ASV un Ķīnas tirdzniecības karš: cik tālejošas būs sekas? 0
Arnis Latišenko, politologs, bloga Latvijasdrosiba.lv līdzautors
ASV un komunistiskās Ķīnas divu pēdējo mēnešu laikā strauji no plašas tirdzniecības ir pārgājušas ekonomiskās konfrontācijas stadijā. 2025. gada 1. februārī ASV prezidents Donalds Tramps izdeva izpildrīkojumu ar ko piemēroja 10 % tarifus visām Ķīnas precēm. 4. februārī Ķīna reaģē, nosakot 15 % tarifus ASV oglēm un sašķidrinātajai dabasgāzei un 10 % jēlnaftai un lauksaimniecības tehnikai, kā arī liela tilpuma automašīnām un pikapiem.
Mēnesi vēlāk 4. martā Tramps palielina tarifus Ķīnai līdz 20 %. Tajā pat dienā Ķīna atbild, piemērojot 10-15 % tarifus dažādām ASV lauksaimniecības precēm. 2. aprīlī, ko Tramps pasludināja par “Atbrīvošanas dienu”, ASV prezidents paziņo par tā saukto reciprokālo tarifu paketi praktiski visai pasaulei, tostarp Ķīnai, kurai tarifi tika palielināti par 34 % punktiem, kopsummā līdz 54 %. Pēc divām dienām Ķīna piemēro atbildes tarifus 34 % apjomā. Tas izraisa asu Baltā nama reakciju un 9. aprīlī Tramps palielināja tarifus par 50 % punktiem, kopsummā līdz 104 %. Tajā pat dienā Ķīna palielina savus tarifus līdz 84 %. Joprojām tajā pat dienā Tramps atbild ar 145 % tarifu, uz ko Ķīna atbild ar 125 % tarifu.
Konfrontācijas attīstības bīstamība šobrīd tiek uzlūkota šauri tikai no ekonomikas skatu punkta, proti, pastāv globālas recesijas riski, ko varētu salīdzināt ar 1929.-1939. gadu Lielo depresiju, ja Baltā nama saimnieka Donalda Trampa uzsākto tirdzniecības karu eskalācija un citu valstu pretreakcija turpināsies. Jāpiemin, ka viens no Lielās depresijas kāpinājuma iemesliem bija augstu muitas tarifu ieviešana daudzās valstīs, lai aizsargātu vietējo ekonomiku.
Tas būtiski samazināja starptautisko tirdzniecību, padziļinot krīzi visā pasaulē. Abu lielvaru – ASV un Ķīnas – darbības un retorika šobrīd aprobežojas tikai ar ekonomiskiem instrumentiem un par konfrontācijas izvēršanos citās formās pagaidām runas nav. Trampa darbība liberālajos medijos un publiskajā vidē pavada ironija par jaunās ASV prezidenta administrācijas nekompetenci. Tomēr aiz zobgalīgas un nievājošas reakcijas, mazāk pamanāma, bet augstākus riskus nesoša, ir kopējā ekonomiskajā globalizācijā, institūcijās un tiesībās balstītās kārtības pakāpeniska erozija, kā arī pāreja no intensīva tirdzniecības režīma starp pasaules lielākajām ekonomikām uz atklātu globālās ģeopolitiskās sāncensības fāzi. Un tai ir slikti vēsturiski precedenti.
Konflikts politoloģijas acīm
Amerikāņu vēsturnieks un politologs Greiems Alisons (Graham T. Allison), analizējot sengrieķu vēsturnieka Tukidīda darbu “Peloponesas kara vēsture”, izvirzīja un popularizēja tēzi par tā saukto Tukidīda slazdu. Tukidīda slazds ir termins, ko izmanto politoloģijā, lai aprakstītu potenciālu militāru vai stratēģisku konfliktu starp eksistējošu dominējošo lielvaru un strauji augošu lielvaru, kas izaicina dominances stāvokli. Tukidīds savā darbā par Peloponesas karu starp Atēnu un Spartas polisām rakstīja, ka “kara cēlonis bija Atēnu izaugsme un bailes, ko tas izraisīja Spartā”. Alisons analizēja 16 līdzīgus gadījumus pēdējo 500 gadu laikā un secināja, ka 12 no tiem beidzās ar karu. Attiecīgi Tukidīda slazds nav neizbēgams, taču vēsture rāda, ka šādi spēku līdzsvara maiņas periodi bieži noved pie konflikta, it sevišķi, ja abas lielvaras nespēj remdināt savas ambīcijas un bailes no otras. Diplomātija, stratēģiskā domāšanu un savstarpēja piekāpšanās ir ceļvedis, lai izvairītos no potenciālā konflikta.
