Planētas noslēpumi. Kā ASV palīdzēja PSRS 2. Pasaules kara laikā? 20
Agita Pelce, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Otrā pasaules kara laikā sāka darboties valsts programma, kuras ietvaros ASV, kas ilgi nevēlējās reāli piedalīties karošanā, piegādāja saviem tā dēvētās antihitleriskās koalīcijas sabiedrotajiem bruņojumu, kaujas lādiņus, tehniku, pārtiku un stratēģiskās izejvielas. To dēvēja par lendlīzi: no angļu “lend” – “aizdot” un “lease” – “nodot lietošanā”. Iespējams, daudzi kā faktu to zina, taču diezin vai gluži visiem ir priekšstats arī par to, kāds vispār bija šīs programmas mērogs.
Paša prezidenta neviltotais entuziasms
Šīs savdabīgās amerikāņu–padomju militārās sadarbības priekšvēsture meklējama faktiski kopš momenta, kad fašistiskā Vācija iebruka PSRS. 1941. gada 30. jūlijā Maskavā ieradās speciālais ASV prezidenta pārstāvis Harijs Hopkinss, kurš jau tajā pašā dienā satikās ar Josifu Staļinu. Apmainījušās atbilstošajām protokola laipnībām, puses nekavējoties ķērās pie iepriekš jau aprunāto piegāžu apspriešanas. Hopkinss apjautājās par to, ko konkrēti PSRS vispirms vēlētos saņemt no ASV. Staļins atbildējis, ka konkrētajā mirklī padomju armijai visvairāk pietrūkst 20–37 milimetru kalibra zenītieroču, lielkalibra ložmetēju, šauteņu, kā arī augsta oktāna satura aviācijas benzīna un alumīnija lidmašīnu ražošanai. Hopkinss apliecinājis padomju valsts vadītājam, ka ASV varas iestādes un personīgi pats prezidents Franklins Delano Rūzvelts paveiks visu iespējamo, lai attiecīgās piegādes sāktos bez vismazākās kavēšanās.
Un šajā ziņā arī mūsdienu pētnieki uzskata, ka katrā ziņā jāuzteic Rūzvelta iniciatīva. Raugi, arī neskatoties uz noteiktas amerikāņu tā dēvētās “elites” pretestību, ASV prezidents deva rīkojumu lendlīzes piegādes uzsākt jau 1941. gada augustā, vēl nesagaidot ASV Kongresa apstiprinājumu. Realitātē likumu par PSRS iekļaušanu lendlīzes palīdzības saņemšanai pieņēma tikai oktobrī, taču reālās piegādes PSRS tajā brīdī jau ritēja pilnā sparā.
Vēstīts, ka saistībā ar to ievērojams esot arī Hopkinsa nopelns. Viņš bija talantīgs rīkotājs, apveltīts ar gigantiski lielu enerģiju, turklāt vēl ar neslēptām simpātijām pret PSRS. Visa 2. Pasaules kara laikā Hopkinss palika prezidenta personīgais pārstāvis militāri tehnisko piegāžu jautājumos PSRS, un tieši viņš realitātē risināja visus ar lendlīzes piegādēm saistītos jautājumus. Un darīja to patiešām prasmīgi.
Ko tieši piegādāja
Pateicoties Rūzvelta un Hopkinsa pūliņiem, ASV Kongresa 1941. gada 11. martā pieņemtais likums par lendlīzi paredzēja arī PSRS iekļaušanu šajā palīdzības programmā, un jau ļoti ātri padomju valsts kļuva par otro lielāko amerikāņu materiāli tehniskās palīdzības saņēmēju (aiz Britānijas). Kara gados PSRS lendlīzē no ASV saņēmusi 312 000 kravas un vieglo automašīnu, 35 000 armijas motociklu, aptuveni 2000 tvaika lokomotīvju, vismaz 13 000 dzelzceļa vagonu, aptuveni 10 000 gaisa iznīcinātāju, 8000 zenītlielgabalu, 30 000 radiostaciju un vēl daudz ko citu.
