc no neirolingvistiskās programmēšanas jeb NLP jomas, ar to kļuvi zināma sabiedrībai. Kā nonāci līdz hipnoterapijai?
Hipnoterapijas instruments ir Eriksona hipnoze. Interesanti, ka NLP mācības pamatlicēji pagājušā gadsimta 70. gados sadarbojās ar izcilo psihoterapeitu un hipnozes speciālistu Miltonu Eriksonu, vēroja viņa darbu, pētīja savāktos materiālus. NLP terapeitiskā daļa ir cieši saistīta ar hipnozes principiem. Tomēr es Eriksona metodi pamatīgāk iepazinu tikai pirms divdesmit gadiem.
Tolaik jau biju izveidojusi Jauno psiholoģiju centru, kura ievirze bija NLP apgūšana un izmantošana. Rudenī devos pie kolēģiem uz Maskavu, gribēju, lai mūsu centrā būtu kāds ārvalstu pasniedzējs. Izvēlējos psiholoģijas mācību centru, lasīju viņu izdotās grāmatas. Krievijā psiholoģijas lauciņš bija labi attīstīts, turklāt tolaik man finansiāli nebija iespējams doties uz Vāciju vai Angliju.
Kad ierados, centra vadītājs tobrīd bija aizņemts, man piedāvāja iespēju piedalīties jebkurās nodarbībās. Es atvēru durvis, kas bija vistuvāk.
Nokļuvu hipnoterapeita Mihaila Ginsburga nodarbībā par Eriksona hipnozi. Šīs divas stundas bija tik interesantas, ka man kļuva skaidrs, kāpēc esmu šurp braukusi, – Latvijā arī būs Eriksona hipnozes apmācības!
Un tā tiešām notika?
Jau pavasarī Ginsburgs bija pie mums. Viņš skoloja mūs divus gadus. Kursa noslēgumā piedāvāja tikšanos ar savu franču draugu, pasniedzēju Žanu Bekio, vienu no pasaules vadošajiem hipnoterapeitiem. 1999. gada maijā notika pirmais seminārs. Vēlāk pievienojās Šarls Žuslēns, vēl viens lielisks franču hipnoterapeits. Šogad maijā svinēsim šo notikumu – 20 gadus kopā ar brīnišķīgajiem Francijas skolotājiem. Viņi joprojām mūs māca.
Kad sāku dziļāk apgūt hipnopsihoterapiju, sapratu, ka man vajag arī psihologa izglītību, plašākas zināšanas.
Psiholoģija man vienmēr interesējusi – lasīju šādas ievirzes grāmatas, arī dzeju un psiholoģiskos romānus. Tā nu 48 gadu vecumā iesēdos augstskolas solā, ieguvu bakalaura grādu psiholoģijā. Vēlāk turpināju mācības maģistrantūrā, esmu psiholoģijas maģistre.
Kā Eriksona hipnoze atšķiras no klasiskās metodes?
Diezgan krietni. Latvijā droši vien daudzi atceras daktera Jāņa Zālīša hipnozes pasākumus toreizējā Planetārijā, kas pulcēja milzīgas ļaužu masas. Es arī biju klausītājos. Viņš izmantoja klasisko hipnozi. Vēlāk mūsu centram bija sadarbība ar dakteri Zālīti.
Klasiskā hipnoze ir tiešā suģestija, kuras laikā cilvēka apziņa tiek iemidzināta, viņu ieved mākslīgi izraisītā izmainītas apziņas stāvoklī. Cilvēkam jābūt atslābinātam gan fiziski, gan psihiski, tiek aktivēts pakļaušanās instinkts, un tad tiek veikts hipnotiskais process.
Savukārt Eriksona izveidotā hipnozes metode ir netiešā suģestija, to vēl sauc par metaforisko hipnozi jeb maigo suģestiju.
Nekas nav stingri panākams – vari to sajust vai nesajust, acis vari vērt ciet vai palikt ar vaļējām, vari runāt, uzdot jautājumus. Mēs terapeitisko darbu vadām vairāk metaforiski, izmantojot poētiskus tēlus un citādus apziņas nomierināšanas paņēmienus. Eriksonam pašam bija veselības problēmas pēc izslimotas bērnu cerebrālās triekas, arī lēnāka valoda, viņš runāja ar pauzēm.