Pieminams ir vēl viens faktors, lielvaru un to līderu spēja mācīties no vēstures kļūdām. Savā grāmatā “Nolemtas karam: vai Amerika un Ķīna var izbēgt no Tukidīda slazdu?” Alisons piemēro savu teoriju mūsdienu kontekstam – iespējamam konfliktam starp ASV un Ķīnu. Alisons raksta, ka Ķīnas ekonomiskais, militārais un tehnoloģiskais kāpums fundamentāli maina globālo spēku līdzsvaru un šī transformācija izraisa bailes, nedrošību un pretestību no ASV puses. ASV rīcība, kas mēģina uzturēt hegemoniju ar spēku vai ierobežojošiem pasākumiem, var veicināt konfliktu. Tajā pašā laikā arī Ķīnai ir jāīsteno apdomīga politika, lai neizprovocētu amerikāņus. Autors secina, ka ilgtspējīgs miers iespējams tikai tad, ja abas lielvaras atzīs viena otras leģitīmās intereses, attīstīs savstarpēju uzticību un diplomātisku elastību.
Divi citi amerikāņu politoloģi Roberts Kioheins (Robert Keohane) un Džozefs Naijs (Joseph Nye) izstrādāja tā saukto kompleksās savstarpējās atkarības teoriju. Tā apgalvo, ka mūsdienu valstis un citi starptautiskie aktori ir savstarpēji saistīti vairākos līmeņos: ekonomiski, politiski, sociāli un institucionāli.
Šo attiecību raksturu nevar izskaidrot tikai ar militāro spēku vai reālisma pieeju. Šajā modelī pastāv vairākas komunikācijas kanālu un mijiedarbības formas, ne tikai valdību līmenī, un militārā vara nav vienīgais, bieži arī ne vissvarīgākais instruments starptautiskajā politikā. Teorijas autori uzskata, ka, jo vairāk valstis ir savstarpēji atkarīgas ekonomiski, institucionāli un sociāli, jo lielāks ir stimuls risināt konfliktus mierīgā ceļā, tādēļ, ka karš kļūst pārāk dārgs un sarežģīts visām pusēm. Piemēram, valstis, kuras intensīvi tirgojas savā starpā, ir mazāk motivētas nonākt bruņotā konfliktā, jo tās zaudētu piekļuvi tirgiem, investīcijām un resursiem.
Tomēr teorija arī neizslēdz kara iespējamību pilnībā. Ja viena no pusēm uzskata, ka tās stratēģiskās vai politiskās intereses ir apdraudētas, tā var izvēlēties konfrontāciju arī savstarpējas atkarības apstākļos. Līdz ar to secināms, jo lielāka ir savstarpējā ekonomiskā integrācija un atkarība, kurā visas puses ir ieguvējas no starptautiskās tirdzniecības, jo ir mazāka globāla vai plaša mēroga kara iespējamība, tādēļ, ka valstis tostarp izvērtēs arī ekonomiskos zaudējumus, ko potenciāls konflikts nesīs.
Starptautiskajai tirdzniecībai, kas nes iepriekš vēsturē nepieredzētu globālu pārticību un labklājību, ir konfliktus atturošs efekts. Tikpat patiess ir arī otrs secinājums, ja diplomātiskie un institucionālie mehānismi tiek novājināti un ja ekonomisko zaudējumu slieksnis no potenciāla konflikta uzsākšanas tiek samazināts, tad valstis būs vairāk gatavas uzņemties konvencionāla konflikta risku.
No teorijas uz faktisko dispozīciju
ASV ir pasaules lielākā ekonomikas aptuveni 30 triljonu ASV dolāru apmērā, Ķīna ir otrā lielākā ekonomika aptuveni 18,5 triljonu ASV dolāru apmērā. ASV kopējā preču tirdzniecība ar Ķīnu 2024. gadā bija aptuveni 582,4 miljardi ASV dolāru. Ķīna ir amerikāņu trešais lielākais tirdzniecības partneris pēc Kanādas un Meksikas (ja neskaita kopējo tirdzniecību ar visām ES dalībvalstīm), savukārt ASV ir Ķīnas lielākais tirdzniecības partneris.
