Saspīlējums Austrumukrainā: draugu klātbūtne ukraiņiem ir svarīgāka par atsūtīto palīdzību 82
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā ceturtdienā Austrumukrainas pilsētā Staničnoluhanskē (Станиця Луганська) notika kārtējās Latvijā sarūpētās humānās palīdzības nodošana pilsētas administrācijas vadībai, lai to tālāk nogādātu Ukrainas bruņoto spēku karavīriem, viņu ģimenēm un militārajā konfliktā cietušajiem civiliedzīvotājiem.
Šī 24 tonnu krava kopumā bija jau divdesmit piektais humānās palīdzības sūtījums Ukrainai, ko organizējuši Latvijas Nacionālie bruņotie spēki (NBS). Šoreiz tas ietvēra Zviedrijas un Vācijas nevalstisko organizāciju sarūpēto apģērbu, apavus un medicīnas preces, kā arī Latvijas iedzīvotāju ziedoto apģērbu, apavus un mēbeles, zemnieku saimniecības “Ķelmēni” cepto maizi.
Humānās palīdzības kravu komplektēšanu no Latvijas uz Austrumukrainu, kur tās pa sauszemi nogādā mūsu NBS Nodrošinājuma pavēlniecības Autotransporta nodrošinājuma centrs, organizē un koordinē LR Aizsardzības ministrijas vecākais eksperts starptautiskās militāri reliģiskās sadarbības jautājumos Elmārs Pļaviņš. No Latvijas šīs kravas parasti atvedot līdz Harkovai, kur tās nodod Ukrainas Nacionālās gvardes vienību pārziņā, kas palīdzību tālāk nogādā paredzētājiem adresātiem.
Kā novēroju Ukrainas austrumu apmeklējuma laikā, lielu ieguldījumu nepieciešamās palīdzības apzināšanā un pēc tam arī sniegšanā uz vietas sniedz LR goda konsuls Ukrainā Oleksandrs Pavenko, kurš rezidē Doņeckas apgabala pilsētā Slovjanskā. Viņš aktīvi sadarbojas ar savas valsts bruņoto spēku kapelānu dienestu, tādējādi apzinot ukraiņu karavīru un piefrontes zonā dzīvojošo civiliedzīvotāju primārās vajadzības.
Staničnoluhanskē atrodas caurlaides punkts uz Ukrainas valdības nekontrolētajiem apgabaliem valsts austrumdaļā. Tas ir vienīgais caurlaides punkts visā Luhanskas apgabalā, kas Ukrainas civiliedzīvotājiem dod iespēju apmeklēt savus tuviniekus, kuri dzīvo prokrievisko separātistu un Krievijas karaspēka kontrolētajā Ukrainas teritorijā.
Kopā ar Latvijas oficiālās delegācijas pārstāvjiem man bija iespēja caurlaides punktu apmeklēt, šķērsojot robežu, kur jau sākas separātistu kontrolētā teritorija. Ukrainas Nacionālās gvardes karavīru pavadībā pa iežogotajām ejām aizgājām līdz vietai, kas skaitās relatīvi droša.
Principā separātistu militāristiem Staničnoluhanske ir kā uz delnas – pretinieku kontrolētā teritorija sākas no augstienes, kas no pilsētas atrodas mazliet vairāk nekā kilometra attālumā. Tuvākā apdzīvotā vieta no pārejas punkta separātistu teritorijā esot jau aiz augstienes apmēram divu kilometru attālumā. To saprotamu iemeslu dēļ mēs neapmeklējām, jo uz personu grupu, ko pavada ukraiņu karavīri, pārejas klajumā visdrīzāk būtu raidīti separātistu snaiperu vai karavīru šāvieni. Gājējus civilā apģērbā parasti neapšaudot. Pavadoņi stāstīja, ka dažādu svētku laikā pārejas punktu šķērsojošo cilvēku skaits var būt mērāms pat tūkstošos.
Pašā pārejas punktā izskatās tāpat kā, piemēram, drošības kontroles zonā lidostās. Vienīgā atšķirība – pie ēkas sienām ir stendi, kas iepazīstina un brīdina par mīnām un citiem nāvējošiem priekšmetiem, ar ko gājēji var sastapties, uz karojošās puses teritoriju ejot ārpus speciālajiem drošības koridoriem.
