Juris Pavlovičs: Kāpēc jānovēl atbalsts Lestenei 3
Arta Drēziņa 2. aprīļa raksta tēmu turpinot
Par ļoti sarežģītām lietām parasti nākas runāt iztālēm. Katram latvietim labi zināma tautasdziesma “Es karā(i) aiziedams”, tā pati, kur seno laiku karakalps, pēc daudziem gadiem mājās pārnācis, savu mazo māsu sastop jau pieaugušu. Dziesmu ir dzirdējuši visi, daudzi arī dziedājuši, taču nevienam nav nācis prātā jautāt, kur tad mazajā latvju zemē bija tik tālu jāiet karā, lai pārnāktu pēc gadiem desmit. Acīmredzot tautas mutvārdu atmiņā joprojām stāv dienests zviedru karaļu vai Kurzemes hercogu armijā pirms trīssimt četrsimt gadiem, drūmos un asiņainos laikos, kad cilvēka dzīvībai tikpat kā nebija vērtības. Taču tolaik latviešu senči uzņēma piespiedu kara dienestu kā likteni vai personisku krustu, kura smagums jānes uz mūžu, un nepiedēvēja sev un savai ciltij ne svešu valdnieku karogus, ne atbildību par lielvaru karos nodarīto postu. Tā tas bija un palika gadu simtiem, un, tieši tāpat kā mūsu tauta nelielījās ar karošanu citās zemēs, arī kaimiņu tautas neturēja ļaunu prātu, ja iebrucēju armijā citu starpā bija arī latviešu izcelsmes karotāji.
Piemiņas dienas izvēles datums
Nekādu tālejošu nodomu, pasludinot 16. martu par kopīgu piemiņas dienu, 1952. gadā, visticamāk, nebija arī organizācijai “Daugavas vanagi”, kas pēckara sajukuma un mazturības apstākļos centās saglabāt kopīgu saikni starp deviņiem tūkstošiem pa Rietumu pasauli izklīdušu bijušo Latvijas leģiona karavīru. Pasaulē pilnā sparā plosījās “aukstais karš”, kas Korejā jau bija pāraudzis karstā karadarbībā. Pieminēt ar nacismu saistītu pagātni angļu valodas zemēs joprojām nebija ieteicams, taču varas iestādēm nebija iebildumu, ja tika veicināta tā sauktā “cīņa pret komunismu”, kas noteiktos apstākļos jau bija kļuvusi par attaisnojumu iepriekšējai sadarbībai ar nacistiem. Minētā iemesla dēļ tika izraudzīts nevis Latviešu leģiona dibināšanas vai cita organizatoriska pasākuma datums, ko angļu un amerikāņu varas iestādes varētu uzņemt kā apvainojumu, bet diena, kad 1944. gadā samērā mazsvarīgā frontes iecirknī abas leģiona divīzijas pirmo reizi iesaistījās kopīgā kaujā pret uzbrūkošajiem padomju spēkiem un uz neilgu laiku spēja tos apturēt. Izraudzītajam datumam sākotnēji bija tikai sentimentāla nozīme, ko izprata vienīgi veterānu un to tuvāko domubiedru aprindās. No šā viedokļa 16. marts neatšķīrās no piemiņas dienām, ko savām gada sapulcēm bija izvēlējušās simtiem Eiropas un Amerikas veterānu organizāciju no abām frontes pusēm.
Pārstāvot tikai daļu no trimdas aprindām, “Daugavas vanagu” biedrības locekļi spēja ievērojami ietekmēt visas kopienas politisko un sabiedrisko nostāju, pateicoties sākotnējai bijušo karavīru ieroču brālības izjūtai, tādēļ 16. marts saglabājās kā nozīmīga piemiņas diena līdz pat atmodas sākumam, kad sākotnējo militāro nopelnu godināšanu jau lielā mērā aizstāja aizsaulē aizgājušo biedru atcere. Par nelaimi, ideja par nepieciešamību īpaši atzīmēt 16. martu Latvijā nonāca astoņdesmito gadu beigu vispārējā sabiedriskā uzbudinājuma virpulī un tika pārprasta. Par labu nenāca arī tas, ka tūlīt pēc neatkarības atgūšanas “Daugavas vanagu” nodaļas Latvijā piedzīvoja šķelšanos ar savstarpējiem apvainojumiem nodevībā. Nespējot tā īsti noteikt, ko darīt ar 16. martu atjaunotajā republikā, šis pasākums tika ierindots to publisko ceremoniju virknē, ko pēc tikko aizsāktajām tradīcijām pienācās atzīmēt Brīvības pieminekļa pakājē. Tā turpmākais sabiedriskais statuss nepārtraukti svārstījās atbilstoši valdošās koalīcijas sastāvam un jaunākajām tendencēm ārpolitikā. 1998. gadā 16. martu iekļāva oficiālo valsts svētku sarakstā, 2000. gadā nelabvēlīga starptautiskā klimata dēļ no tā svītroja, bet 2006. gadā pasākums pie Brīvības pieminekļa tika degradēts līdz nožogotam politisko spitālīgo saietam. Līdz ar aizvien pieaugošu masu informācijas līdzekļu uzmanību auga arī radikāli noskaņotu personu aprindas, kas šajā dienā vēlējās izmantot Rīgas centru savas nostājas publiskai demonstrācijai. Diemžēl kā agrāk, tā tagad šajā dienā rīkotajā gājienā Latvijas sabiedrība redz tikai politisku pretstāvi, nedomājot par pašas norises bezjēdzību.
