Uldis Šmits: Mūsdienās “darbaļaužu atbrīvošanas” lozungs vairs nav lietojams. Atliek “tautieši” 12
Apzināti vai drīzāk neapzināti Latvijas Krievu kopienas priekšsēdētājs Vladimirs Sokolovs, sūtīdams vēstuli Saeimas Nacionālās drošības komisijai un citām institūcijām, bija izraudzījies īsti piemērotu laiku. Proti, tas notika neilgi pirms jūnija atceres datumiem. Šī sakritība mums dod iespēju vilkt dažas paralēles starp vēsturi un šodienu.
Jāatgādina, ka minētajā vēstulē tiek uzdoti jautājumi par Drošības policijas sniegto gada pārskatu. Sokolovs pārmetoši konstatē: “Drošības policijas ieskatā tas fakts, ka Krievija var izmantot tautiešu atbalsta politiku kā instrumentu savu ģeopolitisko mērķu sasniegšanai, padara personas, ko Krievija uzskata par saviem tautiešiem, par draudu Latvijas valsts drošībai.” No sacītā izriet, ka mazākumtautību iedzīvotājus uzlūko ar aizdomām tāpēc vien, ka tie rāmi kopj savu dzimto valodu un kultūru. Vēstules autors gan neslēpj, ka kopienā pastāv uzskati, kas, tā teikt, daļēji sakrīt ar Krievijas pozīciju (ar to laikam domājot arī atbalstu Putinam Ukrainas teritoriālās integritātes graušanā), taču šis aspekts esot sasaistīts ar vārda brīvību. Saprotams, Latvijā, nevis Krievijā.
Vispirms precizēsim, ka Maskava savu tautieši politiku ne vien “var izmantot” par instrumentu, bet to dara jau daudzus gadus. Pēdējā redzamākā tāda veida izmantojuma izpausme bija Krimas okupācija un aneksija. Kā arī “tautas republiku” izveidošana Donbasā. Nupat ir iezīmējusies tendence pastiprināti manipulēt ar Rietumeiropā mītošajiem tautiešiem, ko jau pamanījuši, piemēram, Vācijas plašsaziņas līdzekļi, drošības iestādes un pat parasti izteikumos ļoti piesardzīgie vācu politiķi. Viņi labāk par citiem zina, ka savulaik tautieši bija iecienītais nacionālsociālistu jājamzirdziņš un iegansts, lai sagrābtu svešas teritorijas jeb “vācu zemes” un iznīcinātu veselas valstis. Otrā pasaules kara sākumā, kad PSRS bija Vācijas sabiedrotā, Staļins rīkojās līdzīgi, atsvabinādams “kapitālistu jūgā” smokošos darbaļaudis, tomēr Kremļa propagandā parādījās arī tautiešu aizstāvības tēma. 1939. gada 14. septembrī, tātad dažas dienas iekams sarkanarmija okupēja Molotova–Ribentropa paktā tai paredzēto Polijas daļu, avīze “Pravda” īpaši uzsvēra, ka šī Vācijai pretoties nespējīgā panu Polija esot sagrauta, jo balstījusies uz “mazākumtautību apspiešanu”. Tā kā apspiestie Maskavas uztverē bija tautieši, tos vajadzēja steidzami glābt, ko Kremlis sev raksturīgajā manierē arī drīz paveica, un daudzi “atpestītie”, sevišķi ukraiņi, nonāca PSRS attālajos apgabalos. Mazliet vēlāk viņiem pievienojās pirmajā deportāciju plūsmā ierautie okupētās Latvijas pilsoņi.
Mūsdienās darbaļaužu atbrīvošanas lozungs vairs nav lietojams. Atliek “tautieši” kā viens no piesegiem agresīvai politikai. Būtu diezgan dīvaini, ja iestādes, kas atbild par Latvijas drošību, neņemtu vērā šo situāciju. Turklāt jāatceras, ka pirmie to paredzēja padomju disidentu pieredzi guvušie Krievijas krievi kā Sergejs Kovaļovs. Un tās bija ievērojamas Krievijas akadēmisko aprindu personības kā Andrejs Zubovs, kas saskatīja “zaļo cilvēciņu” izdarībās un oficiālās Maskavas retorikā līdzību ar pērnā gadsimta totalitāro režīmu piekopto praksi. Tāpat varam secināt, ka Kremļa sludinātajā “krievu pasaulē” (jeb civilizācijā, kam esot raksturīgs īpašs ģenētiskais kods ar papildu “garīguma hromosomu”) drīzāk iederas, teiksim, mūsmāju “Saskaņas” Ādamsons, nevis Kovaļovs vai Zubovs. Drošības riska faktors nav etniskā piederība, bet piesliešanās noteiktai ideoloģijai. Un arī politikai, kas radniecīga tai, kura Latvijā saistās ar 1940. gada jūniju. Uz šī pamata sabiedrības saliedēšana nesanāks.