Kopumā padomju militārā rūpniecība saņēma 2,6 miljonus tonnu melno un aptuveni vienu miljonu tonnu krāsaino metālu, gandrīz trīs miljonus tonnu naftas produktu, vairāk par miljonu tonnu ķīmisko un sprāgstvielu (piemēram, tikai dinamīts vien piegādāts vismaz 46 000 tonnu apmērā). Un vēl PSRS militārā rūpniecība lendlīzē saņēma vismaz 44 000 dažādas nozīmes metālapstrādes darbagaldu. Tādējādi krietns daudzums bruņojuma un munīcijas, ko kara gados saražoja Urālu un Sibīrijas rūpnīcās, izgatavots, pateicoties arī pietiekami augstas kvalitātes amerikāņu aparatūrai.
Savukārt pārtikas produktu piegāžu summārais apjoms esot pārsniedzis 4,5 miljonus tonnu. Turklāt šajā gadījumā runa neesot tikai par leģendārajiem amerikāņu gaļas konserviem, jo tieši kara gados PSRS piegādāts arī vairāk par miljonu tonnu miltu, aptuveni 700 000 tonnu cukura, viens miljons tonnu dzīvnieku un augu tauku, kā arī pietiekami liels daudzums dažādu koncentrātu, piemēram, olu pulvera. Lielākā daļa no šīs lendlīzē piegādātās pārtikas aizgāja frontes cīnītāju un militārajā rūpniecībā strādājošo apgādam. Vēstīts, ka arī tas esot vērā ņemams amerikāņu piegāžu nopelns, ka gan frontes karavīri, gan aizmugures militārajās ražotnēs strādājošie kara laikā saņēma itin pieklājīgu pārtikas devu. Vislielākajā cieņā tolaik esot bijuši tieši amerikāņu gaļas konservi un tā dēvētā paciņu zupa, ko faktiski tikai speciāli PSRS vajadzībām izgatavoja ASV.
Tāpat pilnībā atsevišķa lendlīzes sadaļa bija medicīnas aparatūras un materiālu piegādes. Par to, cik patiešām svarīgas bija šīs piegādes, liecinot virkne faktu. Tā nu bija sanācis, ka pašā PSRS teritorijā ienākušā kara sākumā būtībā viss padomju kara medicīnas īpašums bija izvietots tiešā tā brīža valsts robežas tuvumā. Piemēram, tikai individuālā pārsienamā materiāla pakešu tur esot bijis vismaz 40 miljoni. Un to visu nācās pilnībā zaudēt vācu iebrukuma burtiski pirmajās dienās, kā rezultātā padomju armija palika praktiski vispār bez medikamentiem. Vēstīts, ka 1941. gadā PSRS kara hospitāļos ļaudis bija spiesti vairākkārt mazgāt jau izlietotos apsējus, jo jaunu vienkārši nebija. Tostarp katastrofāli pietrūka, piemēram, ētera un morfija narkozei, kā arī streptocīda, novokaīna, glikozes, aspirīna un daudz kā cita.
Tieši šo trūkumu aizstāja lendlīzes piegādes. Praktiski visa medicīniskā aparatūra un materiāls bija nācis no ASV: gan ārstnieciskie preparāti, gan šļirces, šuvju diegi un hloroforms narkozei, gan ķirurģiskie instrumenti dažādām operācijām. Turklāt var piebilst, ka ievērojama daļa lendlīzes ietvaros PSRS piegādātās medicīniskās aparatūras pietiekami nevainojami un ilgi kalpoja vēl arī pēc kara…
Esot aprēķināts, ka kopumā kara gados ASV lendlīzes ietvaros uz PSRS nogādājušas 17,4 miljonus tonnu dažādu palīdzības kravu. Vēl viens miljons tonnu pienākušas no Britānijas un Kanādas. Tostarp piegāžu nomenklatūru un apjomu visnotaļ stingri regulēja speciālas starpvalstu vienošanās jeb tā dēvētie ikgadējie protokoli.