No Brīvības pieminekļa uz Lesteni
Var gari un plaši diskutēt, kādas ieceres vadīja Brīvības pieminekļa projekta autorus, taču 1935. gada 18. novembrī tas tika atklāts kā monuments Latvijas un latviskuma pamata idejai, atkārtoju, nevis valstij un pat ne asins cilmes latviešiem, bet idejai. Brīvības piemineklī izpaužas priekšstats par mūsu zemi un tās iedzīvotāju kopumu kā kaut ko ārpus laika, partijām un līdz zināmai robežai pat etniskām atšķirībām stāvošu. Jebkura ziedu un vainagu nolikšana pieminekļa pakājē kā no pilsoņa, tā ārzemnieka puses drīkst notikt tikai kā iepriekšminētās idejas pagodinājums un pretējā gadījumā uzskatāma par rupjību, muļķību un bezjēdzību. Citiem vārdiem, pie šā monumenta nepiedien rīkot ceremonijas, kas izrāda vienas iedzīvotāju daļas pārliecību, pretnostatot to līdzpilsoņiem. Ar 16. martu lieta ir vēl sarežģītāka, jo šis datums nu ir kļuvis par sen pagājuša kara dalībnieku mirušo piemiņas dienu, kad pienākas uzvesties klusi un apmeklēt kapa vietas, turklāt nepiederošu personu klātbūtne nav īsti piedienīga. Līdz 2003. gadam 16. marta pulcēšanos pie Brīvības pieminekļa vēl varēja izskaidrot ar apbedījuma vietu izkliedētību, taču nu jau desmit gadus pastāv Lestenes memoriāls, kur aizgājēju piederīgie var pulcēties, kad un kā uzskata par vajadzīgu. Valsts budžets neko daudz neciestu un Latvijas augstās varas morālās vērtības tikai pieaugtu, ja Lestenes sienā iekalto karavīru piederīgajiem reizi gadā būtu dota iespēja nokļūt šajā piemiņas vietā un tikpat ērti atgriezties mājās. Līdz ar to būtu iespējams cerēt, ka 16. marta politiskās kaislības pārceltos uz citiem, tam vairāk piemērotiem datumiem.
Kamēr tas nebūs noticis, bezmaksas iespēju reklamēt sevi pašā Rīgas sirdī izmantos dažādas organizācijas un grupējumi, kā arī paši sev titulus piešķīruši “Šanas” virsaiši ar vai bez uniformām un patapinātiem karogiem. Par lielām skumjām, mēs dzīvojam civilizācijā, kur var ignorēt desmitiem miljonu noskaņojumu, bet pietiek sarīkot traci uz galvenās ielas stūra, lai aizņemtu ziņu virsrakstus un iesprauktos politiskajā dzīvē. Bez šīs laikmeta šizofrēniskās iezīmes jandāliņa ap 16. martu, visticamāk, vispār nebūtu. Gājienu pa Rīgas centru un ar to nu jau nesaraujami saistīto rituālo nolādējumu no akcijas pretinieku puses vēl varētu saprast, ja kā viena, tā otra rīcība nozīmētu uzupurēšanos kādas idejas vārdā. Diemžēl nepieciešamība demonstrēt reālu vai daudz biežāk iedomātu personisko nozīmību te sajaucas ar visparastāko pasaulīgās mantas pelnīšanu politikas druvā, turklāt, jāatgādina vēlreiz, politiskais karnevāls pie pieminekļa notiek dienā, kad aktīvistiem klusu un ar godbijību būtu jāpiemin savas kustības rindām pieskaitīti aizgājēji.
