Planētas noslēpumi: ASV smagākā sakāve vēsturē 0
Agita Pelce, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
1791. gada 4. novembrī ASV notika kauja, kas šīs valsts vēsturē pazīstama kā Tūkstoš kritušo kauja. Vienas dienas laikā kaujā ar Ziemeļrietumu indiāņu konfederācijas karavīriem ASV armija zaudēja vismaz 90% no tiem saviem karavīriem, kuri piedalījās šajā kaujā. To uzskata par vienu no smagākajām sakāvēm ASV militārisma pastāvēšanas vēsturē. Tiesa, šī indiāņu karavīru uzvara nespēja apturēt ASV ekspansiju, zemju atņemšanu Ziemeļamerikas pamatiedzīvotājiem un viņu pašu pakāpenisku fizisku iznīcināšanu.
Ziemeļamerikas indiāņi apvienojas nolūkā aizstāvēties
1783. gadā oficiāli noslēdzās karš, ko pašās ASV mēdz dēvēt par Neatkarības karu. Amerikāņu kolonistu uzvaru pār savu bijušo metropoli nostiprināja Versaļas miera līgums. Taču, arī neskatoties uz formālo karadarbības pārtraukšanu, Savienoto Valstu, Britānijas un vietējo indiāņu tautu konflikti ar to nebija beigušies. Pamatā problēmas radīja gluži formāli tagad ASV rīcībā nonākušās zemes Lielo ezeru rajonā, kur amerikāņu okupācijas vara izveidoja īpašu administratīvo veidojumu – tā dēvēto Ziemeļrietumu teritoriju.
Tostarp indiāņus ne mazākā mērā nevarēja apmierināt fakts, ka jautājumus par viņu vēsturisko zemju piederību nezin kāpēc savā starpā risina svešie baltādainie iekarotāji. Situāciju smagāku padarīja arī tas, ka ASV vara, tiecoties maksimāli ātri atrisināt savas jaunizveidotās valsts ekonomiskās problēmas, jau sāka drudžaini pārdot pārceļotājiem indiāņu vēl joprojām apdzīvotās un pašu Savienoto Valstu realitātē vēl praktiski nekontrolētās zemes.
Ziemeļamerikas teritoriju “apgūšanas” laikā ASV valdība ne tikai neinteresējās par pamatiedzīvotāju iebildumiem un vispār jebkādām viņu problēmām, bet faktiski jau kopš paša sākuma īstenoja reālu genocīdu – konkrētas teritorijas attīrīšanu no tur mītošajām un amerikāņiem “nevajadzīgajām” indiāņu tautām. Bet šīs atņemamās zemes vietējiem indiāņiem bija nevis vienkārši viņu tradicionālā dzīves telpa, bet gan kaut kas ar īpašu sakrālo jēgu apveltīts. Taču amerikāņus nekas tamlīdzīgs neinteresēja, viņiem pat prātā nebija ieceres ar indiāņiem kaut vai sadzīvot.
Nolūkā nosargāt savas zemes un turpināt tajās dzīvot Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāji spēja apvienoties konfederācijā, kas vēsturiskajā literatūrā pazīstama kā Ziemeļrietumu konfederācija. Tās sastāvā pamatā ietilpa maijami, šauni, delaveri, potavatomi un vēl citas indiāņu tautas. Kopumā visu pretrunu virkne noveda pie tā dēvētā Ziemeļrietumu indiāņu kara, kura hronoloģiskie ietvari gan esot visnotaļ nosacīti. Viena daļa pētnieku to attiecina uz sadursmēm Lielo ezeru rajonā laikā no 1785. līdz 1815. gadam, savukārt citi par pareizāku uzskata iegrožošanu ne vairāk kā 1790.–1795. gada ietvaros.
Vēstīts, ka viens no spilgtākajiem Ziemeļrietumu indiāņu konfederācijas līderiem bijis maiami virsaitis Mazais Bruņurupucis, kurš savulaik britu karaspēka ierindā jau bija karojis pret amerikāņiem un līdz ar to pietiekami labi šo un to zināja par eiropiešu karošanas tradīcijām.
Lai kā arī būtu, bet tikai indiāņu sākotnēji veiktās partizānu darbības vien 18. gadsimta 80. gados amerikāņu kolonistiem izmaksāja vismaz 1500 pārgalvīgāko pārceļotāju dzīvības. Un tad 1790. gadā ASV valdība pret indiāņiem nosūtīja speciālu soda vienību ar tūkstoti pieredzējušu slaktētāju brigādes ģenerāļa Džozaijas Harmara vadībā.
Taču, kā pētnieki pauduši, Harmars rīkojies ļoti neprasmīgi, cietis lielus zaudējumus, tāpēc nācies atkāpties. Pēc tā ASV valdība karošanu pret nepakļāvīgajiem indiāņiem uzticēja brigādes ģenerālim Arturam Senklēram, kurš vienlaikus bija arī iecelts par reāli indiāņiem vēl joprojām piederošās ziemeļrietumu teritorijas gubernatoru.