Jāatgādina, ka Staničnoluhanskes pārejas punkts nav Ukrainas valsts robeža, bet gan civilistiem droša pāriešanas vieta uz prokremlisko separātistu kontrolēto teritoriju, ko neviena cita valsts, izņemot Krieviju, neatzīst un neatbalsta. Tieši tādēļ šajā pāriešanas punktā nav robežsargu vai muitnieku – šīs funkcijas pilda nacionālā gvarde. Citādi viss notiek kā uz robežas – gājēju bagāžu un apģērbu skenē, notiek dokumentu pārbaude un stingra sekošana Ukrainā noteiktā kovida protokola prasībām. Gvardes virsnieks ar speciāli apmācītu suni dežurē, lai novērstu narkotiku vai sprāgstvielu pārnešanas mēģinājumus.
Gar drošā koridora malām caur žogu redzamas 2014. gada kaujās izpostītās piepilsētas privātmājas un saimniecības ēkas. Sagrauti jumti, cauršautas sienas.
Neviens tur vairs nedzīvo un droši vien ēkas arī neatjaunos, kamēr konflikts nebūs noregulēts un atrisināts. Cilvēki pārcelti drošākās vietās vai arī devušies bēgļu gaitās – tieši viņiem ar savām humānajām kravām palīdz Eiropas Savienības valstis, Latviju ieskaitot.
Latvijas oficiālo delegāciju no 23. līdz 28. janvārim Ukrainā vadīja LR Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Baiba Bļodniece. Par rezultātiem ar viņu aprunājos vizītes noslēgumā, kad jau devāmies atpakaļ uz Rīgu.
Jums kā Aizsardzības ministrijas parlamentārajai sekretārei šī ir jau otrā vizīte uz Ukrainu. Kādēļ humānās palīdzības kravas nodošanai šoreiz bija izvēlēta tieši Staničnoluhanske?
B. Bļodniece: Aizsardzības ministrija šādu palīdzību organizē kopš 2015. gada un humānās kravas cenšas nosūtīt četras reizes gadā – pierobežas karavīriem un ģimenēm, arī civiliedzīvotājiem, kas no karadarbības cieš joprojām. Vienu humānās palīdzības kravu vedam uz Doņeckas apgabalu, vienu – uz Luhanskas. Viss notiek saziņā ar vietējo administrāciju. Parasti adresāti ir piefrontes zonā, līdz tiem tad sūtījumus nogādā ukraiņu nacionālā gvarde. Šoreiz bija Luhanskas apgabala kārta, un tā kopīgi izlēmām, ka atbalstīsim Staničnoluhanskes pilsētas administrācijas palīdzības lūgumus.
Pierobežā daži ciemi joprojām ir kā izolētas salas – ūdensvads, elektroapgāde bieži vien ir separātistu pusē. Līdz ar to apstākļi šeit daudzviet joprojām ir neapskaužami. Cilvēkiem vajadzīgs pilnīgi viss, sākot no apģērba līdz medicīnai.
Labi saprotam, ka mūsu palīdzība ir varbūt piliens okeānā.
Taču šis atbalsts ir ļoti svarīgs tieši no cilvēcīgā viedokļa – ukraiņi redz, ka mēs viņus atbalstām ne tikai ar vārdiem.
Ļoti lielai Latvijas sabiedrības daļai vēl ir dzīva atmiņa par padomju laikiem, un mēs labi zinām, ko Krievijas draudi un agresija nozīmē patiesībā. Tādēļ jau savstarpējās sapratnes līmenī mums ir iespējas veidot daudz ciešākas attiecības ar Ukrainu nekā jebkurai citai ES valstij.
Braukt uz Austrumukrainu oficiālā vizītē tieši tajā laikā, kad no Kijevas – gandrīz tūkstoš kilometru attālumā no frontes līnijas – atsevišķu valstu diplomāti un viņu ģimenes steigā evakuējas, vai tā ir tāda nelielas valsts bravūra?
Par nokļūšanu saspīlējuma epicentrā man kā amatpersonai skats ir pavisam vienkāršs – šīs vizītes plānošana sākās ļoti laikus. Laiks bija ieplānots un apmeklējumu programma principā sastādīta decembra sākumā pagājušajā gadā. Tas, ko mēs izdarījām tagad, – šo vizīti neatcēlām.
