“ASV tā ir verdzība, Austrālijā aborigēni un Latvijas gadījumā – holokausts!” Pētnieku komanda par vēsturi, kuru vietējie negrib tūristiem stāstīt 78
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Visā pasaulē ir stāsti, par kuriem tūristi grib zināt, bet vietējie negrib stāstīt. ASV tā ir verdzība, Austrālijā aborigēni. Latvijas gadījumā ir pieņēmums, ka tas ir holokausts,” teic LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Aija van der Steina.
Šogad, kad aprit 80 gadi kopš asiņainajiem holokausta notikumiem vācu okupētajā Latvijā, viņas vadībā institūta ietvaros turpinās darbs pie Latvijas Zinātņu padomes finansētā projekta “Sarežģītais vēsturiskais mantojums Latvijā: holokausta tūrisma vietas starp piemiņas kultūru, mūsdienu tūrisma pieprasījumu un piedāvājumu” jeb saīsināti “MemoTours”. Proti, kā veidot mijiedarbību starp traģisko, emocionāli un ētiski jūtīgo vēstures mantojumu un tūrismu.
Latvijas teritorijā holokaustā dažādās vietās tika nogalināti aptuveni 70 tūkstoši vietējo un apmēram 20 tūkstoši no Rietumeiropas atvesto ebreju. Pasaules pieredze liecina, ka holokausta vietām ir tūrisma potenciāls. Tā Annas Frankas muzejam Amsterdamā ir 1,3 miljons apmeklētāju gadā. 2019. gadā pirms Covid-19 uzliesmojuma Žaņa Lipkes memoriālu Ķīpsalā apmeklēja aptuveni 11 tūkstoši, bet Rīgas geto un Latvijas holokausta muzeju vairāk nekā 25 tūkstoši interesentu. Taču daudzviet tūrisma speciālisti vietvarās īsti nezina, kā par šiem nepatīkamajiem, drūmajiem jautājumiem stāstīt un vai vispār to vajag.
Sarunā piedalās pētnieku komandas dalībnieki Aija van der Steina, Žaņa Lipkes memoriāla kurators Raivis Sīmansons un holokausta pētnieks Didzis Bērziņš.
Skan neparasti, ka tik smagam mantojumam kā holokausts piemīt arī tūrisma potenciāls.
A. van der Steina: Ir jāparāda, ka mūsu telpā pastāv tādas vietas. Sarežģītība ir tajā, ka dažādas grupas šīs vietas un notikumus var redzēt dažādi. Tūrisma kontekstā projekta pētījumos mēģinām noskaidrot vietējo iedzīvotāju attieksmi, kāda informācija par tām atrodama tūrisma informācijas nesējos. 2017. gadā, kad analizēju ārvalstu ceļotāju rakstītās atsauksmes par Latviju, viens no šiem vēstījumiem bija apmēram tāds: “Viņiem ir norādes gandrīz uz katru akmeni, bet uz vietu, kur dažās dienās nogalināti vairāk nekā 24 tūkstoši ebreju, norāžu nav!”
D. Bērziņš: Manā skatījumā projekts primāri ir par mantojumu, par šīm traģēdiju vietām. Tur saplūst vairāki faktori. Vispirms tie ir ārvalstu tūristi, kam principā interesē traģēdiju vietas, tā sauktais “drūmais tūrisms” (“dark tourism” – angļu val.). Latvijas teritorijā ir noslepkavoti arī Rietumeiropas ebreji. Viņiem ir radinieki, kurus interesē atbraukt šurp.
Tāpat tie var būt cilvēki, kuru radinieki bijuši pretējā pusē, piedalījušies holokaustā kā ļaundari. Otrs aspekts ir vietējie, tie, kas dzīvo pie šīm holokausta vietām, kādu Latvijā nav mazums. Un trešā puse ir pašas šīs vietas, kādas tās izskatās. Un tur atkal ir daudz momentu – vai šīs vietas ir atrodamas, pieejamas, sakoptas, vai tur ir kādas norādes. Bet visu šo kopā savelk sabiedrības noskaņojums, attieksme, vēlme šīs vietas sakārtot, ne tikai tūrisma dēļ.
Man radies iespaids, ka holokausta un ebreju kultūras mantojuma vietas Latvijā pārsvarā apmeklē iebraucēji. Paši esam rezervētāki. Tas zināmā mērā saprotams, jo Latvijas ebreju diasporu nacisti taču gandrīz pilnībā iznīcināja.