Psihoterapeits novēroja, ka lēna sarunāšanās un izteikšanās tēlos dod labus rezultātus. Ar tēlu starpniecību cilvēka zemapziņa veido pieredzi, problēmu ļauj tvert kā līdzību, līdz ar to nodrošina piekļuvi līdz šim neapjaustiem resursiem.
Aktivējot zemapziņas mehānismus, var daudz veiksmīgāk īstenot arī to, kas apziņai šķiet nesasniedzams un neloģisks. Laikā, kad apziņa nodarbināta ar to, ko terapeits saka, zemapziņa var sadzirdēt pavisam ko citu. Metaforu veidi ir dažādi.
Kas ir šī noslēpumainā metafora?
Varētu teikt, ka tas ir nozīmes pārnesums tēlā. Līdzīgi kā konfekti ietin piemērotā papīriņā, es, sarunājoties ar cilvēku, stāstījumu ietērpju metaforā. Tā tiek adaptēta konkrētā klienta pieredzei.
Piemēram, cilvēks atnāk uz konsultāciju, kad ārā snieg. Tad es varu sarunā ievīt kaut ko par sniegpārsliņām, jo cilvēks nupat kā tās redzējis. Sniegs ir arī viņa virtuālajā pieredzē – gan pagājušās ziemas sniegs, gan citās ziemās baudītā snigšana, gan varbūt pašas pirmās sniegpārslas, kas bērnībā nolaidās uz cimdiņa. No tā veidoju metaforu, kā tēlu iepinu cilvēka problēmā, ar ko viņš atnācis. Ieveidoju tādā kā stāstā, pasakā. Es it kā sūtu vēstījumu, vēstuli cilvēka pieredzei, pielāgoju tai.
Vispirms, protams, aprunājamies: kas šo cilvēku iepriecina, par ko bēdājas, kā dzīvo. Ievācu anamnēzi, informāciju par viņa pieredzi un tikai tad to ieveidoju metaforiskā stāstījumā. Katram ir sava metafora, es to izveidoju atkarībā no problēmas, kas šo cilvēku uztrauc. Ja nomoka, piemēram, depresija, kas viņu it kā apstādinājusi darbībā, terapeitam ir jāspēj palaist emocijas, to plūsma. Tādēļ es runāju par plūstošām lietām un parādībām: upi, jūras viļņiem vai ko citu kustīgu.
Vai varētu nosaukt problēmu, slimību loku, kam var palīdzēt ar maigo suģestiju?
Palīdzam gan neiroloģisku problēmu gadījumā, piemēram, ja ir trauksme, fobijas, depresija, ja tiek raustīta valoda, arī tad, ja ilgstoši nācies piedzīvot stresu.
Hipnopsihoterapeiti gūst labus rezultātus, mazinot sāpes, arī hroniskas, palīdz mazināt tā dēvēto nervu tiku jeb tremoru, remdē depresijas izpausmes.
Varam palīdzēt arī kolīta gadījumā, ar ko medicīnai nereti nevedas tikt galā. Ir daudzas medicīnas diagnozes, kur medicīnai farmācijas spektrā neizdodas panākt labu rezultātu, bet, ja ārstēšanai pievieno hipnopsihoterapiju, izdodas palīdzēt veiksmīgāk.
Manā pieredzē spektrs ir ļoti plašs – sākot ar veģetatīvo distoniju un beidzot ar onkoloģisku saslimšanu, palīdzību ķīmijterapijas laikā, lai vieglāk to pārciest, lai pēc tam labāk justos. Ja ir akūtas sāpes, arī varam palīdzēt, tomēr labāk doties pie ārsta. Taču metode labi palīdz, ja ir kāda hroniska slimība.
Eriksons saviem klientiem stāstīja ļoti lēnā, pauzējošā valodā, metaforiski aprakstot šā cilvēka problēmu, un – guva rezultātu. Viņš pārliecinājās, ka šī metode darbojas, bet nezināja, kādēļ šādi iespējams palīdzēt. Un arī mēs agrāk to nezinājām.
Vai tagad uzzinājāt? Vai kaut kas ir mainījies?
Mūsdienu neiroloģijas pētījumi un atklājumi parāda, kāpēc ir šie mūsu labie rezultāti, kāpēc tik labi spēj palīdzēt metaforiskais psihoterapijas virziens, kas iet rokrokā ar maigo suģestiju un cilvēka iztēli, problēmu pārvēršot metaforiskos tēlos.