Tajos atbilstoši padomju puses pieprasījumam bija skaidri un precīzi fiksēts – kas, kad un kādā daudzumā jāpiegādā. Pirmais tāds protokols parakstīts 1941. gada 1. oktobrī, lai gan, kā jau iepriekš vēstīts, regulāras piegādes no ASV sākušās jau vismaz mēnesi iepriekš. Pirmais amerikāņu tā dēvētais ziemeļu konvojs Arhangeļskā esot ieradies 31. augustā. Vienu no lielākajām šo piegāžu daļām – vismaz 130 000 tonnu – veidoja augsta oktāna satura benzīns, kas padomju aviācijai bija viena no akūtākajām vajadzībām.
Bīstamie konvoji
Ievērojama militāro kravu plūsma, kas veidoja vismaz ceturto daļu no lendlīzes piegādēm, pienāca pa Ziemeļu maršrutu – uz Murmanskas un Arhangeļskas ostām. Tas bija visīsākais ceļš, taču vienlaikus arī visbīstamākais, atšķirībā no Tālo Austrumu, Vidusāzijas un citiem maršrutiem, pa kuriem arī ienāca lendlīzes piegādes.
Vācu aviācija un zemūdenes bija uzsākušas visīstākās sabiedroto konvoju medības. Vēstīts, ka amerikāņi un briti zaudējuši 90 transporta un 20 kaujas kuģus, un aptuveni 1,5 miljoni tonnu kravu tā arī nemaz nenonāca paredzētajos punktos. PSRS zaudēja divus aviācijas bāzes kuģus, 20 zemūdenes un deviņus transporta kuģus. Norvēģu un Barenca jūras dzelmēs joprojām guļ desmitiem nogremdētu kuģu, kurus 2. Pasaules kara gados nogremdēja vācu zemūdenes un lidmašīnas. Bojā gājuši arī vismaz pieci tūkstoši amerikāņu un britu karavīru, kuri piedalījās šajos ziemeļu konvojos. Savukārt padomju armija tur esot zaudējusi aptuveni 30 000 savu karavīru.
Lai varētu pāri Atlantijas okeānam nogādāt miljoniem tonnu kravu, amerikāņiem bija vajadzīgs liels daudzums transporta kuģu. Tajā momentā tādu akūti pietrūka. Tāpēc jau tā paša 1941. gada rudenī amerikāņu kuģu būvētavās sākās sērijveida tipa “Liberty” okeāna kuģu ražošana. Tādu kuģu iegrime bija novērtēta ar 14 500 tonnām, tie varēja uzņemt līdz 9000 tonnu kravas un attīstīt līdz 20 kilometriem stundā lielu ātrumu. Nolūkā aizsargāties pret ienaidnieka zemūdeņu un aviācijas uzbrukumiem šie kuģi bija aprīkoti ar 102 milimetru lielgabaliem, kā arī zenītiekārtām un ložmetējiem. Vēstīts, ka kopumā četru gadu laikā uzbūvēti vismaz 2700 šāda tipa kuģi.
Lai paātrinātu būvniecību, amerikāņi sāka aktīvi ieviest dažādus tehniskos jauninājumus, piemēram, izmantojot automātisko metināšanu tradicionālās korpusa kniedēšanas metodes. Tas neapšaubāmi deva efektīvu rezultātu. Tādējādi ievērojami samazinājās šo kuģu izgatavošanas laiks, un, piemēram, 1943. gadā ASV kuģu būvētavās katru dienu nodeva ekspluatācijā vidēji trīs “Liberty” tipa kuģus. Protams, jau kopš paša sākuma bija skaidrs, ka šo kuģu resurss nebūs īpaši ilgstošs. Taču kara apstākļos uz to atļāvās raudzīties pievērtām acīm, jo galvenais tomēr bija ne uz mirkli nepārtraukt lendlīzes piegādes. Tomēr šie “Liberty” kuģi ne tikai pamatā ļoti labi nokalpoja visu kara laiku, bet tos itin efektīvi izmantoja arī pēc kara. Esot zināms, ka atsevišķi eksemplāri spējuši absolūti pilnvērtīgi darboties pat līdz pašām 20. gadsimta beigām.
