Atbildības ētikai jākļūst par vides aizsardzības pamatnosacījumu 6
Edgars Zemītis, žurnāls “Baltijas Koks”
Lai gan ētikas problēmas, kas saistītas ar pārtikas patēriņu, ir pastāvējušas jau kopš seniem laikiem, to klāstam mūsdienās pievienojušās un uzmanības centrā nonākušas tādas problēmas, kuru risināšana ārpus tīri teorētiskiem pārspriedumiem pirms industriālās revolūcijas vairumam cilvēku šķistu absurda.
Laikos, kad nebija atklāts, ka dzīvojam uz ierobežotas planētas ar ierobežotiem dabas resursiem, uztraukties par šo resursu izsīkšanu nebija nekāda pamata. Sak’: ja to aptrūksies te, kur esam pašlaik, meklēsim tos citur.
Taču šobrīd, labi apzinoties, ka nekur citur doties nav iespējams, vismaz līdz brīdim, kad plaši pieejami kļūs starpplanētu transportlīdzekļi un attīstīsies tehnoloģijas, kas ļaus apdzīvot citas planētas, resursu ierobežotības problēma ir kļuvusi ne vien uzmanības vērta, bet gan ar steigu (taču ne ar histēriju) risināma.
Izpratne, ka mūsu rīcība nolūkā gūt labumu no dabas, pārveidojot tikai mazu tās daļu, var izraisīt tālejošas, neparedzamas sekas uz apkārtējo vidi, liek apšaubīt mantoto ētikas sistēmu spēju risināt ētikas problēmas antropocēna laikmetā.
Viens no filozofiem, kas nonāk pie šādas atziņas, ir Hanss Jonass. Kā alternatīvu, viņaprāt, novecojušajām ētikas sistēmām viņš piedāvā atbildības ētiku. Tās «galamērķis ir nevis pilnīga cilvēka radīšana, bet cilvēka nosargāšana, kas dzīvo no dabas un dabā un ir spējīgs demonstrēt savas morālās spējas».1
Lai gan varam pieņemt, ka Jonass šo sistēmu ir iecerējis kā kaut ko paliekošāku nekā pagaidu variants, to pienāktos apsvērt vismaz kā pagaidu variantu, jo skaidrs ir viens: ja cilvēku mēģinājumi izstrādāt patieso ētikas sistēmu nevainagosies panākumiem, pirms būsim paspējuši paši sevi iznīcināt, neatgriezeniski sagandējot apkārtējo vidi un izraisot kādu līdz šim neparedzamu dabas katastrofu, tad visi šie centieni būs velti.
Renē Dekarts Pārrunā par metodi raksta, ka, pirms viņš atteicās no visiem ētikas principiem, lai radītu pilnīgi pamatotu, neapšaubāmu ētikas sistēmu, viņš to vietā pieņēma pāris pagaidu principus, kas ļāva viņam iesaistīties ikdienas dzīvē.
Tāpat arī mums, lai izvairītos no bojāejas, vajadzētu pieņemt kādu sistēmu, kas ļautu izvairīties no ētikas relatīvisma un vienoties par steidzami veicamajiem vides aizsardzības un atjaunošanas pasākumiem, līdz, ja tas vispār iespējams, mēs nonāktu pie patiesās ētikas sistēmas.
Taču ne vien cilvēks Jonasam ir glābšanas un uzturēšanas cienīgs. Viņš ieņem vājo antropocentrisma pozīciju, kas noteic, ka cilvēks ir augstākā būtne visu būtņu hierarhijā, taču vērtība piemīt ikvienai dzīvības formai.2
Viņš noraida tradicionālās ētikas pamatnostādnes, kas paredz, ka «(1) tikai tiešās cilvēku savstarpējās attiecības ir saistītas ar ētiku, visas citas nav; (2) cilvēka būtība un viņa stāvoklis pasaulē ir konstants lielums; (3) ētikai ir darīšana tikai ar to, kas ir tuvs cilvēkam gan laika, gan telpas ziņā (tuvākās sfēras ētika); (4) vienīgais ētikas adresāts ir atsevišķais indivīds».3
Šie ētikas pamatprincipi izveidojās laikos, kad cilvēki vēl nebija izpratuši savu ietekmi uz apkārtējo vidi. Tā vietā Jonass par ētikas pamatu izvirza atbildības principu, kuru īsumā raksturo šāda frāze: “Vispirms atbildība par cilvēka eksistenci un tikai tad – par labu dzīvi.»4
No šī izriet cilvēka atbildība aizsargāt vidi – problemātiski šajā sakarā ir tas, ka mēs precīzi nezinām, kas vidē ir vērtīgs. Un vēl jo problemātiskāks ir jautājums: «Kam tas ir vērtīgs?»
