Atbalss dziesmai, kas aiz laika. Imanta Kalniņa “Spēlēju, dancoju” 0
Atcerēdamies “Spēlēju, dancoju” tapšanas laiku – 1915. gadu – Rainis rakstīja: “Garīgi mēs tomēr uzcēlām ij valsti, ij sevi tai valstij.” Lauras Grozas-Ķiberes veidotais inscenējums paģēr domāt līdzīgās kategorijās. Vai šai valstij garīgi uzcelti esam mēs paši.
Ne uzreiz un ne tik viegli pieņēmu šo atskārtu par jauniestudējuma virsuzdevumu. Patiesībā pirmā reakcija uz režisores vēlmi operas darbību pārcelt uz mūsdienām, Leldes un Zemgus kāzas ieplānojot 2013. gada 20. jūnija vakarā, bija pat itin skeptiska. Tātad – visam būs notikt naktī, kad dega Rīgas pils? Tie tak’ atkal tie režijas teātra triki! Jo pēc operas folkloriskā, rimti cildenā 1977. gada pirminscenējuma šķita, ka Tota upuris piederas tikai un vienīgi aizvēsturei, sensenai bijai.
Izrādās – tomēr nē. Pat Rainis pats to nebija tā domājis. 1921. gadā Nacionālā teātra pirmiestudējumā Lelde redzama tiem laikiem raksturīgā baltā plīvurā – tieši tāpat kā šoreiz. Un kāzu viešņas no Zemgus puses (no muižas ļaudīm) dižojas cakainiem priekšautiem un smalkām muarē apkaklēm.
Patiesībā Rainis stipri pārdzīvoja, ka tolaik – vien sešus gadus pēc lugas sacerēšanas 1915. gadā – tai aktuālas nozīmes vairs neesot bijis.
Jo “laika sajūta bija galīgi pārmainījusies, pat tikusi pretēja kara laika sajūtai: pilsonība, kura bija ar lielu sajūsmu gājusi līdz tautas cīņā pret “mūža ienaidnieku” – vācu muižniecību, ap 1921. gadu, kad bija jau panākta valsts patstāvība, sāka izturēties, vienā savā daļā, ar lielu iecietību, pat līdzjūtību pret agrāko ienaidnieku – vācu muižniecību; viņai kā vēlams mērķis rēgojās acu priekšā jaunas muižniecības nodibināšana (..).”*
Tātad tieši lugas aktualitāte Rainim šķita tā būtiskākā?
Režisore Laura Groza-Ķibere, apliecinādama, ka savā mākslā grib būt sociāli aktīva, uzsver – ar Rīgas pils degšanas drāmu vēlējusies atgādināt mums mūsu iekšējos ienaidniekus. Šībrīža ienaidniekus. Nevarību, nevīžību, nolaidību. Liekot katram izsvērt, ko darām (vai neizdarām), lai Latvija taptu labāka.
Scenogrāfs Miķelis Fišers velnu riju un tās iemītniekus iemitina itin kā izdegušajā Rīgas pils Sūtņu zālē (patiesībā šī zāle palika ugunsgrēka neskarta). Un te atkal zīmīga sakritība – Imants Ziedonis Tota izveicīgo darbošanos Kungu kapa pagrabā savulaik nosauca par “ievada diplomātiju. Totam bail, bet Tots smaida. (…) Tots ar Kungu diplomātiski spēlējas.”
Diplomātiskās spēles Sūtņu zālē arvien pieņemas spēkā, un spēkā pieņemas pretspēlētāju vēriens un tvēriens – nāk Bluķakāja, nāk raganas un velni, un visbeidzot – pats Trejgalvis… Scenogrāfija iepriecina gan ar kopnoskaņu, tēlainību, apjomu, gan ar brīžam aizkustinošu precizitāti – no Anša Cīruļa interjera detaļām līdz sarkanajiem ugunsdzēšamajiem aparātiem trešajā cēlienā. Palīdz arī niansētā gaismu palete (Oskars Pauliņš).
