Atbalsts radošajiem Covid laikā: Lielais jautājums ir, kas notiks ar valsts budžetu 2021. gadā 0
Haralds Matulis, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Lai atbildētu, kā radošās personas un kultūras nozare pārdzīvos pandēmijas laiku, vispirms jāsagaida Covid beigas. Pagaidām salīdzinoši labā epidemioloģiskā situācija Latvijā ļauj izvairīties no tik dramatiskām ikdienas izmaiņām kā citās valstīs. Taču ietekme uz kultūras pasākumiem veidojas arī pulcēšanās ierobežojumu dēļ.
Vasaras lielie pasākumi ir atcelti, un atliek paskatīties uz bildēm no teātru zālēm, lai saprastu, ka kultūras dzīve ir tālu no normālās. Vai vispār notiks atgriešanās pie vecās normalitātes, vai arī būs notikusi apmeklētāju paradumu maiņa, kas liks dramatiski mainīties arī kultūras piedāvājumam un finansēšanai – tie ir jautājumi, uz kuriem atbildes gūsim tuvāko gadu laikā.
Pagaidām varam novērtēt, kādus atbalsta pasākumus Latvijas valsts ir ieviesusi, lai palīdzētu kultūras cilvēkiem Covid laikā.
Nodarbinātības programma
Kā pirmā jāmin kultūras ministra Naura Puntuļa izlolotā “Radošo personu nodarbinātības programma” (1,936 milj.) Valsts kultūrkapitāla fondā (VKKF). Sākotnējais nolūks bija palīdzēt grūtībās nokļuvušām radošām personām, sniedzot finansējumu jaunu mākslas darbu radīšanā.
Jāatzīmē, ka laikā, kad šī programma tika izstrādāta, 2020. gada pavasarī, Kultūras ministrija (KM) viena no pirmajām konceptuāli pārslēdzās no domas par dīkstāves pabalstu prasīšanu uz ieguldījumiem nākotnes produktu radīšanā.
Sākotnējais Nodarbinātības mērķprogrammas piedāvājums paredzēja atbalstīt 1200 radošu personu, piešķirot uz septiņu mēnešu periodu radošo stipendiju 600 eiro mēnesī apmērā jeb 4200 eiro kopā.
Šo piedāvājumu droši vien bija vērts uztvert kā pirmo priekšlikumu sarunām, kur otra puse, Finanšu ministrija (FM), spiedīs to uz leju. Taču tas izraisīja zināmu ažiotāžu un apmulsumu kultūras nozarē.
Ņemot vērā, ka pirms tam, miera laikos, VKKF radošās stipendijas vidējais apmērs bija ap 1200 eiro, no vienas puses, lieliski jaunumi, bet, no otras puses, apmulsums, jo redzams, ka nav kaut kas adekvāti – ja “bezdarba stipendijas” ir vairākkārt lielākas par radošā darba stipendijām, uz kurām turklāt ir liels konkurss.
Šo dilemmu atrisināja FM, sniedzot norādījumu plānot nodarbinātības stipendijas tikai laika periodam līdz 30. septembrim, proti, trīs mēnešiem – jūlijam, augustam, septembrim.
Acīmredzot jau tad FM rīcībā bija ziņas, ka Covid nelabvēlīgā ietekme Latvijā izpaudīsies tikai līdz septembra beigām. Tika samazināta arī piešķīruma summa – uz 538 eiro mēnesī, turklāt aplikta ar nodokļiem, tātad kopā 1614 eiro pirms nodokļu nomaksas.
Skaidrs, ka 1614 eiro vairs nav summa, par ko ir iespējams “sagatavot jaunu koncertprogrammu” mūsu labākajiem estrādes māksliniekiem, kā izskanēja diskusijās pirms tam.
Esošajā izpildījumā Nodarbinātības programma funkcionē kā pabalstu programma tiem, kam ir zemi ienākumi.
Šo radošo personu daļu Nodarbinātības programma ir sasniegusi, un varam sacīt, ka ir izdevies izglābt pilnīgā trūkumā iekritušos, sniedzot zināmu atspaidu uz 2020. gada atlikušajiem mēnešiem.
Simptomātisku neapmierinātību daudzos izraisīja prasība reģistrēties kā saimnieciskās darbības veicējiem, lai varētu pretendēt uz Nodarbinātības programmas piešķīrumu.
Man tas bija pārsteigums, jo reģistrēšanās (un atreģistrēšanās pēc tam) ir diezgan vienkārša. Iespējams, tas skaidrojams ar konstantu aizvainojumu pret valsti, neticību nodokļu iekasēšanas pamatotībai un vēlēšanos saglabāt brīvību no grāmatvedības un atskaitēm.
Grāmatvedība radošiem patiešām ir apgrūtinoša un pašnodarbinātajiem – arī samudžināta.
Cerams, ka nodokļu reformu rezultātā tiks izveidots vai saglabāts kāds vienkāršs nodokļu maksāšanas režīms radošām personām, pēc analoģijas ar mikrouzņēmuma nodokli, kur reizi ceturksnī jāveic pārskaitījums no apgrozījuma.
