“Atalgojums – izcīnītā brīvība” 3
“LA” 13. janvāra numurā Ģirts Zvirbulis publikācijā “Barikāžu dalībniekiem sola lielāku pensiju” rakstīja, ka Saeima sākusi skatīt likumprojektu “Par 1991. gada barikāžu dalībnieka statusu”, kas paredz palielināt pensijas un piedāvāt citus atvieglojumus. Lasītājiem jautāju: “Kā vērtējat šā likumprojekta ieceri – vai tāds ir nepieciešams?”
Lilita Klētniece Limbažu novadā: “Lasīju, ka paši barikāžu dalībnieki uzskata: grūti noteikt katra ieguldījumu. Un bažījas, ka šāds likumprojekts varētu radīt sašķeltību sabiedrībā.”
Jānis Gustsons Vaidavas pagastā: “Likumprojektā paredzētie pasākumi uzreiz prasītu milzu līdzekļus no valsts budžeta. Tāpēc šaubos, vai Saeima tādu pieņemtu.”
Valentīna Greidāne Jelgavā: “Piedalīšanās barikādēs bija pienākums pret valsti. Bet likums par barikāžu dalībniekiem nav vajadzīgs, jo visus toreizējos dalībniekus vairs nesaskaitīs: kāds vairs nevarēs pierādīt, ka piedalījies, un būs apvainojies. Manuprāt, mums sociālajā budžetā tik daudz naudas nav.”
Dzintra Kārkliņa Rīgā: “Vakaros barikāžu dalībniekiem nesu tēju. Barikādēs piedalījās daudzi, bet ne jau visi ir saņēmuši piemiņas zīmes. Man ir bažas, ka nepaliek kāds aizvainots. Pats lielākais atalgojums visiem bija prieks, ka izcīnīta brīvība.”
Anzelms Tamanis Valmierā: “Barikādes bija laiks, kad valdīja ļoti liels patriotisms. Mana sieva toreiz teica: “Nebrauc, man bail, ka nepazaudēju vīru un abus dēlus…” Toreiz strādāju Valmieras Viestura vidusskolā, un no mūsējiem brauca daudzi, kopā ar ģimnāzijas darbiniekiem – pilns autobuss. Rīgā sargājām centrālo pastu, kur atradās starptautisko sūtījumu daļa. Atceros, mums līdzās dežurēja Mālpils tehnikuma audzēkņi. Atminos dienu, kad Potreki rīkoja interfrontes mītiņu stadionā; nezinājām, kas sekos pēc tam… Man prieks, ka dēls, kurš jau bija nodienējis armijā, kopā ar toreizējiem studiju biedriem uz barikādēm pavadīja visu nedēļu. Man ir barikāžu dalībnieka medaļa, ir godaraksts. Nav vajadzīgs īpašs likumprojekts. Pats lielākais gandarījums, ka mums ir mūsu skaistā Latvija.”
Alvils Sausiņš Rīgā: “Būtu jau labi, ja valsts ar kaut ko palīdzētu barikāžu dalībniekiem. Taču man šis likumprojekts izraisa pretrunīgu attieksmi tāpēc, ka ne jau visi dalībnieki ir saņēmuši piemiņas zīmi vai pateicības rakstu. Ja viņi paliks malā, tas nebūs taisnīgi. Toreiz strādāju Organiskās sintēzes institūtā, un daudzi darbabiedri piedalījās barikādēs. Mūsu objekts bija telefonu centrāle Dzirnavu ielā. Sadalījāmies grupās, kurā laikā kurš dežurēs. Vēlāk institūts apbalvošanai ar piemiņas zīmi izvirzīja grupu vadītājus un citus aktīvākos cilvēkus. Man šī piemiņas zīme ir. Taču es justos nelaimīgs, ja man tiktu kādas priekšrocības, bet tādas nesaņemtu toreizējais kolēģis, kurš stāvēja barikādēs blakus, taču nav saņēmis oficiālu apliecinājumu par to.”
