Atašienē dzimusi, augusi 0
Lauku sieviešu kluba “Dore” vadītāja Benita Spalviņa “Latvijas Avīzes” konkursa “Sieviete Latvijai 2012” balvu “Par nesavtīgu darbu sabiedrības labā” saņēma, tērpusies Atašienes tautastērpā. “Atašiene ir tāds purvu un mežu ieskauts Latvijas pagasts. Tagad arī novada nomale.
Pēc apstākļiem spriežot, atliek tikai līdzi purviem apsūnot… Bet nē, Atašiene nav sūnu ciems!” ieteikuma vēstulē rakstīja Ausma Saleniece. Jādodas ceļā, gan lai aplūkotu Atašieni, gan parunātos ar Benitu Spalviņu.
Atašienes centrā slejas katoļu baznīca, iepretim divas tai piederošas ēkas. Vienu draudze laipni atvēlējusi kultūras namam, kurā ir istaba arī “Dores” dalībniecēm, otrā ierīkots jauniešu centrs, arī tas ir Benitas nopelns, un netālu no kultūras nama vēl viens – jauni futbola vārti Atašienes jaunekļiem. Tā dažos desmitos kvadrātmetru varam redzēt dažus Benitas Spalviņas īstenotos projektus. Viņa vedina “Dores” istabā un cienā ar savu slaveno burkānkūku, par tās recepti kādā sarīkojumā ieinteresējusies arī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Benita svētdienās ģimenei cep vienkārši burkānkūku. Bet, smalkus ciemiņus gaidot, kūkai pārklāj glazūru. Priecīgi secinām, ka esam ierindoti smalko ciemiņu kārtā. Drīz vien saprotam, kāpēc.
“Atkūlos šurp, jo nevarēju atteikt Benitai, un atcerējos, ka “Latvijas Avīze” par Atašieni ir rakstījusi labi, ja arī kritizējusi, tad pelnīti,” teic Krustpils novada pašvaldības deputāts Oļģerts Stalidzāns.
“Oļģerts bija mūsu sieviešu organizācijas rosinātājs, tāds kā pelēkais kardināls,” smaida pagasta pārvaldes vadītāja Ilona Zalāne. “Un Oļģerts arī nosaukumu “Dore” izgudroja,” piebilst Benita. “Ei nu, vai tad es tik gudrs biju?” tā atkal Oļģerts.
– Kā tad īsti bija?
B. Spalviņa: – Pašām neveicās ar gudrošanu. Nezinājām arī, kas tā dore tāda ir. Oļģerts paskaidroja – esot seno laiku bišu strops. Jā, tāds nosaukums sieviešu organizācijai derētu! Mēs jau esam kā čaklas bites. Bet kur ir mūsu dore, kur pulcēties? Nebija tādas vietas. Sākumā pulcējāmies pie kultūras nama uz soliņa vai kādās mājās. Ja nav savu telpu, darbi neiet uz priekšu. Mūsu sieviešu klubs sākās no trīs ģimeņu draudzības. Es, Oļģerta sieva Sarmīte Stalidzāne un Ludmila Grandāne, diemžēl viņas vairs nav dzīvo vidū, bijām draudzenes, ar ģimenēm ciemojāmies te pie vieniem, te otriem. Kopā devāmies ekskursijās, arī citus pagasta cilvēkus ņēmām līdzi.
Tad Oļģerts ierosināja: beidziet čupoties, veidojiet sabiedrisku organizāciju, lai var līdzekļus piesaistīt un kaut ko labu izdarīt! Un man teica: tu tā jaunākā, tu būsi vadītāja! Bet sākumā man bija bailes no nezināmā – kā lai eju uz kādu organizāciju un kārtoju dokumentus!?
Atcerējos savu gudro un enerģisko klasesbiedreni Sarmīti Ieviņu, un mīļi palūdzu: Sarmīt, tu to vari, lūdzu, reģistrē mūsu organizāciju! Sarmīte neatteica, es biju viņas labā roka, un viss notika. Kad Sarmīte Ieviņa aizgāja strādāt uz Jēkabpili, kārtējās “Dores” vēlēšanās visi vienā mutē teica: Benita, nu gan tev ir jāņem groži savās rokās! Nu labi, var jau mēģināt, piekritu. Un tā pamazām, pamazām. Dēlam Raineram vēl nebija gadiņš, kad man bija jāvada Lauku sieviešu apvienības vasaras nometne, kas notika Atašienē. Kā tagad atceros, puisītis uz rokām, bet es varēju. Gandrīz desmit darbības gados esmu daudz projektu rakstījusi.
– Jā, konkursa ieteikuma vēstulē saraksts uz trim lapām. Ar ko “paņemat” tos, kas projektus vērtē?
– Rakstot jau nezini, kas otrā galā lasīs tavu ieceri. Tāpēc domāju par šo galu – kam projekts būs vajadzīgs un kas to īstenos. Ja tā ir iecere jauniešiem, mēģinu domāt no viņu viedokļa. Savulaik puiši no kokiem un zvejnieku tīkla paši bija sameistarojuši futbola vārtus. Skatījos, ka vārti ir beigti, sapuvuši. Jautāju, kas būtu vajadzīgs, es uzrakstīšu projektu. Viņi teica, ka futbola laukumu derētu nolīdzināt. Diemžēl tik daudz līdzekļu projektiem nav. Paskriet taču tur varat? Varbūt jaunus futbola vārtus uzliksim? Jā, tas der – viņi bija priecīgi. Uzrakstīju projektu. Un tikko ir tapuši jauni, skaisti vārti. Vīrs, kurš tos taisīja, arī ieguldīja savu brīvprātīgo darbu, nesaņemot par to atlīdzību, tā būšot dāvana dzimtajam pagastam.