Tā nebija nekāda izrādīšanās, kā var izskatīties no malas, vai apzināta līšana pašā pekles centrā. Nē! Mūsu varonība šoreiz ir tāda, ka šo jau iepriekš saplānoto darba vizīti tagadējā eskalācijas stadijā neatcēlām, neskatoties uz apstākļiem.
Tiem cilvēkiem, ar ko Latvijas Aizsardzības ministrija šeit jau ilgstoši sadarbojas, piemēram, Ukrainas armijas kapelānu dienestā, nevalstiskajās organizācijās, Ukrainas Republikas Aizsardzības ministrijā, ar šo vizīti un šajos apstākļos devām skaidru signālu – atbalstām ne tikai morāli un ar padomiem no tālienes, bet arī ar savu klātbūtni! Mēs nebaidāmies būt viņiem blakus. Ukraiņi to jūt un novērtē, un tas varbūt ir pat daudz svarīgāk par palīdzību, ko varam atvest.
Vai humānās palīdzības kravas ir vienīgais veids, kā Latvija palīdz?
Šogad plānots atjaunot palīdzības programmu ukraiņu bērniem, kuri dzīvo valsts austrumu pierobežā, lai viņi varētu apmeklēt bērnu nometnes Latvijā. Šāda programma bija arī iepriekš, taču Covid-19 izraisītās pandēmijas dēļ tā uz laiku ir pārtraukta. Saprotam, ka saistībā ar energoresursu cenu kāpumu mūsu pašvaldībām prioritāte būs savu cilvēku atbalstīšana, taču principā pašvaldību interese Ukrainas bērnu atbalstam ir diezgan liela. Varu minēt kaut vai Ogri, Jelgavas novadu un Ļaudonu. Vizītes laikā pabijām Luhanskas apgabala kadetu licejā. Ar šīs militārā novirziena mācību iestādes vadību pārrunājām iespēju organizēt audzēkņu pieredzes apmaiņu ar Pulkveža Oskara Kalpaka profesionālo vidusskolu, kas atrodas Kandavā.
Papildus šiem pasākumiem atjaunosim arī Ukrainas karavīru rehabilitācijas programmu. Tās ietvaros jau iepriekš Latvija ir palīdzējusi vairākiem ukraiņu karavīriem atgūt ievainojumos zaudēto veselību rehabilitācijas centrā Vaivaros, kur ārstējas arī mūsu karavīri.
Šajā vizītē tikos arī ar vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Pēc iepriekšējās vizītes pagājušā gada augustā vienai no šīm organizācijām mūsu puse bija atradusi iespēju veikt 10 000 eiro mērķziedojumu, lai par šo summu izveidotu un labiekārtotu karavīru zemnīcu. Šis darbs ir jau izdarīts. Karš tur ir ieildzis, un apstākļi pozīciju pirmajās līnijās nav no labākajiem.
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks nupat ir izteicies, ka Latvijas puse turpmāk neaprobežosies tikai ar humāno palīdzību.
Jā, šis gads iezīmēsies ar būtisku divpusējo attiecību padziļināšanu. Valdība ir apstiprinājusi plašāku palīdzības programmu. Ne tikai pieredzes apmaiņā, piemēram, par kaujas lauka medicīnu, efektīvu cīņu ar naidīgu propagandu un dezinformāciju, bet arī jau militāro palīdzību.
Ņemot vērā Krievijas pastiprināto militāro spiedienu Ukrainā un pie tās robežām, Baltijas valstis ir nolēmušas reaģēt uz Ukrainas vajadzībām un sniegt papildu palīdzību aizsardzības jomā. Lai stiprinātu Ukrainas bruņoto spēku militārās spējas, Latvija un Lietuva nodrošinās pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmas “Stinger” un tām nepieciešamo aprīkojumu. Latvija arī nosūtīs individuālo ekipējumu un sausās pārtikas uzturdevas. Savukārt Igaunija nodrošinās prettanku raķešu sistēmas “Javelin”.
Vietā būtu arī atgādināt, ka Latvijas aizsardzības ministrs un ārlietu ministrs nemitīgi uzrunā ES diplomātus un amatpersonas, lai ES un globāli būtu stingra pozīcija pret iespējamo Krievijas agresiju, lai nepieļautu pat domu, ka ar Krieviju varētu notikt kaut kāda politiska tirgošanās drošības jautājumos!