A. van der Steina: Pēc apmeklētāju statistikas, ar ebreju mantojumu un holokaustu saistītos muzejos sadalījums starp iebraucējiem un vietējiem tomēr ir līdzīgs. Kad braucām un vaicājām cilvēkiem, kādas holokausta vietas tie var parādīt, izteikti parādījās, ka viņi spēj uzrādīt tikai tās, kas iezīmētas, kur ir piemineklis. Maskavas forštatē mums bija bomzītis, kas mūs gandrīz aiz rokas veda, lai parādītu, ka ir tur un vēl tur. Bet, kad turpat cilvēkiem prasām, kur tad te vācu okupācijas laikā bija ebreju geto, viņi sāk stāstīt par “Ghetto Games” sporta spēlēm vai sūta mūsu uz Rīgas geto un Latvijas holokausta muzeju, kas ir pie Centrāltirgus.
Kaut viņi taču paši dzīvo uz ielas, kas bija geto rajons! Bet tur uz vietas nekur nav šādas informācijas. Bauskā mums bija gadījums ar memoriālu Likvertenu silā, kuru paši ilgi meklējām pa meža ceļiem. Kāda kundze tur lasīja ogas. Pajautājām: kas tas par monumentu? Viņa teica: “Es nezinu, esmu no Bauskas.” Bet tur starpā ir tikai 7 km! Rīgas Latgales priekšpilsētā pie spīķeriem ir informācijas plakāts, kur aprakstīts, kā priekšpilsēta veidojusies, taču par geto tur nav ne vārda. Jāņem vērā, ka, ja paši neieliksim publiskajā vidē šādu informāciju, to var ielikt kāds cits. Un tā jau var būt attiecīgi interpretēta.
D. Bērziņš: Pat politiskās diskusijās par īpašumu restitūciju izskan, ka pēckara ebreju kopiena ir kaut kas pilnīgi cits nekā starpkaru Latvijas ebreju kopiena. Tā ir taisnība tikai daļēji. Tomēr bija vēl 15 tūkstoši ebreju, kas paspēja evakuēties. Viņi padomju gados atgriezās, pieminēja, rūpējās, vietām notika pārapbedīšanas. Es tomēr apstrīdētu to, ka vairākums no šobrīd Latvijā esošajiem astoņiem tūkstošiem ebreju ir iebraucēji. Jā, pēc kara iebrauca ļoti daudzi un zināms, ka 1959. gadā ebreju bija 36 tūkstoši. Tobrīd vairākums droši vien bija ienācēji, taču tad nāca lielās izceļošanas, īpaši atmodas laikā un pēc tam. Šādām lietām gan grūti izsekot. Skaidrs, ka tagadējā ebreju kopienā pārstāvētas abas grupas.
R. Sīmansons: Runājot par mūsu atmiņas lauku, tajā ir baltie plankumi, kas var pastāvēt līdzās pat ļoti izceltās atmiņu vietās. Visi Rīgā zina Šķirotavas staciju, kur ir piemineklis izsūtītajiem uz Sibīriju. Taču caur šo staciju uz koncentrācijas nometnēm, geto un Rumbulu izgāja arī vairāk nekā 20 tūkstoši Austrijas, Čehoslovākijas un citu valstu ebreju. Te jārunā par dabisko hronoloģiju, kad vispirms gribam tikt galā paši ar savas nācijas sāpi. Un tikai pēc tam, ne bez grūdiena no kopienu puses, atskārstam par nepieciešamību runāt arī par šādām vietām. Šogad mums bija paredzēts 30. novembrī – datumā, kad pirms 80 gadiem, 1941. gadā, Šķirotavā ieradās pirmais ešelons ar 1053 deportētajiem ebrejiem no Berlīnes, kurus aizdzina uz Rumbulu nošaušanai, – uztaisīt mākslas videoprojekciju ar šo cilvēku vārdiem uz stacijas sienas. Cerēsim, ka tas notiks nākamgad.
A. van der Steina: Piemēram, Bauska pati deklarē, ka ir vēsturiska ebreju pilsēta. Taču tūrisma aprakstos, pēc tam, kad to pasaka, ir “caurums”, un vairs nekas neseko. Bauskas tūrisma informācijas centrs mums teica: “Palīdziet, jo īsti nesaprotam, kā to uzrakstīt. Tās nav tās patīkamākās lietas, ko stāstīt.” Bet par klišejām runājot, arī mēs ar “drūmā tūrisma” informāciju par holokaustu nācām bažījoties, ka vietējie nemaz mūs neatbalstīs. Notika pilnīgi pretējais! Tiešām 99% teica, ka tādu informāciju obligāti vajag likt tūrisma materiālos. Tagad, pateicoties mūsu interesei un projektam, Bauska ir sarūpējusi tūrisma norādes uz Likvertenu sila memoriālu un informāciju uz vietas.
R. Sīmansons: Tehnoloģijas ir tās, kas palīdz tūrismā šodien. Šobrīd strādājam pie Lipkes bunkura virtuālās realitātes. Uzliekot trīsdimensiju brilles, varēs ieiet pašā bunkurā un sajust šīs vietas empātisko pieredzi. Mērķgrupa noteikti ir jauni pieaugušie – 18 gadi un vecāki cilvēki.
