Atbildes joprojām neesam saņēmuši… 30 svarīgākie notikumi Latvijai 7
Savā 30 gadu jubilejā “Latvijas Avīze” atskatās uz aizvadītajiem gadu desmitiem un notikumiem, procesiem, kuri bijuši īpaši svarīgi mums un Latvijai.
Tovakar, 2013. gada 21. novembrī, kad glābēji Zolitūdē centās izvilkt zem lielveikala “Maxima” drupām apraktos, baidījos zvanīt saviem radiniekiem un draugiem, kas dzīvo līdzās traģēdijas vietai. Bija tik ļoti bail nesaņemt atbildi. Tāpēc sūtīju īsziņu: “Ar jums taču viss kārtībā, vai ne?” Mums paveicās.
Sabrūkot jumtam veikala “Maxima” ēkai Rīgā, Zolitūdē, bojā gāja 54 cilvēki, vēl vairāki desmiti ievainoti. Valsts prezidents Andris Bērziņš Latvijas Televīzijas intervijā toreiz skarbi teica, ka “šis ir gadījums, kad ir jāsauc skaidri – tā ir milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavība; tā arī attiecīgi būtu jārīkojas”. Ministru prezidents Valdis Dombrovskis pēc nedēļas paziņoja par atkāpšanos no amata, “uzņemoties politisko atbildību par Zolitūdes traģēdiju”, lai gan tika arī spriests, ka atkāpšanās iemesli bijuši citi.
Bija nepieciešami divi gadi, lai parlamentārās izmeklēšanas komisija varētu nosaukt to vārdus, kuriem jāuzņemas politiskā un morālā atbildība par Zolitūdes traģēdiju. Krimināllieta, ko ierosināja pēc traģēdijas, šobrīd ir vērienīgākā tiesas prāva Latvijas vēsturē. Sākotnēji prokuratūra par cietušajiem krimināllietā atzina 263 personas, bet kopējais pieteiktais kompensācijas apmērs – 155 miljoni eiro. Tiesas process sākās 2015. gada rudenī un turpinās joprojām.
Atbildes uz jautājumiem, kurus toreiz visi uzdevām, – vai Zolitūdes traģēdija bija nejaušība vai arī to izraisīja būvniecības nozarē ieviestā sistēma? Kāda ir būvniecības dalībnieku atbildība un kas valstij, pašvaldībām, būvniekiem būtu jādara turpmāk, lai Latvijas sabiedrība vairs nekad nepiedzīvotu tādu nelaimi? – neesam saņēmuši joprojām.
Cilvēkiem, kuri zaudēja savus mīļos, kas bija tikai aizgājuši uz veikalu iepirkties, bet mājās vairs nepārnāca, sāp joprojām. Brūces uzplēš arī valsts birokrātiskais aparāts, kas atkal un atkal liek pierādīt, ka esi bijis zem drupām vai ka bojā gāja vecāki, sieva, vīrs, dēls, meita…
Aļona Burve kopā ar vīru Andreju uz veikalu devās, lai iegādātos šampanieti kopdzīves gadadienai. Nogruvums sākās, viņiem stāvot pie “Maxima” norēķinu kasēm. “Andrejs pagriezās, paskatījās uz mani, pateica, ka mīl, un tad viņam uz galvas uzkrita griestu sija. Mani aizsvieda sāņus. Es no gruvešu apakšas izkļuvu saviem spēkiem, bet Andrejs…
Mēs, Zolitūdē cietušie un bojāgājušo tuvinieki, esam kā viena liela ģimene, kas katru dienu sazināmies, lai viens otru atbalstītu. Katru dienu runājam. Skatāmies, kā aug mūsu bērni.
Es biju līdz pusei tajā betonā. Es visu to redzēju. Un dzirdēju. Es redzēju cilvēku pēdējos dzīves mirkļus. Tās sāpes. Un kad ar kādu runāju, es atkal un atkal to visu esmu spiesta atcerēties. Viņi visi ir kļuvuši par manējiem.
Ļoti daudzi bērni palika bez vecākiem. Aizgāja bojā mamma, palika vecvecāki. Tikko apglabājām vienu vecmāmiņu. Tagad vectētiņš audzina bērnus. Jāpalīdz. Ir mums nevesels bērniņš, kuram mamma aizgāja bojā, tēvs viens pats cenšas viņu izaudzināt. Arī viņam esam blakus. Ir mums cilvēks, kuram katru dienu vajag kopēju…
Lai gan pagājuši jau četri gadi, tikai tagad cilvēki sāk apzināties, kas toreiz notika. Dokumentu vākšana, tiesas sēdes… Smadzenes nevar nomierināties. Tās traumas, ko saņēmām, tā pa īstam tikai tagad sevi sāk parādīt. Šoka stāvoklī cilvēki nejūt sāpes. Es arī negāju pie ārstiem, jo nebija tam laika. Bija jādomā par diviem bērniem, kas palikuši bez tēva, jāatrod darbs, jādomā, kā norēķināties par dzīvokli. Tagad jālieto spēcīgas pretsāpju zāles. Šie četri gadi pagājuši kā murgains sapnis. Tā bijis visiem.”
