Latvijā patvērusies ukrainiete: “Gājām gulēt apģērbušies, lai, ja nu kas, būtu gatavi slēpties” 0
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Par to, ka sācies karš, uzzināju, nevis lasot vai skatoties ziņas, bet no spēcīgiem sprādzieniem, kas pēkšņi atskanēja manā pilsētā,” stāsta ukrainiete Vira Plihana, kura tagad kopš marta sākuma dzīvo Latvijā pie radiniekiem. Viņa nāk no Bilacerkvas – pilsētas, kas no Ukrainas galvaspilsētas Kijivas atrodas tikai 80 kilometru attālumā.
Pirmā kara diena – vissmagākā
“24. februārī piecos no rīta pamodāmies tāpēc, ka bija dzirdami sprādzieni, dzirdējām, kā virs mājām lido lidmašīnas. Visa pilsēta uzreiz pamodās: logos iedegās gaisma, cilvēki skatījās pa logiem, mēģinot saprast, kas notiek. Bija ļoti bail, faktiski sākās panika. Pat nekādas mantas sevišķi daudz nepaņēmām: tikai dažus apģērba gabalus un dokumentus un devāmies prom. Tā darīja daudzi, jo gribējām, izbraucot no pilsētas, uzpildīt benzīnu automašīnā, bet pie visām benzīna uzpildes stacijām bija lielas rindas,” piedzīvoto atceras Vira.
“Pirmā kara diena bija vissmagākā. Šausmas ir tik lielas, ka pat grūti noticēt, ka karš ir realitāte, ka tas tiešām notiek. Sēdi, visu dienu skaties ziņas, bet tajā pašā laikā netici savām acīm, nespēj pieņemt to, ka tas tiešām notiek. Ik pa laikam iedomājos: kā gribētos pamosties un saprast, ka tas ir tikai sapnis.”
“Tagad ir naids”
Vira atzīst: nav tā, ka karš Ukrainā nācis pilnīgi pēkšņi. Patiesībā karš bijis jau kopš 2014. gada, kad Krievija Ukrainai atņēma Krimu un panāca, ka izveidojās Krievijas atbalstīto separātistu kontrolētas teritorijas Luhanskas un Doneckas apgabalos, ko paši separātisti sauc par “tautas republikām”. Tur bijis nemierīgi visu laiku, arī Virai ir paziņa, kura aizbrauca no šī reģiona pēc tam, kad viņas māja tika sabumbota. Taču tad to neizjuta visa Ukraina.
“Pēdējā laikā, protams, ziņās dzirdējām, ka var sākties vispārējs karš. Taču, protams, šķita, ka tie ir tikai draudi. Cerēju līdz pēdējam brīdim, ka konfliktu izdosies atrisināt mierīgā ceļā. Tāpēc karš, turklāt šāds karš, kad uzbrūk civiliedzīvotājiem, viņu mājām, kad apdraud bērnus un sievietes, bija šoks. Tas šausmīgākais ir tas, ka Krievijas armija karo ne jau tikai ar ukraiņu armiju, tā uzbrūk civiliedzīvotājiem. Tam nav un nevar būt nekāda attaisnojuma.
Krievija ir mūsu kaimiņvalsts, allaž esam komunicējuši, bijuši tuvi. Tagad ir naids. Ne uz visu Krieviju, ne uz tās iedzīvotājiem, bet vairāk uz to vienu cilvēku, kas ir galvenais vaininieks kara uzsākšanā. Taču man žēl, ka daudzi Krievijas iedzīvotāji tic tam, ko propaganda stāsta par ukraiņiem, kaut patiesībā mēs esam miermīlīga, draudzīga tauta.
Kas to būtu domājis, ka pienāks diena, kad karosim!? Kāpēc tā noticis, kas līdz tam novedis, to es īsti nezinu, to valdība droši vien labāk zina. Taču nav pareizi, ka Krievija, faktiski tās vadītājs Putins, politiskus jautājumus risina, upurējot cilvēku dzīvības,” teic Vira.
Kara šausmas pārmāc dzemdību sāpes
Sākoties karam, vispirms viņa devās uz laukiem pie tēva. Taču, lai arī apšaudes un bombardēšanas tajā apkaimē nebija, drošības tāpat nebija. “Pirmajā naktī vispār nevarēju aizmigt, nākamajās arī īsti ne. Gājām gulēt pilnībā apģērbušies, lai, ja nu kas, būtu gatavi slēpties. Palikām pie tēva dažas dienas, taču ziņas visu laiku bija sliktas: pilsētas apšauda, bombardē arvien vairāk un vairāk. Sazinājāmies ar radiniekiem citās pilsētās: sarunas apmēram tādas: mums sirēnas, bet nebombardē, vai mums sirēnas un bombardēšana arī,” teic Vira.