D. Bērziņš: Jauniešu auditorijas uztvere holokausta studijās pasaulē vispār ir liels temats. Šobrīd notiek plaša diskusija par videospēlēm. Holokausta atmiņu politikā daudzām lietām ir bijis aizliegums. Pēc katra populāra produkta vienmēr sekojusi asa diskusija par ētiskajām robežām. Tāpēc videospēles par holokausta tematiku līdz šim lielākoties bijis tabu. Taču šobrīd nākusi atskārsme, ka tas ir tas, ko jaunieši dara, kā daudzus no viņiem iespējams sasniegt.
Kāda vieta holokausta piemiņas veidošanā ir ebreju kultūras mantojuma objektiem? It kā jau tās ir dažādas lietas, bet, piemēram, Jaunjelgavā ir ļoti atmosfēriska ebreju kapsēta. Arī tur taču var pastāstīt, kas ar šiem cilvēkiem notika 1941. gadā.
A. van der Steina: Protams, no tūrisma viedokļa ir jāskatās kopaina. Arī ārvalstīs pētnieki atzinuši, ka ebreju kultūras mantojums un holokausta vietas jāskata kopā. Tas ir viens no secinājumiem, kas mums radās šī projekta laikā, – ka par šīm sarežģītajām vietām var pastāstīt arī ar ebreju mantojuma objektu palīdzību.
D. Bērziņš: Ļoti labs piemērs ir par Eiropas Savienības līdzekļiem Latgalē renovētās sinagogas, kurās ir gan vēsturiskā ekspozīcija, gan atgādinājums par kopienas traģēdiju. Turklāt šīs vietas ir izcils koka arhitektūras mantojums. Tā ka tas ir komplekss piedāvājums, kas tikai jāiesaiņo un jāpiedāvā tūrisma industrijai. Diemžēl mūsu pētījums atklāj, ka vismaz līdz šim tā nav noticis.
Kā ar ebreju glābēju vietām? Apskatāt pētījumā arī tās?
R. Sīmansons: Ebreju glābēju jautājums un kopumā visas šīs tēmas aktualizācija Latvijas atmiņu kultūras laukā ir eiropeizācijas process. Lai tiktu ES un NATO, Latvijai bija jātiek skaidrībā arī par holokaustu. Un vienlaikus, apzinoties, ka Latvijas tēls daudzu gadu gaitā bija padomju historiogrāfijas izkropļots, ap to laiku, kad stājāmies ES, radās premjera Māra Gaiļa un Augusta Sukuta iniciatīva izveidot Žaņa Lipkes memoriālu. Tā bija nostāšanās pret dezinformāciju. Uz šo brīdi Lipkes muzejs ir pietiekami respektabla institūcija, lai varētu paraudzīties uz ebreju glābšanas jautājumu visas Latvijas kontekstā. Sadarbībā ar Marģeru Vestermani mums top monogrāfija par vairāk nekā 500 ebreju glābējiem Latvijā. Tas ir Vestermaņa kunga mūža darbs.
A. van der Steina: Varu tikai piebilst, ka Bauskas muzeja pārstāvji atzina, ka šīs lietas ir viņu vēl neizpildītais mājasdarbs. Ir zināma māja pašā pilsētas centrā, kur ebreji slēpti, taču tā nav nekādi atzīmēta.
D. Bērziņš: Glābēju temats ir ļoti būtisks. Marģers Vestermanis teicis, ka tas, iespējams, ir labākais veids, kā ar sabiedrību runāt par holokaustu. Lai neizskanētu apsūdzoši.
Pieminēs Rumbulā noslepkavotos ebrejus
Šodien, 30. novembrī, plkst. 13 Rumbulas memoriālā notiks Rīgas geto ieslodzīto iznīcināšanas 80. gadadienai veltīts piemiņas brīdis. Rīgā pie Brīvības pieminekļa plkst. 18–21 notiks svecīšu nolikšana, pieminot Rumbulā noslepkavotos ebrejus.
Rīgas geto izveidei nacistu okupācijas vara atvēlēja teritoriju Maskavas forštatē, kur līdz 1941. gada oktobra beigām tika nomitināti aptuveni 30 tūkstoši ebreju. Novembra beigās tika veikta selekcija, atlasot aptuveni 4,5 tūkstošus par darbspējīgiem atzīto ebreju – pārsvarā jaunus vīriešus. Pārējie geto ieslodzītie, starp tiem vairāk nekā pieci tūkstoši bērnu, tika nošauti Rumbulas mežā.
1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī Rumbulas mežā nacisti un viņu vietējie atbalstītāji nošāva vairāk par 25 tūkstošiem Rīgas geto ieslodzīto, kā arī ap tūkstoti no Vācijas deportēto ebreju.
Avots: Latvijas Ebreju kopiena, “jews.lv”