ASV un Ķīnas ekonomikas ir cieši saistītas un savstarpēji atkarīgas. ASV kompānijas izmantoja Ķīnas sniegtās lēta darba spēka un mazākas ražošanas izmaksu sniegtās iespējas savu produktu komplektācijai, tādējādi radot dažādus produktus par patērētājiem pieejamām cenām, un tādējādi radot vēsturē nepieredzētu patēriņa līmeni, kas savukārt veicina inovācijas un kopējo globālo labklājību. Vienkāršāk sakot, Apple viedtālruņu dizains un programmatūra tika radīta Kalifornijā, bet telefoni fiziski tika savākti Ķīnā. Un visi šajā sistēmā bija uzvarētāji. Taču sākoties tirdzniecības karam šī simbioze draud izzust. Savstarpējās saites vairs netiek atdalītas pakāpeniski, bet tiek nocirstas kā ar cirvi. Tas var novest ne tikai līdz globālai ekonomiskai lejupslīdei, bet mazina arī komplekso savstarpējo atkarību par ko ir minēts iepriekšējā sadaļā – ar visām no tā izrietošajām sekām.
Bažas palielina iedomīga, augstprātīga līderība Pekinā un Vašingtonā, kurai piekāpšanās otrai pusei pati par sevi nozīmē politisko sakāvi. To parāda tirdzniecības eskalācijas ātrums. Sji Dziņpins ir jau konsolidējis varu totalitārajā Ķīnā, atceļot Ķīnas komunistiskās partijas ģenerālsekretāra nomaiņas praksi ik pēc 10 gadiem un padarot sevi par mūžīgu absolūto diktatoru līdzīgi kā tas ir bijis Mao Dzeduna valdīšanas laikā. Viss kļūst arvien atkarīgāks no 71 gadus vecā Sji Dziņpina un 78 gadus vecā Donalda Trampa pasaules uztveres, ego un spējas piekāpties, nonākot pie konkrētiem kompromisiem.
Tramps pasludināja 90 dienu “tarifu brīvdienas” visām, izņemot Ķīnai, kuru ietvaros tās var noslēgt ar Vašingtonu jaunu darījumu. Viens no šāda darījuma punktiem varētu būt ekonomiskās pretdarbības bloka izveide pret Ķīnu. Pekina atbild uz Trampa pātagas un burkāna politiku divejādi – gan identiski, gan piedāvājot jaunu, tiem izdevīgāku “darījumu”. Pekina jau ir brīdinājusi savus tirdzniecības partnerus nepakļauties ASV spiedienam izolēt Ķīnu.
Tāpat Ķīna uzrunā gan ES, gan Japānu un Koreju kopīga bloka izveidi pretdarbībai Vašingtonas tarifiem. Trampa šantāžas politika pret saviem tradicionālajiem sabiedrotajiem daudzās Rietumvalstu galvaspilsētās tika uztverta kā nodevība, tā ir izraisījusi uzticības zudumu un dusmas. Ķīnieši nāk sakot, lai amerikāņi izolējas un paliek vienatnē, bet pārējā pasaule var uzturēt vai pat paaugstināt esošo starptautiskās tirdzniecības līmeni. Taču Pekinas totalitārā sistēma un plēsīgā ekonomisko attiecību politika arī neizraisa pārējo Rietumvalstu uzticību. Tās ir nonākušas izvēles priekšā, kurai var būt būtiska ietekme uz ASV un Ķīnas tirdzniecības konflikta iznākumu, un attiecīgi iespējamību pāriet citās konflikta plaknēs, atkarībā no tā, kura lielvara tirdzniecībā sāks zaudēt.
No ekonomiskās sadursmes līdz militārai
Runājot par militāras sadursmes iespējamību un atskaites punktu, protams, jāatgriežas pie Taivānas un Dienvidķīnas jūras jautājuma. Pēc Starptautisko stratēģisko pētījumu institūta aplēsēm ASV militārais budžets 2024. gadā bija 968 miljardi ASV dolāru, savukārt Ķīnas 235 miljardi ASV dolāru (jeb 476,7 miljardi ASV dolāru pēc pirktspējas paritātes). ASV flote joprojām tiek uzskatīta par spēcīgāko pasaulē, ja runa ir par uguns jaudu un tonnāžu, taču flotes kuģu skaits ir atpalicis no Ķīnas.
ASV flotē ir 296 kuģi, savukārt Ķīnas flote šogad pārsniegs 400 kuģus.7 Jāņem arī vērā, ka ASV 7 flotes ir izkaisītas pa visu pasauli un nodrošina drošība katra savā reģionā. Attiecīgi Ķīnai koncentrēti Austrumāzijā ir militārs pārspēks, un tas varētu arī būt areāls, kurā Ķīna aprobežos savas potenciālās militārās operācijas. Ķīnai nav nepieciešams karot citos pasaules reģionos, to Ķīnas vietā var izdarīt tās sabiedrotie, primāri Krievija un Irāna, tādējādi sadalot ASV spēku uzmanību un ieskaujot to spēkus citos reģionos.