Zinātnieki ir atklājuši, kas notiek smadzenēs. Ne velti neiroloģijā ir saņemtas vairākas Nobela prēmijas. Kā zināms, neironi ap smadzeņu garozu gādā par informācijas apmaiņu, bet ilgu laiku tos uzskatīja par galvenajiem svarīgajos smadzeņu procesos. Pēdējos piecos gados ir jauni atklājumi.
Pētnieki noskaidrojuši, ka būtiskāko lomu tomēr spēlē glijas šūnas, kas veido smadzeņu balto vielu. Iepriekš tika uzskatīts, ka šīm šūnām ir vien tāda kā līmes funkcija, kas visu satur kopā, lai neironi var efektīvi darboties. Izrādās, šīs nervu sistēmas šūnas ir funkcionāli daudz nozīmīgākas par neironiem.
Ja galvas smadzeņu garozas neironus varētu salīdzināt ar brīnišķīgiem kareivjiem, kas savāc vajadzīgo informāciju gan no ārējās, gan iekšējās pasaules, tad glijas šūnas ir kā augstākais komandcentrs, ļoti gudri izveidotas. Ir septiņas dažādas šo šūnu kategorijas jeb ģimenes, katrai ir savi zināmi uzdevumi. Tās atbildīgas par to, kā mēs pieņemam lēmumus, par emocijām un jūtām, par baudas un sāpju sajūtu.
Tātad neironi savāc visu ienākošo informāciju, tad ar konektomu jeb neironu savienojumu tīklu novada to pie atbilstīgajām glijas šūnu ģimenēm. Tās gan apstrādā informāciju, gan pieņem lēmumus un tad informāciju nosūta atpakaļ neironiem. Šādi cilvēks saņem ziņu, lai dotu atbildes reakciju notiekošajam. Cilvēks rāmi sēž man pretī, bet viņa iekšējā pasaulē notiek bezgala liels darbs, gandrīz vai revolūcija!
Kad es lūdzu savam klientam iztēloties kaut ko no viņa pieredzes – gan reālo, jau notikušo, gan to, ko var iedomāties, klausoties manu metaforisko stāstījumu vai pasaku, tiek aktivēta glijas šūnu un neironu darbība.
Neironi saņemto impulsu nodod glijas šūnām, kas to apstrādā un sniedz atpakaļ kā vēsti par rīcību, kā uzdevumu rīkoties.
Šie atklājumi palīdzēja mums uzzināt, kāpēc ar mūsu izmantotajām hipnoterapijas metodēm – liekot lietā metaforas, kad adaptētas cilvēka pieredzē, – var gūt tik labus rezultātus.
Minēji vairākus zinātnieku atklājumus, kas tev šķiet būtiski.
Vēl viens atklājums ir par to, kas saformē to kopējo bildi. Piemēram, es pavaicāju tev par šodienas brokastīm. Lai spētu par tām pastāstīt, tev jāpaskatās uz šo notikumu, visa informācija par to jāizņem no pieredzes bibliotēkas, kur tā jau novietota, tātad elektriskie impulsi pa neironu tīklu aiztek un izņem laukā šo bildi. Tu uzreiz vari saredzēt ēdienu uz galda, atcerēties, kā tas garšo, kā smaržo, kāda ir virtuve, kāds šķīvis…
Ja es vaicāju, vai tavā tējā bija citrons, un tu apstiprini, tad uzreiz sajūti garšu, un tava mute ir pilna siekalām… Katra maņa darbojas atsevišķi, bet cilvēks visu atceras kopumā, informācija nāk kā viens veselums – ir tikai viena bilde par šīm brokastīm. Tā ir tavā atmiņā, tavos neironos, tajā lielajā bibliotēkā.
Vizuālo informāciju taču uztveram ar divām acīm – turklāt katra skatās atsevišķi. Divas ausis dzird atsevišķi, katra nāss ievelk degunā savas smaržas molekulas. Uz mēles ir tūkstošiem garšas kārpiņu, un viss ķermenis ir pārpilns dažādiem receptoriem, kas tver informāciju gan no ārpasaules, gan iekšpasaules. Bet tas viss smadzenēs spēj kļūt par vienu bildi. Apbrīnojami!
