Dvīņu torņi sagruva gluži kā kontrolētas spridzināšanas procesā 4
Neviens speciālists līdz pat šai dienai nav apstrīdējis faktu, ka Dvīņu torņi bija uzbūvēti tā, lai spētu bez sevišķām bažām izturēt sadursmi ar lidmašīnu “Boeing – 707”. Masas, izmēru un ātruma ziņā šī lidmašīna faktiski ir līdzīga “Boeing–767”, kuras ietriecās Pasaules tirdzniecības nama debesskrāpjos. Un tie abi sabruka, pārvēršoties gruvešu kaudzē un putekļu mākonī. Bez jebkādiem vertikālo tērauda kolonnu pārpalikumiem…
Ziemeļu tornī lidmašīna ietriecās pulksten 8.45 taisnā leņķī un lielākā daļa aviodegvielas iekļuva nama iekšienē, kas izraisīja spēcīgu ugunsgrēku. Pulksten 9.03 sekoja trieciens pa Dienvidu torni, taču tas notika asā leņķī, tāpēc tornī iekļuva salīdzinoši neliela daļa degvielas, iespējams, ne vairāk par vienu trešdaļu. Viss pārējais sadega milzīgās ugunsbumbās, kas no ēkas izlauzās ārpusē. Lidmašīnas atliekas izgāja cauri nama stūrim un tām nevajadzēja pat skart tieši pa centrālo asi ejošās Dienvidu torņa tērauda konstrukcijas. Neskatoties uz to tieši šis tornis sagruva pirmais – pulksten 9.59, proti, 56 minūtes pēc sadursmes. Ziemeļu tornis sagruva pulksten 10.29, 1 stundu un 44 minūtes pēc sadursmes.
Oficiālais sabrukšanas skaidrojums ir šāds – degošā degviela izkausējusi tērauda kolonnas. Taču, lūk, ko raksta viens no šā šaubīgā apgalvojuma kritiķiem Džons Makmaikls: “Mēģināt sakarsēt tēraudu, ir tas pats, kas sliet sīrupu šķīvī, proti – sīrups nekad nestāvēs vertikāli. Siltums strauji pāriet uz tērauda konstrukcijas aukstākajiem iecirkņiem, bet tās daļas, kuras jūs izmisīgi cenšaties uzkarsēt, visu laiku neglābjami atdziest. Un tagad man nezin kāpēc jānotic, ka uguns ne tikai vienkārši dega, bet visu laiku pakāpeniski pieņēmās spēkā, un tā tiktāl, kamēr sasniedza tērauda kušanas temperatūru – 1538°C. Un man jānotic arī tam, ka visas 200 000 tonnas tērauda uzkarsa tieši līdz šai temperatūrai tikai no vienas lidmašīnas bākās esošās degvielas!” Makmaikla loģikai grūti iebilst, jo noskaidrots, ka līdzīgos ugunsgrēkos neaizsargāto tērauda konstrukciju temperatūra sasniedza augstākais 360°C, kas katrā ziņā ir pat visnotaļ tālu no 550°C, kas vispār ir pirmais kritiskais slieksnis, pēc kura sasniegšanas var sākties kaut kādas minimālas tērauda struktūras izmaiņas.
Un ir vēl kāda nopietna oficiālās versijas problēma – tas, ka abi debesskrāpji sabruka faktiski vienādi, burtiski nosēdās, līgani un precīzi. Ja Dienvidu torņa sabrukšana būtu sākusies no 60. stāva, tā augšējā trešdaļa acumirklī būtu it kā iekārusies un palikusi centrālo tērauda kolonnu noturēta. Taču 30 stāvi pēkšņi vienkārši pazuda, tā vietā, lai nogāztos blakus kvartālā, noklājot to ar betona un tērauda iznīcinošo krusu. Abi torņi sagruva absolūti simetriski, stāvi apbrīnojami akurāti “saklapējās”, proti, tieši tā, kā tas notiek kontrolētā daudzstāvu būvju sagraušanā. Turklāt tas notika faktiski brīvā kritiena ātrumā. Aprēķināts, ka Dvīņu torņi sagruva 10–15 sekunžu laikā, kas ir brīvam kritienam ārkārtīgi tuvs ātrums. Un kas gan šajā pasaulē pagaidām var būt objektīvāks par nepielūdzamajiem fizikas likumiem?
Un vēl kāds interesants fakts. Pirmie sagruvušā Pasaules tirdzniecības centra vietā nezin kāpēc apbrīnojami operatīvi ieradās tā uzņēmuma darbinieki, kuri savulaik novāca arī 1995. gada 19. aprīlī uzspridzinātās Oklahomas federālās ēkas drupas. Šā uzņēmuma nosaukums ir šāds – “Kontrolētā sagraušana”…