Tikmēr viņas māsa atradās dzemdību namā: turp viņa bija aizvesta 24. februāra trijos naktī – divas stundas pirms kara sākuma. Kad Krievija uzbruka, raķetes sprāga pavisam tuvu dzemdību namam, tāpēc dzemdētājas pārvietotas uz pagrabu.
“Arī ārsti bija panikā. Sievietes baidījās, vai viņām vispār kāds palīdzēs dzemdēt, vai nebūs tā, ka mediķi aizbēgs,” māsas piedzīvoto atstāsta Vira. “Bija bail, kas tad notiktu ar bērnu. Tomēr, par laimi, ārsti arī šajos apstākļos turpināja darbu.”
Kara šausmas bijušas tik lielas, ka dažbrīd pat aizmirsušās dzemdību sāpes. Viras māsas dēliņš gan piedzima jau pa dienu dzemdību zālē, tobrīd apšaudes bija rimušās.
Māsas ģimenē aug arī vecāka meita. “Mums bija ļoti bail par bērniem, tāpēc nolēmām aizbraukt no Ukrainas,” atklāj Vira. “Pieaugušiem slēpties patvertnēs, pagrabos – tas arī grūti, bet to kaut kā var pārdzīvot, taču negribējām, lai bērni piedzīvo šādas šausmas. Turklāt zīdainītis var saaukstēties.”
Visi palīdz
Tā kā radinieki Latvijā piedāvāja braukt pie viņiem un bija gatavi sagaidīt Polijas pusē pie Ukrainas–Polijas robežas, Vira ar māsu un viņas bērniem devās ceļā.
Tiesa, izkļūt no Ukrainas tobrīd vairs nebija viegli. Viņi devās ceļā ar vieglo automašīnu, taču Ukraina bija pilna ar auto sastrēgumiem: tie veidojās ne tikai pie robežas, bet jau krietni ātrāk – faktiski pie katra ciema un pilsētas, jo izveidoti kontrolpunkti, kur braucējiem jāuzrāda dokumenti. Protams, vislielākā auto drūzmēšanās ir uz robežas: tur nākas stāvēt rindā diennakti vai pat divas.
“Skaidrs, ka arī ceļa neērtības biedē, taču īsti jau nav izvēles: vai nu neko nedari un paliec tur, kur nav droši, vai arī tomēr brauc,” saka Vira, kura neslēpj, ka viņu autovadītājs braucis, pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus – vienkārši apbraucis visus sastrēgumus, tāpēc ātrāk ticis uz priekšu.
Pāri robežai gājuši kājām, tur satikuši radiniekus no Latvijas. Pie robežas izjutuši poļu brīvprātīgo atbalstu: “Tējas krūzes mums uzreiz iespieda rokās. Bērniem dala maisiņus ar konfektēm, cepumiem. Vaicāja, vai vēl kas vajadzīgs, vai vajadzīga izmitināšana. Ir poļu sievietes, kas atstāj bērnu ratiņus pie robežas, lai bēgļu ģimenes var paņemt, ja vajag. Visi gatavi palīdzēt, ar ko vien iespējams.”
Neatdos savu zemi
“Kaut paši esam drošībā, ir ļoti smagi arī no malas skatīties uz visu, kas notiek Ukrainā. Ikreiz, kad par to domāju, emocijas mani pārpilda. Ir žēl gan mūs, kas devušies bēgļu gaitās, gan tos, kas palikuši, gan visu Ukrainu. Pārdzīvojam par tiem, kas karo,” saka Vira.
Ukrainā palikuši tuvinieki: tēvs, māsas vīrs, arī radinieki dažādās pilsētās.
Jautāju, vai ukraiņi patiesi ir tik vienoti un varonīgi, kā šobrīd izskatās sociālajos tīklos. “Domāju, ka savā sirdī visi ir vienoti un visi būtu gatavi cīnīties par Ukrainu,” atbild Vira. “Kā tas būs realitātē, tas jau ir cits jautājums; cilvēki, protams, ir dažādi. Taču lielākā daļa vīriešu ir ļoti nopietni noskaņoti aizsargāt savu valsti, vairs neatdot ne gabaliņu no savas zemes, aizsargāt savas sievietes un bērnus. Vienmēr esam bijuši brīvību mīloša tauta un vienmēr esam bijuši gatavi viens otru atbalstīt.”