Zinātniekus interesēja, kā tas notiek, un nu jau tas ir pierādīts. Pētnieki noskaidrojuši, ka kopējo bildi palīdz izveidot propriorecepcija – līdzsvars sadarbībā ar visām maņām. Tas ir līdzsvars mūsu kāju pēdās, ausīs un ķermenī – kā nervu sistēmas saņemtā informācija. Mūsu līdzsvars to bildi saveido par vienu veselumu.
Ilgu laiku uzmanība tika pievērsta cilvēka piecām maņām, bet daudz mazāk līdzsvaram, kas arī ir maņa.
Izrādās, līdzsvaram ir milzīgi liela nozīme mūsu realitātes uztverē, apstrādē un pieredzē. Tieši ar to mēs, Eriksona hipnozes pārzinātāji un speciālisti, visu laiku darbojāmies, izmantojām kā instrumentu un, izrādās, tieši tāpēc varējām veiksmīgi palīdzēt.
Un kas ir superspēju attīstīšana, par ko soli stāstīt savos semināros?
Tava superspēja ir tavas glijas šūnas un neironi! Pieredze dod tev superspējas palīdzēt pašai sev.
Ņemu vērā visu jaunāko, kas izpētīts neiroloģijā, un tur rodams pietiekami daudz apstiprinājumu tam, kas notiek smadzenēs un ķermenī, līdz ar to var sacīt, ka katram cilvēkam ir šīs superspējas. Tās ir tieši saistītas ar pašhipnozi, ar apziņas aktivizācijas tehnikām, izmantojot savu pieredzi vai modelējot no tās.
Ko nozīmē šī apziņas aktivizācija?
Agrāk valdīja uzskats, ka pašhipnozē vissvarīgākais ir atslābināt ķermeni un nomierināt apziņu, taču tagad pētnieki noskaidrojuši, ka daudz labāk palīdz apziņas aktivizācija. Turklāt tam pietiek ar salīdzinoši īsu laiku, vajag tikai 3–12 minūtes.
Ja kustinām labo roku, neironi skrien to pavēstīt kreisajai galvas smadzeņu puslodei, un tā aktivizējas.
Ja darbojamies ar kreiso – sarosās labā puslode. Taču, ja ņemam talkā vienlaikus abas rokas, notiek sinhronizācija, un aktivizējas neironu darbība. Šādi iespējams panākt daudz lielāku efektu.
Iedomājies divus polus. Viens ir tas, kā tu gribētu justies, bet otrs – tavs diskomforts. Retāk lietotais termins “diskomforts” apzīmē to pašu, ko “pro-blēma”. Diskomforts var būt sajūtu vai mentālā līmenī. Ja radies kāds diskomforts, ir vērts izmēģināt ņemt talkā savas superspējas.
Lai savu vēstījumu caur neironiem pareizi nodotu glijas šūnām, nepieciešams ietvert kādu kustību. Der tas, ko veicam ar abām rokām un kājām, tātad jābūt iesaistītām abām smadzeņu puslodēm un arī līdzsvaram. Piemēram, braukšana ar velosipēdu.
Vai jāsēžas uz velosipēda un jābrauc?
Tas nav vajadzīgs. Iztēlojies to kā procesu, atsauc atmiņā: kā es mācījos braukt ar velosipēdu vai – kā es pēdējo reizi izbraucu ar velosipēdu. Kā manas rokas turēja stūri un kājas mina pedāļus, kā seja tīkami juta vēju, ko redzēju apkārt… Ja līdzi atmiņām nāk emocijas, zemapziņai ir viegli to visu ieslēgt. Ļaujies atmiņām par izbraucienu ar divriteni. Izcel šo bildīti no savas pagātnes, no pieredzes.
Smadzenes strādā ļoti aktīvi, tiek ievirzītas pozitīvi, ķermenis piepildās ar resursu, tādējādi diskomforts tiek it kā nogrūsts malā. Šādi var nokļūt pie cerētās komforta sajūtas. Šis moments ir neiroloģiski pierādīts. Lūk, tavas superspējas! Tieši tik vienkārši.
Pēdējā laikā arī mēs, hipnoterapeiti, mazāk balstāmies uz metaforām, bet arvien vairāk izmantojam apziņas aktivizācijas tehnikas, fokusējamies klienta pieredzē.
Ja agrāk to ieteicām tikai kā palīglīdzekli, tagad uzsveram un mudinām cilvēku noteikti pašam strādāt ar saviem iekšējiem resursiem. Tā vēlamo rezultātu iespējams iegūt daudz ātrāk.
