Uldis Šmits: Norises Donbasā turpina attīstīties Kremlim vajadzīgajā virzienā 15
Pagarināt vai nepagarināt Eiropas Savienības sankcijas pret Krieviju – jautājums, kas allaž izraisījis tik daudz strīdu. Lai gan tas nebūt nav galvenais. Uzmanība tiek koncentrēta uz Donbasu (ne uz agresijas pirmsākumiem Krimā), un diskusijas vienmēr raisījušās ap to, ciktāl “konfliktā” iesaistītās puses, respektīvi, Krievija un Ukraina, ievēro Minskas vienošanos jeb dažādām interpretācijām pakļautu darījumu. Tāpēc arī nekad pilnībā neievērotu.
Gandrīz par mantru kļuvusī atsaukšanās uz Minskas vienošanos nevar aizstāt prasību ievērot starptautisko tiesību normas un principus. Minskas vienošanās pamatā bija Berlīnes un Parīzes iniciatīva. Lielā mērā apsveicama, jo tā ir arī palīdzējusi panākt Nadijas Savčenko atbrīvošanu. Bet atvirza otrā plānā faktu, ka viņas nolaupīšana un varmācīgā aizvešana uz Krieviju, kur tika sarīkota staļinisma ēras cienīga paraugprāva, ir noziegums pats par sevi. Un nelikumīgā ieslodzījumā Krievijā atrodas vēl citi Ukrainas pilsoņi, kuru “vaina” ir savas valsts aizstāvēšana pret agresiju. Tā arī vērtējama kā starptautisks noziegums, kura rezultātā tika okupēta un anektēta svešas valsts teritorija, pārkāpjot ANO statūtus un starptautiskos līgumus, ieskaitot Ukrainai dotās teritoriālās integritātes un spēka draudu nelietošanas garantijas (Budapeštas memorands) apmaiņā pret Kijevas atteikšanos no kodolieročiem.
Valsts atbildība ir viens no starptautisko tiesību pamatprincipiem, taču, lai tas tiktu vismaz respektēts, nepieciešama starptautisko organizāciju efektīva darbība un zināma politisko aprindu apņēmība to nodrošināt. Bet ANO ir viegli paralizējama ar Drošības padomes pastāvīgās dalībvalsts veto palīdzību. Savukārt Eiropas organizācijas – EDSO un Eiropas Padome – nav spējušas atrisināt nevienu t. s. iesaldēto konfliktu pēcpadomju telpā. Arī 2008. gadā, kad Krievija iebruka Gruzijā, tās drīzāk atradās skatītāju, nevis galveno politisko aktieru lomā, un, protams, izrādījās nesagatavotas 2014. gadā Ukrainā uzsāktā hibrīdkara gadījumā. Šīm organizācijām trūkst juridiski saistošu mehānismu, lai iespaidotu situāciju, kaut gan, no otras puses, piemēram, Eiropas Padome skaitās “galvenā institūcija visos juridiskajos jautājumos, visās cilvēktiesību jomās”, kā mēdz atgādināt EP cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks. EP un arī EDSO augstāko amatpersonu vārdus zina nosaukt laikam tikai minētajās organizācijās strādājošie un politologi.
Noteiktas administratīvās sviras tomēr pastāv. Un pastāv iespējas aktīvāk izplatīt informāciju. Teiksim, pagājušajā mēnesī EP Parlamentārās asamblejas ziņotāju publiskotos secinājumus, ka Donbasa “hibrīdaneksija” jau būtībā esot notikusi un ka tur “Kremlis ir izveidojis piecas “ministrijas”, kuras faktiski vada tā saucamās Luhanskas un Doņeckas republikas”. Respektīvi, kamēr ilgst sarunas “Minskas formātā”, norises Donbasā turpina attīstīties Kremlim vajadzīgajā virzienā. Krimas pussalā Krimas tatāri kā tauta var “klusi izzust”. Varbūt Ukrainas parlamentāriešu delegācijas sastāvā esošās Nadijas Savčenko dalība EPPA sesijās padarīs Eiropas Padomes balsi saklausāmāku.
Nenoliedzami, EP ietekmīgākā iestāde ir Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Tagad tajā nonācis iesniegums no Austrālijas juristiem, kuri pārstāv Donbasā 2014. gada jūlijā notriektās pasažieru lidmašīnas katastrofas upuru tuviniekus, un, iespējams, drīzumā prasību izvirzīs arī Nīderlandes pilsoņi. Tas ir principiāli svarīgi, jo šī traģēdija savā ziņā simbolizē Ukrainā izvērsto netīro karu, par kuru jānoskaidro patiesība un jānosaka atbildība Strasbūrā vai citā starptautiskā tiesā. Lai pēc juridiskajiem slēdzieniem izdarītu politiskos.