Sūtņu zālē Totu (un mūs) sagaida fantasmagoriska, sirreāla Dienvidkurzemes krāšņāko tautastērpu anti-parāde. Kostīmu mākslinieces Kristīnes Pasternakas radītā
halucinogēnā raganu un velnu tērpu galerija ir ne tikai izrādes radošās komandas provokācija, bet arī veiksme.
Un kopā ar Trejgalvja quasi marsieša zaļgalviņām, šķiet, piebalso Raiņa paradoksālajam apgalvojumam, ka “Spēlēju, dancoju” ir sacerēta kā humora luga.
Vēlreiz citēšu Raini – un jāteic, humora definīcijā viņš pamanās ievīt neparasti eksistenciālas lietas: “Laiks mūsu tautai ar jauno valsts ideju bija tik traģisks, izejas nebija nekādas; no visam cerībām bija tik pilnīgi jāatsakās, ka garam palika pāri: visas lielā pārvarīgā ienaidnieka varas, tāpat kā visu dzīvi, ņemt tikai kā rotaļu: lielākās, augstākās būtības priekšā viss saraucas un top viegls. Tikai brīvs gars tā spēj skatīties uz visu, un šinī lielā humorā gars uzvar, bet pats aiziet.”**
Režisore ir gādājusi par ļoti dinamiskām mizanscēnām, īpaši veiksmīgi iekustinot gan masas (velnu un raganu koris), gan maksimāli izmantojot katra potenciāli aktīvā personāža spējas (bravo gan ģenerālmēģinājuma, gan 28. septembra izrādes Velnēniem Viesturam Jansonam un Mihailam Čuļpajevam!).
Nemitīgā kustībā atrodas pat šķietami stingi tēli, piemēram, vēl neatmodinātā Lelde operas finālā. Vienīgās iebildes pret mizanscēnu risinājumu es adresētu 1. cēliena kuslajām kāzu viesu dejām. Bet nojaušu, ka režisore varētu teikt – sadzīvē mēs šodien esam tieši tādi – nu nekādi.
Protams, pamatu pamatos operizrādes kopējo ritējumu nosaka pašas mūzikas pulss. Bija liela bauda atkal dzirdēt, cik dinamiska ir Imanta Kalniņa mūzika, tēliem un noskaņām mijoties trauksmaini, lielā intensitātē un stilistiskā daudzveidībā. Spriegie, tautas teicamo dziesmu stilistikā komponētie kāzu balsi mijas ar Kalniņa kormūzikai raksturīgiem, dzidriem a cappella dziedājumiem smiltainīšu un aizmirīšu balsīs.
Ausij un sirdij tik tīkamās Kalniņa rokmūzikas intonācijas pārdzimst viņa simfonijām raksturīgos instrumentācijas krāšņumos –
jaudīgās pūšaminstrumentu replikās un smalkās stīgu pasāžās. 2. cēlienā Kalniņš pat neoklasicistiskā garā stilizē baroku, ieskandinot tādas kā sagatavotās klavieres, tādu kā klavesīnu. Viņš liek lietā ērģeles, ģitāru, zvanus. Viņš ir tieši tik daudzveidīgs, cik daudzveidīgi ir Raiņa tēli, viņu emociju un attiecību vijumi. Un tad pēkšņi šo šķietami neapturamo, nospriegoto mūzikas pulsu pārtrauc gluži atbruņojoši emocionālie stop-kadri, jūtu sabiezinājumam sasniedzot patiesi sāpīgu intensitāti Tota un Leldes monologos vai divsarunās.
Šķiet, pilnīgi visi izrādes dalībnieki – koristi, orķestranti, kormeistars Andris Veismanis un diriģents Mārtiņš Ozoliņš simtprocentīgi ļaujas Imanta Kalniņa mūzikas suģestijai. Jāuzteic solistu komanda. Jo Kalniņa vokālo partiju dīvie vijumi ir gan skaisti, tomēr balsij brīžam necilvēcīgi grūti.