Vienlaikus, Ķīnas varenība ir maldinoša un pārejoša. Tās straujā ekonomiskā izaugsme pakāpeniski apstājas. Ja tās ekonomikas izaugsme sasniedza gandrīz 20 % no IKP pirms piecpadsmit gadiem, šobrīd tā ir noslīdējusi līdz 5% no IKP un turpina samazināties līdz attīstīto ekonomiku vidējiem ikgadējiem rādītājiem. Trampa tarifu politika var vēl jo smagāk to ietekmēt. Jāņem vērā, ka Ķīnas sabiedrībai draud demogrāfiskā krīze – strauja un novecošana un samazināšanās. Turklāt atšķirībā no demogrāfiskajām tendencēm Rietumos, Ķīnā tā ir “viena bērna politikas” mākslīgi izraisīta krīze.
Pēc ANO prognozēm, ja šobrīd Ķīnas iedzīvotāju skaits ir 1,426 miljardi iedzīvotāju, tad 2050. gadā tie būs 1,313 miljardi, bet gadsimta beigās šis skaits nokritīsies zem 800 miljardiem.8 Attiecīgi Ķīnas komunistu sapnis ekonomiski pārspēt ASV šajā gadsimtā var arī nekad nepiepildīties. Līdz ar to Ķīnai būs jāvelta vairāk resursu sociālajai politikai (senioru pensijām un veselības aprūpei) un tās darbaspēka un ekonomikas apmēri kritīsies, savukārt militārie tēriņi būs jāsamazina. Attiecīgi Ķīna, iespējams, tikai šobrīd ir un tuvākās desmitgades būs sava militārā spēka zenītā, savukārt gadsimta otrajā pusē tās relatīvais militārais spēks attiecībā pret citām lielvarām samazināsies. No tā var secināt, ka Pekinas komunistu iespēju logs īstenot savas ģeopolitiskās ambīcijas – iegūt Taivānu, Austrumāzijas pirmo salu ķēdi (no Japānas dienvidiem, Nansei salas un līdz pat Filipīnām) un nostiprināt kontroli pār Dienvidķīnas jūru – ir ļoti šaurs, vien pāris desmiti gadu un ar katru gadu tas samazinās.
Ķīnai Taivānas iegūšana nozīmē ne tikai agresīvo alku apmierināšanu, bet sniedz arī ekonomiskās virsrokas iegūšanu pār Rietumiem, it sevišķi ekonomiskās un ģeopolitiskās pretstāves apstākļos. Taivānas pusvadītāju (čipu) ražošanas uzņēmums (TSNC) saražo aptuveni pusi no pasaulē saražotajiem pusvadītājiem, kas ir vitāli svarīgs resurss dažādas elektronikas ražošanai, sākot ar automašīnām, robotiem, ražošanas iekārtām, viedtālruņiem, datoriem, televizoriem un beidzot ar veļas mašīnām un ledusskapjiem.
Iespēja iegūt kontroli pār Taivānas tehnoloģijām un infrastruktūru ir Pekinai ir kārdinoša. Tas Taivānu līdzās Persijas līcim padara par vienu no dieviem vissvarīgākajiem stratēģiskajiem reģioniem, kas ir būtiski globālās ekonomikas funkcionēšanai. Ķīnas kontrole par vienu no šiem punktiem attiecīgi nozīmēs kontroli pār globālo ražošanas ķēdi.
Noslēgumā
Otrā pasaules kara daži no iemesliem bija strauja savstarpējās ekonomiskās atkarības samazināšanās starp lielvarām, ASV izolacionisma un protekcionisma politika, kā arī totalitāro režīmu (PSRS, Vācijas, Itālijas un Japānas) ekspansionistiskā un revizionistiskā politika. Šobrīd mēs virzāmies uz pasauli, kas ir līdzīga 20. gadsimta 30. gadiem, proti, tādu, kurā starptautiskā tirdzniecība draud krasi samazināties.
Un tādu, kurā pastāv risks, ka agresors (Krievija) netiks pilnvērtīgi sodīts, bet pat daļēji atalgots, un šī nesodāmības sajūta var iedrošināt citus agresorus. 21. gadsimta trešā desmitgade sāk atdarināt iepriekšējā gadsimta 20. gadu beigas un 30. gadus. Atliek vien cerēt, ka 21. gadsimts nenonāks līdz tam, ka tiek atdarināta iepriekšējā gadsimta 40. gadu pirmā puse. Ekonomiskā sadursme nenozīmē nenovēršamu militāru sadursmi nākotnē, bet viennozīmīgi ir solis tuvāk tai, nevis solis, kas pasauli attālinātu no tās. Paralēles un likumsakarības ir acīmredzamas, taču nobeigumā mierinājumam var sacīt, kā rakstīja G. Alisons, vēsture nav nolemta atkārtoties – iespējas izvairīties no Tukidīda slazda radītās dilemmas ir reālas.