Vēl viena neapmierināta grupa bija tie, kas kaut kur strādā kā darba ņēmēji un tāpēc nebija tiesīgi pieteikties Nodarbinātības programmai. Kā arī ja radošai personai ienākumi kritušies no 1500 uz 700 eiro – tad arī nevar kvalificēties.
Saprotu, ka šāds ienākumu piemērs izklausās skandalozi nepieklājīgs kultūras nozarei, bet skaidrs, ka ir arī šādas radošas personas, kas ir pieprasītas un pelna salīdzinoši labi miera laikos, bet tagad, Covid apstākļos, nekādu palīdzību nevarēja saņemt.
Noslēdzot par Nodarbinātības programmu, jāteic, ka tās ieviešana tomēr atsver minētās nepilnības, jo iepriekšējā valsts politikā pilnīgi varēju iztēloties, ka šādas programmas nebūtu, tāpēc tas ir labs KM sasniegums.
Mazāk acīmredzams, bet sasniegums, par ko jāsaka paldies Finanšu ministrijai, ir stimuls lielāku sociālu iemaksu virzienā, apliekot ienākumus no Nodarbinātības programmas ar nodokļiem.
Vēl arvien uzskatu, ka esošais atalgojums kultūras nozarē ir pārāk mazs un pirmkārt ir jāceļ radošo personu reālie ienākumi.
Un lielāku sociālo apdrošināšanu ir iespējams panākt, piešķirot papildu finansējumu kultūras nozarei – kā tas šoreiz ir izdarīts –, un tad savukārt ir arī adekvāti maksāt no tā visus atbilstošos nodokļus.
Zaudējumi, investīcijas un cerības
Līdzās Nodarbinātības programmai, kas jau ir noslēgusies, VKKF ir izsludinātas divas citas apjomīgas programmas, kas tiešā un netiešā veidā dos labumu arī radošām personām.
“Covid-19 ietekmēto kultūras institūciju ilgtspēja” (2,4 milj.) ir primāri vērsta uz privātajiem komersantiem zaudējumu segšanai no telpu neizmantošanas.
Nolikumā ir minētas arī “biedrības un nodibinājumi”, taču fokuss uz saimniecisko darbību un ieņēmumu samazinājumu kā kritēriju faktiski izslēdz biedrības no atbalsta saņemšanas.
Iespējams, prātīgāk būtu bijis nolikumā nerakstīt biedrības un neradīt liekas gaidas un vilšanos kultūras NVO sektoram, ja jau sākotnēji šī primāri bija komersantiem veidota programma.
“Nākotnes kultūras piedāvājuma veidošana visās kultūras nozarēs” (1,815 milj.) savukārt ir reāli pieejams finansējums juridiskām personām kultūras nozarē, kas pastarpināti tātad dos arī ieguvumu fiziskām radošām personām.
Šajās mērķprogrammās projekti iesniedzami līdz 28. augustam, un mērķprogrammas tiks vērtētas reizē ar VKKF 3. projektu konkursu.
Ārpus VKKF programmām ir notikušas vēl dažas labas lietas, ko KM finansēs citā veidā.
550 000 eiro ir rasti mūsdienu vizuālās mākslas darbu iepirkumam, lai papildinātu Latvijas laikmetīgās mākslas darbu valsts kolekciju. 300 000 eiro vērtīgo grāmatu iepirkumam publiskajām bibliotēkām – primāri nodrošinot literatūras nozarē apbalvoto grāmatu pieejamību sabiedrībai.
Rezultātā redzams, ka KM diezgan pieklājīgi ir veicies ar finansējuma iegūšanu kultūras nozarei Covid laikā. Pavasarī medijos izskanējušie 30 miljoni, kas nepieciešami kultūras nozarei, arī tika šādā prasītā apjomā piešķirti.
Pa vidu dzirdētās diskusijas gan ļāva domāt par daudz pesimistiskāku scenāriju.
Līdz ar to šāds valsts budžeta piešķīrums drīzāk vērtējams ne kā pašsaprotams kultūras nozares novērtējums, bet gan apliecina Nacionālās apvienības (NA) spējas šajās koalīcijā pārliecināt partnerus un iegūt finansējumu savām prioritātēm.
2020. gadu kultūra kaut kā nebūt izdzīvos. Lielais jautājums ir, kas notiks ar valsts budžetu 2021. gadā. Šādā, politiskā rakursā, cerības raisa NA un Jaunās konservatīvās partijas maijā parakstītais memorands par fiskālās politikas pārskatīšanu un investīcijām.
Kā arī Valsts prezidenta publiski paustais atbalsts kultūras nozarei. Jo pat palikšana 2020. gada valsts budžeta līmenī kultūras nozarei nākamgad nozīmētu grūtus laikus. Šogad un nākamgad kultūras nozarē ir nepieciešams investēt, lai varētu pārlaist Covid krīzi.