Cilvēku pašreizējo attieksmi pret dabu vispārīgi varētu raksturot stingri antropocentriskā nostāja, kas paredz, ka vērtība ārpus cilvēka esošajam piemīt tikai tad, ja to ir piešķīris pats cilvēks.
Šo pieņēmumu ir iespējams apstrīdēt no dažādiem leņķiem, taču viens no auglīgākajiem iebildumiem skan apmēram šādi: cilvēka zināšanas par dabas procesiem joprojām ir uzskatāmas par visai niecīgām, ko pierāda ar lieliem soļiem tuvojošās cilvēku izraisītās dabas katastrofas, kas acīmredzamākajā gadījumā ir globālā sasilšana un atkritumu piesārņojuma krīze.
Taču šie piemēri ir tikai aisberga smaile – zem ūdens slēpjas visdažnedažādākās likumsakarības dabas procesos, kuras, ja tās netiktu pamatotas ar empīriskiem datiem, skanētu kā sazvērestības teorētiķa murgi.
Piemērs šādām likumsakarībām tālu nav jāmeklē – šobrīd aktuālais kroņa vīruss ir pastiprinājis saspīlējumu attiecībās starp cilvēkiem un sikspārņiem, radot bažas, ka arī Latvijā sikspārņi varētu sākt šo sērgu vai ko tai līdzīgu pārnēsāt.
Šajā sakarā jāņem vērā nesen veikti pētījumi, kas rod saikni starp sikspārņos mītošo vīrusu aktivizēšanos un problēmām, kuras saistītas ar sikspārņu pārtikas avotu izsīkšanu un mājvietu zudumu.5
Neapšaubāmi pastāv vēl daudzi citi piemēri šādām likumsakarībām, kas ļauj izsekot mātes dabas atriebes cēlonim līdz mūsu bezatbildīgajai rīcībai.
Tas liek domāt par to, kādas attiecības mēs vēlamies uzturēt ar dabu – vai tiešām ir prātīgi, neapzinoties savas rīcības sekas, neatgriezeniski izmainīt dabā notiekošos procesus un pēc tam, atkal līdz galam neapzinoties savas rīcības patieso ietekmi, mēģināt šīs sekas labot.
Daudzi autori, rakstot par antropocēna laikmeta ietekmi, uzsver, ka dabu vairs īsti nevar uzskatīt par dabīgu.
Tādu neatbildīgu rīcību kā okeānu piesārņošana nevar skatīt kā kaut ko konkrētā vietā lokalizētu. Pat ja visas pasaules lielvaras vienotos okeānu attīrīšanu no piesārņojuma izvirzīt par cilvēces prioritāti un visi atkritumi tik tiešām tiktu izvākti, mēs nekad nespētu atgūt piesārņotās ūdenstilpes tādā stadijā, kādā tās bija iepriekš.
Ir izjaukts iepriekš pastāvējušais balanss starp sugām, noteiktas sugas jaunajiem apstākļiem ir spējušas piemēroties labāk, citas sliktāk. Galvenais iemesls tam, ka daba vairs kaut kādā ziņā nav dabīga, ir globālā sasilšana, kas, kā jau jēdzienā minēts, ietekmē visu pasauli, – tās ir izmaiņas, kuras nav iespējams atgriezt ne ar kādu finansiālo līdzekļu palīdzību.
Šķietamā pārliecība, ka dabas resursi, kas kādā brīdī ir tikuši patērēti un mums nu ir pieejami tikai kā ekonomikas apritē pastāvoša nauda, ir atgūstami, samaksājot tādu pašu naudas summu, kāda tika iegūta, tos realizējot, ir viens no fundamentālākajiem pārpratumiem, kas ļāvis cilvēkiem būt tik bezatbildīgiem.
Skarbā patiesība ir tāda: lai arī cik lielus finansiālos resursus mēs šobrīd būtu gatavi ieguldīt savu kļūdu labošanā, nekad vairs nevarēsim atgriezties sākumpunktā, brīdī, kad daba vēl bija dabīga. Piespiedu kārtā sākotnēji savas nezināšanas, bet šobrīd bieži vien apzinātas vienaldzības dēļ esam spiesti kļūt par dabas regulētājiem un aizstāvjiem.
Tātad atbildība par savu rīcību vairs nav kas tāds, no kā varam atteikties. Ja pieņemam šo atziņu un jautājam: «Ko darīt tālāk?», pagaidām jāatzīst, ka līdz pareizajai atbildei vēl ir tālu.
Par vienu no mozaīkas gabaliņiem varētu uzskatīt Jonasa atbildības ētiku, kas kopš tās postulēšanas 1979. gadā ir guvusi zināmu atbalstu un kļuvusi par moderno praktiskās ētikas virzienu pamatelementu, uzsverot ilgtermiņa domāšanas nepieciešamību un norādot uz cilvēka īpašo vietu dzīvo būtņu hierarhijā, kas pieprasa no mums mūsu domāšanas spējām atbilstošu attieksmi.