Būsim taču godīgi – 1944. gada 16. – 18. marta kaujas sadursme Austrumu frontē nekādi neiespaidoja Latvijas likteni un neizmainīja turpmāko notikumu gaitu pat par dažām dienām. 1944. gada marta beigās noslēdzās vairāk nekā divus mēnešus ilgusī padomju armijas uzbrukuma operācija, kuras iespaidā fronte no Ļeņingradas pievārtes pietuvojās Baltijas robežām. No abām pusēm kaujās bija iesaistīti vismaz divi miljoni vīru, un Latviešu leģionam te bija ne vairāk kā otrās līnijas rezerves karaspēka loma. Lai cik sāpīgi kādam būtu to dzirdēt, marta kaujas latviešu karavīriem bija samērā veiksmīgas tikai tāpēc, ka padomju spēki bija izsmēluši rezerves, iestiguši pavasara šķīdoņa dubļos un, sekojot “karavadoņa” Timošenko pavēlēm, pieļāva vienu kļūdu pēc otras. Ja mazsvarīgu pozīciju kauju vietā izvērstos pilna apmēra ilgi gatavots padomju puses uzbrukums, leģions pilnā sastāvā būtu sakauts un izkliedēts jau tur un toreiz. Otri maldi saistīti ar trimdā sacerētiem apgalvojumiem, ka dalība vācu karā pret PSRS nāca par labu latviešu tautas izdzīvošanai. Par nožēlu, te drīzāk jāatgādina drūmā aina no filmas “Rīgas sargi”, kur strēlnieku ešelons pabrauc garām tikko nogalinātai latviešu ģimenei. Reālajā pasaulē šādas ainas patiešām notika, tikai nevis Pirmajā, bet Otrajā pasaules karā, it īpaši Kurzemes katlā, kur latviešu karavīru klātbūtne nekādi nespēja pasargāt mierīgos iedzīvotājus no vācu laupīšanām un terora. Leģionāri bija ar reglamentu un dienesta vietu saistīti karakalpi, kam nepastāvēja iespējas nodarboties ar patstāvīgu politiku pat kara noslēguma juku laikos, jo uz miljonu armiju fona daži bruņotu latviešu tūkstoši bija pārāk niecīgi. Īsteni ticīgos pārliecināt nav iespējams, taču no veselā saprāta viedokļa nav neviena iemesla svinēt 16. martu kā latviskuma Lielās Uzvaras dienu, tam jāmeklē citas kalendāra piedāvātās iespējas.
Pulcēšanās 9. maijā
Ne mazāk neloģiski ir likt vienlīdzības zīmi starp 16. martā un 9. maijā notiekošajiem pasākumiem. Jau no pirmajiem pēckara gadiem, kad 9. maiju Padomju Savienībā atzīmēja tikai iestāžu un armijas štābu svinīgās sapulcēs, tie bija valsts svētki, kur karā kritušos pieminēja atsevišķi, privātu saietu laikā. 1965. gadā 9. maijs tika padarīts par īpašu svētku dienu, lai tādējādi demonstrētu Staļina režīma varas pārmantošanu Brežņeva un viņa līdzgaitnieku rokās. Kara veterāniem šajā dienā bija atļauts sastapties un atcerēties vecos laikus tieši tāpat, kā 1. maijā vienīgo reizi gadā bija ļauts publiski pulcēties darba kolektīviem. 1985. gadā kara 40. gadadienas milzu svinībās, kas Rīgā izpaudās ar tik neviennozīmīgi vērtētā monumenta uzcelšanu, padomju valsts godināšanas aspekti jau pilnībā bija aizstājuši kritušo un veterānu piemiņu, un tā tas turpinās līdz mūsu dienām ar vienīgo atšķirību, ka mūsdienu Latvijā 9. maija pulcēšanās ir brīvprātīga. Mūsdienu vēsturiskā atmiņa neatkarīgi no tautības ir ļoti īsa, un sen pagājušu karu simboliem ir piemeklēta laikmetīgāka nozīme. Cilvēki, kas šogad dosies pie Pārdaugavas monumenta, ar šo rīcību izrādīs lojalitāti kādai viņiem tuvai un dārgai valstij, taču šī valsts nebūs Latvija. 40. gadadienas pieminekļa sākotnējā iecere un simbolika tam ir precīzi piemērota. Vai tur kārtējo reizi tiks izsapņota un iecerēta kāda reiz pastāvējusi pagātnes, neskaidrās tagadnes vai drīz gaidītas nākotnes valsts, tas jau ir citas sarunas jautājums, ko šo dienu gaisotnē pat tā īsti negribas aizsākt.