– Vai Atašiene ir arī jūsu dzimtais pagasts?
– Jā, esmu te dzimusi, augusi, vīru arī apņēmu atašienieti. Meitai jau 20 gadu, puisītim – astoņi. Meita pabeidza Rīgas Tirdzniecības tehnikumu, diemžēl darbu nedabūja un brauks gan strādāt, gan mācīties uz Angliju. Mazajam tehnika ir sirdslieta, kopā ar tēti darbojas. Un grib kļūt vai nu par policistu, vai zobārstu. Pēdējā laikā gan neesmu vaicājusi. Varbūt pārdomājis. Mana vīra bizness ir lauksaimniecība. Man – sabiedriskā darbība bez atalgojuma.
– Labs vīrs, cits būtu teicis – sēdi mājās, vāri zupu!
– Ir bijis tā! Pārnāk mājās un secina: atkal vakariņu nav, nu labi, gatavošu pats! Bet viņš jau arī priecājas par “Dores” panākumiem.
Pēc konkursa “Sieviete Latvijai” noslēguma pasākuma Valgumā jutu, ka vīrs ir sapratis un novērtējis manu darbu. Jā, tas ir brīvprātīgs. Bet domāju – nekas, gan jau dieviņš man atmaksās ar kādu labu ekskursiju… Un tik tiešām! Arī šogad! Ar Krustpils novada jauniešiem bijām Itālijā sadraudzības pilsētā Sangregorio Magno.
Kalnos augšā pa serpentīna ceļiem! Nevarēju gulēt, kā aizveru acis, šķiet, ka mēs jau krītam. Lai gan Itālija bija manu sapņu zeme, bet nu sapratu, ka kalnus negribu, tas nav man.
Vai nenogurstu, projektus rakstot? Jā, nervi ir daudz bendēti, stresa dēļ bija arī saslimšanas. Domāju – vajadzētu mierā būt, sevi pažēlot. Bet tu esi ierauts tādā straumē, ka netiec ārā. Tā rauj uz priekšu, ir tik daudz interesantu pazīšanos, mācību, iesāktu darbu, jaunu ideju… Turklāt malā stāvētāja nekad neesmu bijusi. Jau gadu dziedu korī. Vīrs atkal jautāja: vai tev vēl par maz ko darīt? (Smejas.) Ir ko darīt. Bet tas dvēselei. Kori sauc “Luste”. “Lustē tur, lustē šur, tēvu zeme man visur!” (Nodzied skaistā alta balsī.) Katru nedēļu ir mēģinājumi, gribam taču dziedāt lielajos Dziesmu svētkos!
– Kāds “Dores” projekts pašlaik ir svarīgākais?
– Tas ir mazais Krustpils novada projekts – galda kalendārs 2013. gadam ar Krustpils novada sakoptāko sētu fotogrāfijām. Biju vērtēšanas komisijā, un radās doma, ka jāparāda mūsu lauku sētas. Tās ir tik skaistas, kalendārā vietas nepietiks! Kalendārs būs dāvana sakoptāko sētu saimniekiem, “Dores” sadarbības partneriem, novadam, bibliotēkām, skolām. Atverot Krustpils novada mājas lapu, skatos – atkal jauns projektu pieteikums. Novada mazās biedrības var pieteikties uz atbalstu paaudžu solidaritātei un aktīva dzīvesveida popularizēšanai. Tagad domāju. Gan jau izdomāsim. Kopīgi. (Benita aicina pie datora, un aplūkojam foto no deviņos gados īstenotajiem projektiem.)
Viedokļi Oļģerts Stalidzāns: “Vēl pirms krīzes sabiedriskas organizācijas dibināšana bija dārgs prieks, bet ar naudu bija knapi. Jāatzīstas, ka daļu pabalstu naudas (trūcīgie vīri tāpat to būtu notērējuši aliņos) atdevām, lai nodibinātu sieviešu organizāciju. Šodien jāsaka – tas bija labs, tālredzīgs darbs. “Dore” jau no pašiem sākumiem veiksmīgi atrada kopīgu valodu ar pagasta pašvaldību, katoļu draudzi, kam pagastā liels svars, un ieņēma stabilu vietu Atašienes sabiedriskajā dzīvē. Benita ir pāraugusi Atašieni un mūs visus. Prieks, ka viņa ir novērtēta ne tikai pagastā.” Ilona Zalāne: “Benitas veikums darījis pazīstamu ne tikai viņu, bet arī mūsu pagastu. Benita ir arī Krustpils novada deputāte. Pirms vēlēšanām Benita lūdza, lai “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK vēlēšanu sarakstā viņu ieraksta astes galā. Bet cilvēki nobalsoja par viņu vienīgo no visa saraksta. Benita ar darbiem ir pierādījusi, ko spēj. Ir pateikusi arī stingru vārdu, kad vajag.” Viktors Naglis, priesteris: “Atašienē ir daudz stipra rakstura sieviešu. Benita turklāt ir radoša. Kad citiem liekas – gals klāt, viņa tik iet uz priekšu. Arī baznīcas svētkos un godos ir līdzās. Pērn 18. novembrī iesvētījām Krustpils novada karogu, un baznīcā to ienesa Benita. Mēs ļoti sadarbojamies – baznīca, folkloras kopa, “Dores”. Atašienes kultūrvide ir katoliska, esam kā suiti Kurzemē. Mums te tuvumā ir Teiču purvs. Un Benitu gribu salīdzināt ar dzērveņu ogu.” |