Raimonda Bramaņa Tots dziedāja un dzīvoja patiesi iedvesmoti un pašaizliedzīgi. Andra Ludviga balsij jāatgūst spēks, gan jau tad viss būs labi. Marlēnas Keines Lelde bija valšķīgi trausla un vienlaikus pašpietiekami stipra. Jūlijas Vasiļjevas Lelde – ar ļoti siltu, sirsnīgi skaistu dziedājumu.
Fascinējošs bija Zemesvēzītis ar Lauras Greckas balsi (un arī šķelmīgajiem vaibstiem – atšķirībā no pirmiestudējuma, kad Maijas Krīgenas balsi dzirdējām vien «aizkadrā»). Trejgalvja filozofiju (un sāpi) vienlīdz pārliecinoši pauda gan Jānis Apeinis, gan Armands Siliņš.
Jura Ādamsona Zemgus – adekvāti pareizs. Dēla māte – Andžella Goba – nepārprotami ar muižas ļaudīm ciltsrakstos. Kolorītās Raganas – Ilona Bagele un Irma Pavāre. Šo un vēl arī citu nosacīti «mazo» lomu izstrādē jautās režisores rūpīgais, detalizētais darbs.
Izrādes programmiņu rotā valsts simtgades svinību logotips. Var droši teikt, ka Imanta Kalniņa operas “Spēlēju, dancoju” uzvedums Latvijas Nacionālajā operā ļauj valsts simtgades laiku izjaust iedvesmojoši un dziļi. Jo Rainis, Kalniņš un Ziedonis, un visa iestudējuma radošā komanda Tota vēsti mums tulko kaismīgi, krāšņi un pārliecinoši. Un galvenais – aktuāli.
*J.Rainis. Dzīve un darbi. VII, Rīga, 1925, A.Gulbja apgādībā, 146. lpp.
** Turpat, 147.lpp.
Imants Kalniņš, Imants Ziedonis, opera “Spēlēju, dancoju”, iestudējums Nacionālajā operā
Muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, diriģents Andris Veismanis, režisore Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs Miķelis Fišers, dramaturgs Evarts Melnalksnis, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, kustību režisors Rūdolfs Gediņš, video -8.
Lomās: Tots: Andris Ludvigs, Raimonds Bramanis, Juris Jope; Lelde: Marlēna Keine, Jūlija Vasiļjeva, Viktorija Pakalniece, Laura Teivāne; Trejgalvis: Jānis Apeinis, Armands Siliņš; Kungs: Krišjānis Norvelis, Romāns Poļisadovs; Aklais: Rihards Mačanovskis, Edgars Ošleja, Rinalds Kandalincevs; Ragana: Irma Pavāre, Ilona Bagele; Klibais: Kalvis Kalniņš, Rinalds Kandalincevs; Zemgus: Juris Ādamsons, Rihards Millers; Zemesvēzītis: Ieva Parša, Laura Grecka; Meitas māte: Aira Rūrāne, Evija Martinsone; Dēla māte: Andžella Goba, Irma Pavāre; Vagars: Guntars Ruņģis; Velnēns: Viesturs Jansons, Mihails Čuļpajevs; Bluķakāja: Kalvis Kalniņš, Rinalds Kandalincevs.
Nākamā izrāde: 14. novembrī.
Vārds skatītājiem
Elīna: “Paldies visai radošajai komandai par patiesi episku iestudējumu un jo īpaši Tota lomas izpildītājam Raimondam Bramanim! Izdzīvots, izjusts un izdziedāts! Emocionāli spēcīgi un jaudīgi! Jāredz! Katram!”
Inita: “Diemžēl piederu tai publikas daļai, kas beigās aplaudēja pieklājības pēc. Vai nav par daudz vulgarizētas brīvības, režisorei rīkojoties ar klasiku?”
opera.lv