Pašapzinīgā ģenerāļa likstas un nedienas
Senklērs bija iecerējis karošanai pret indiāņiem sapulcināt vismaz 4000 karavīru lielu vienību, taču realitātē sanāca tikai aptuveni puse no tā: tie bija 600 ASV regulārās armijas karavīru, aptuveni tikpat brīvprātīgo miliču un aptuveni 800 uz pusgadu mobilizēto zemessargu. Vēl bez tā Senklēra vienībai sekoja neliels skaits civilo pajūgu, kas veidoja apkalpojošā personāla un karavīru ģimenes locekļu saimi.
1791. gada septembrī Senklērs ienāca indiāņu zemēs. Vienība uz priekšu virzījās ļoti lēni, jo bija nepieciešams mežonīgās dabas apstākļos nepārtraukti ierīkot piemērotus ceļus. Rezultātā iebrucējiem daļēji zuda arī modrība, vāji darbojās izlūki un tādējādi sanāca praktiski akla virzīšanās “kaut kur uz priekšu”.
Savukārt indiāņi jau kopš pirmajiem iebrukuma mirkļiem visam vērīgi sekoja. Turklāt amerikāņiem bija misējies arī ar apģērbu – viegli ģērbtie karavīri ļoti slikti pārcieta attiecīgajai sezonai raksturīgo aukstumu un ilgstošās lietavas.
Un tieši visnepiemērotākajā brīdī pienāca mirklis, kad beidzās termiņš, uz kuru bija mobilizēti zemessargi. Daļa šo karotāju bez liekām runām acumirklī pameta Senklēra vienību un devās mājup. Kopā ar viņiem vienkārši dezertējusi arī daļa regulārās armijas karavīru, kurus neapmierināja tas, kādos apstākļos risinās par karagājienu pasludinātā faktiski apkaunojošā “bakstīšanās” svešā zemē. Novembra sākumā Senklēra vienības dalībnieku skaits jau vairs nav pārsniedzis 1400 cilvēku, ieskaitot visus civilos pajūgus. Pētnieki pauduši, ka uz to mirkli Senklēra rīcībā vispār reāli bijuši vairs tikai 868 karavīri un 52 virsnieki.
Savukārt Mazā Bruņurupuča karaspēks pakāpeniski palielinājās. Viņa sākotnējam aptuveni 700 karavīru pulkam jau drīz pievienojās vēl vairāki simti šaunu, delaveru, potavatomu un citu sabiedroto. Pētnieki novērtējuši, ka, tuvojoties izšķirošajiem notikumiem, indiāņu kopskaits jau ievērojami pārspējis Senklēra rīcībā esošos spēkus. Tiesa, amerikāņu iebrucēju rīcībā tomēr bija labāks bruņojums, ieskaitot pat artilērijas lielgabalus.
Apkaunojoša sakāve
3. novembrī Senklēra vienība ierīkoja nometni pie Vobašas upes. Avangarda izlūki ziņojuši, ka turpat tuvumā atrodas ievērojami indiāņu spēki, kas, visdrīzāk, ir gatavi uzbrukt, taču virsnieki pat neuzskatīja par vajadzīgu pamodināt pašu Senklēru, lai paziņotu šo vēsti. Un jau agri no rīta indiāņi patiešām devās uzbrukumā. Amerikāņu vienības mazāk pieredzējušie kaujinieki panikā metās bēgt, puslīdz organizētu pretestību spēja izrādīt tikai regulārās armijas karavīri, lai gan vairs nespēja pilnvērtīgi izmantot lielgabalus, jo indiāņi ļoti lietpratīgi vispirms bija novākuši tieši artilēristus.
Senklērs gan centās komandēt savas vienības pārpalikumus, taču aptuveni pēc trim intensīvas kaujas stundām labi apjēdza situācijas bezcerīgumu, tāpēc lika atkāpties.
Vēlāk noskaidrojās, ka nogalināti vismaz 900 viņa karavīru un virsnieku, kā arī praktiski bez izņēmuma visas pavadošās privātpersonas.
Pilnībā neskartiem izdevās aizbēgt tikai 24 cilvēkiem, ieskaitot pašu Senklēru. Mūsdienu pētnieki novērtējuši, ka procentuālā izteiksmē tie esot vislielākie ASV armijas zaudējumi visā to pastāvēšanas vēsturē.
Šīs sakāves apjoms šokēja ASV valdību un vienlaikus pamudināja veikt nopietnu savu bruņoto spēku reformu. Zīmīgi, ka Senklērs nesaņēma nekādu sodu. Kad ar šā incidenta izmeklēšanu sāka nodarboties Kongress, izpildvara atteicās izsniegt parlamentāriešiem jebkādus dokumentus par šo karagājienu, aizbildinoties ar nacionālās drošības apsvērumiem. Pētnieki uzsvēruši, ka šis fakts licis pamatus ASV bēdīgi slavenajam izpildprivilēģijas institūtam, kas paredz prezidenta tiesības neizsniegt kongresmeņiem materiālus, kas klasificēti kā valsts vai militārais noslēpums.
Tostarp jāpiebilst, ka šī graujošā indiāņu uzvara deva viņiem tikai nelielu atelpas brīdi. 1794. gadā amerikāņu karaspēks sagrāva indiāņu konfederācijas spēkus, bet jau 1795. gadā piespieda viņus parakstīt apkaunojošo tā dēvēto Grīnvilas līgumu, kas noteica it kā labprātīgu Lielo ezeru rajona zemju platību nodošanu ASV.
