Atbilžu meklētāja 0
Raiņa un Aspazijas jubilejas gadā vairāki grāmatu apgādi lasītājus centušies iepriecināt, atkārtoti izdodot viņu darbus, galvenokārt tautā iecienīto liriku, vai arī rod iespēju sagatavot un publicēt tādus izdevumus, kuros saistībā ar mūsu literatūras dižgariem atrodams kas inovatīvs, iepriekš nepublicēts vai vismaz neparasts. Attiecībā uz Raiņa un Aspazijas daiļradi atrast jaunus pieturas punktus, nenoliedzami, ir sarežģīti, taču, kā pierāda šajā gadā izdotie darbi, nav neiespējami.
Nesen ceļu pie lasītājiem sākusi apgādā “Zvaigzne ABC” izdotā neliela formāta grāmatiņa, kur apkopotas Aspazijas (1865 – 1943) atziņas un domu graudi literatūrzinātnieces Saulcerītes Vieses sakārtojumā. Jaunajā izdevumā iekļauta gan dzejnieces lirika, gan fragmenti no vēstulēm aktrisei Birutai Skujeniecei un dzīvesbiedram Rainim, gan citāti no publiskām runām, piemēram, 3. Latvijas skolotāju kongresā, no grāmatas “Zila debess zelta mākoņos” un no iecerētā, bet līdz galam neīstenotā darba “Rainis”. Grāmatai par dzīvesbiedru Aspazija veltījusi daudz sava laika un enerģijas, taču darbs nav sekmējies, tāpēc šie materiāli nekad iepriekš nav tikuši publicēti. “[..] kaut arī aforistiskais kodolīgums Aspazijas dzejai piemīt jau kopš “Sarkano puķu” laika, īstajā spēkā un pilnīgumā tas izvēršas pēdējos lirikas krājumos “Asteru laikā”, “Dvēseles ceļojums”, “Kaisītas rozes”, “Zem vakara zvaigznes”,” izdevuma ievadvārdos paudusi S. Viese, piebilzdama: “Grāmata “Kad meklē dvēseli” veidota galvenokārt no pieminēto darbu aforistiskajiem izteikumiem, nenorādot tiešos avotus.” (7. lpp.) Izdevums strukturēts septiņās nodaļās: “Par personības tapšanu”, “Par darbu”, “Par dabu”, “Par mīlestību”, “Par dzejnieku”, “Par Raini”, “Par nāvi un dzīvību”. Katras nodaļas noslēgumā iekļauts lielāks dzejnieces darbs vai vēstuļu fragments.
Jau ar pirmajām grāmatas lappusēm dzejniece atklāta kā nemiera pilna atbilžu meklētāja uz dzīves lielajiem jautājumiem par to, kas ir dzīvība un nāve, kas virza uz priekšu pasauli, kas dod dzīves gājumam vērtību un citiem. Nereti autores atziņa sākas ar jautājumu, piemēram, “Kas ir viena atsevišķa cilvēka dzīve?” (16. lpp.), kam seko atbilde secīga un pamatota autores domu izklāsta formā.
Kā nemiera garam pieklājas, dzejnieces uzskati ir neordināri ne tikai laikā, kad tie tika pausti, bet dažkārt kā tādi vērtējami pat mūsdienās! Viņas ieskatā dzīve ir salīdzināma ar koku, kam vērtību, precīzāk, atjaunotni piešķir ik reize, kad cilvēks ir priecīgs vai pat sajūsmināts. Vēstulē aktrisei B. Skujeniecei Aspazija pauž uzskatu, ka cilvēks var būt laimīgs tikai tad, ja ir jauns, stiprs, bezbēdīgs. Ar mūsu dienām sabalsojas viņas pārliecība, ka, lai kaut ko mainītu, vispirms jāmainās pašam un sevi jāiepazīst: “Katram jāatrisina sava mīkla: ir no svara ikvienam pasacīt, kas viņš ir, ko viņš var veikt un par ko viņš var kļūt.” (20. lpp.)
Brīžos, kad dzejniece vētī pati savu un savu līdzgaitnieku dzīves gājumu, ieskanas pesimistiski motīvi, kas grāmatas kopējai noskaņai gan nav raksturīgi: “Mēs bijām traģiska paaudze, kas nobeidzamies tuksnesī, neredzējuši izredzēto zemi. Pa bāliem atstāstījumiem jūs dzirdēsiet, ka šī paaudze beigusies pa cietumiem, trimdām, moku kambariem un pie karātavām.” (27. lpp.) Savas paaudzes paveikto dzimtenes labā, kā īstai patriotei pieklājas, Aspazija vērtējusi atzinīgi, pie viena mudinot jaunatni sargāt Latviju un rūpēties par to (no runas “Par jaunības ideāliem”).
Apjoma ziņā grāmatiņa būs lasāmviela vienam vai, augstākais, pāris vakariem, taču ja paustajās atziņās iedziļinās, izlasītais liek domāt vēl ilgi pēc tam, kad izdevums jau nolikts plauktā. Subjektīvi vērtējot, visskaistākā grāmatas nodaļa ir “Par dabu”, kurā jaušama dzejnieces pietāte, pat mīlestība pret visu dzīvo, savukārt nodaļa “Par Raini” kontekstā ar izdevumā paustajām atziņām īsti neiederas – tā krasi atšķiras no pārējā satura.
Aspazija. “Kad meklē dvēseli… Atziņas”. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2015. – 112 lpp. Saulcerītes Vieses ievadvārdi un sakārtojums. Vitas Lēnertes dizains.