Jautāta par to, kādu atbalstu vajadzētu sniegt Ukrainai, Vira atzīst, ka morāls atbalsts no citām valstīm ir liels; diemžēl ar to nepietiek, lai uzvarētu: “Protams, uz Ukrainu sūta arī bruņojumu, ir finanšu un humānā palīdzība. Tas ļoti noder un par to liels paldies. Tāpat palīdz, nosakot sankcijas, kaut baidos, ka tās Putinu neapturēs.
Visnoderīgākā palīdzība būtu slēgt Ukrainas gaisa telpu, lai Ukrainu neapdraudētu raķetes. Taču es arī saprotu, kāpēc citas valstis baidās to darīt… Putins ir neprognozējams, visi baidās no sekām.”
Cer drīz atgriezties Ukrainā
Vira Latvijā ieradusies ar pasi, kas derīga tikai Ukrainā, ne ārzemēs, māsas mazajam dēliņam vēl nav pat dzimšanas apliecības; lai ilgstoši uzturētos Latvijā vajadzīga arī vīza, tāpēc Vira ar māsu un viņas bērniem devusies uz Kongresu namu Rīgā, kur iekārtots atbalsta centrs bēgļiem. Viru interesējusi arī informācija par, piemēram, darba iespējām, bet māsai bijis svarīgi uzzināt, kā meita var turpināt skolas gaitas. Taču šīs ziņas nav izdevies iegūt.
Sākumā bēgļu atbalsta centrā valdījis haoss: nācies staigāt pa daudziem kabinetiem, visur rindas, jo bēgļu ir daudz. Kaut zīdainīša dēļ laistas bez rindas, tāpat bēgļu centrā pavadījušas pusi dienas. Nav bijis spēka meklēt vēl kādus kabinetus, kur noskaidrot darba un izglītības iespējas. (Par problēmām bēgļu atbalsta centra darba pirmajās dienās vēstīja arī mediji, bēgļu pieplūdums pirmajās dienās bijis ļoti liels un tādēļ Rīgas domes pārstāvji apņēmās palielināt centra kapacitāti.)
Par saviem nākotnes plāniem Vira vēl neko daudz nevar pateikt. Ukrainā strādājusi klientu apkalpošanā telekomunikāciju uzņēmumā. Latvijā līdzīgu darbu uzreiz nevarētu darīt, jo neprot latviešu valodu. Ja nāktos ilgāk palikt, tad valodu apgūtu. Taču Vira cer drīz atgriezties Ukrainā, cer, ka viņas mājas nebūs sagrautas.
Rīga izmitinājusi vairāk nekā pustūkstoti bēgļu
* Rīgas Kongresu namā 7. martā darbu sāka vienotais atbalsta centrs Ukrainas iedzīvotājiem. Līdz 11. martam centrā apkalpoti 2673 cilvēki.
* Saņemti 403 iesniegumi garantētā minimālā ienākuma pabalsta saņemšanai un 416 krīzes pabalstu iesniegumi.
* Saņemti vismaz 466 pieteikumi uzņemt bērnus kādā no izglītības iestādēm Rīgā. No tiem 337 ir pieteikumi bērnu uzņemšanai skolā, bet 129 ir pieteikumi uzņemšanai pirmsskolas izglītības iestādēs.
* Izsniegti 1910 e-taloni braukšanai Rīgas sabiedriskajā transportā un 1799 Latvijas mobilo operatoru SIM kartes.
* Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes speciālisti centrā uz vietas palīdz risināt vīzu un personas dokumentu jautājumus, šīs nedēļas laikā apkalpojot 1677 personas.
* Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, kas centrā palīdz Ukrainas iedzīvotājiem atrast mājvietu Latvijā, saņēmis 783 pieprasījumus mājokļa nodrošināšanai.
* Piektdien preses konferencē Rīgas domes vadība teica, ka līdz 11. marta rītam galvaspilsēta bij izmitinājusi 623 bēgļus. Ņemot vērā, ka galvaspilsētas rezerves esot izsmeltas, tika aicinātas arī citas pašvaldības steigšus iesaistīties cilvēku izmitināšanā.