Piegāžu iekšzemes apdraudējums
Turklāt vēl jau arī nepietika tikai ar to vien, ka kravu izdevās nogādāt līdz kādai no PSRS ziemeļu ostām. To visu vēl vajadzēja pārkrāmēt dzelzceļa sastāvos un nogādāt pamatā uz fronti. Un tas arī bija saistīts ar pietiekami lielu risku. Jo dzelzceļš no Murmanskas uz valsts centrālajiem rajoniem veda ļoti tuvu frontes līnijai un kalpoja kā lielisks mērķis ienaidnieka lidmašīnām.
Vēlāk daudzi to laiku notikumu aculiecinieki vēstījuši par to, kā katru reizi, tiklīdz Murmanskas ostā sākuši krāmēt kādu vilciena sastāvu, faktiski acumirklī sākusies bombardēšana. Tostarp nebija nekādu iespēju mainīt grafiku uz fronti braucošo kravas vilcienu kustībai, nemaz nerunājot par atcelšanu. Visiem, kas vien bija iesaistīti šajā darbā – ostas krāvēji, dzelzceļnieki, miliči, ugunsdzēsēji un tā tālāk –, bija jāpilda savi pienākumi pat tajā gadījumā, ja notika ienaidnieka aviācijas uzlidojumi. Absolūti nevienam nebija ļauts pamest sev uzticēto objektu, jo tas bija pielīdzināts dezertēšanai un par to pienācās ātra un efektīva tiesāšana atbilstoši kara laika likumiem.
Vācieši vilcienu sastāvus bombardēja arī to brauciena laikā. Visbīstamākie iecirkņi esot bijuši Kandalakšas un Kemas stacijas, kuras ienaidnieks vienmēr nezin kāpēc bombardēja īpaši kaismīgā niknumā. Aculiecinieki pauduši, ka visiem iesaistītajiem parasti svarīgākais šķitis tikt garām Kemai. Tālāk sliežu ceļš jau nogriezās virzienā uz Vologdu un Jaroslavļu jeb tātad uz austrumiem un attālināšanās kārtā kļuva mazāk sasniedzams ienaidnieka iznīcinātājiem.
Attiecīgo sastāvu vagonu durvis vienmēr bijušas atvērtas, apsargi sēdējuši pie tām tieši uz kāpšļiem, modri vērojot debesis un brezentu apklāto kravu. Ja gadījumā parādījās ienaidnieka lidmašīnas, vajadzēja signalizēt ar speciāliem signāliem, bet miglas un vispār sliktas redzamības apstākļos – ar šauteņu šāvieniem. Par nenovērtējamās kravas saglabāšanu neskartībā sardzes vienības priekšnieks atbildēja vārda vistiešākajā nozīmē ar savu galvu…
Vēl bez tiešās bombardēšanas vācieši centušies kaitēt lendlīzes piegādēm, rīkojot arī dažādas diversijas PSRS ostās un dzelzceļa stacijās. Avotos vēstīts, ka faktiski tikai šim nolūkam vāciešu okupētās Igaunijas galvaspilsētas Tallinas pievārtē 1942. gada pavasarī militārās izlūkošanas dienests jeb abvērs izveidojis vairākas skolas, kurās sagatavoja speciālos aģentus iesūtīšanai padomju aizmugurē. Šo pasākumu vadījis flotes otrā ranga kapteinis Aleksandrs Celariuss, kurš bijis pietiekami pieredzējis vācu izlūks, viens no tuvākajiem admirāļa Vilhelma Kanarisa līdzgaitniekiem. Un šā Celariusa pienākumos ietilpa veikt izlūkošanu dziļi pretinieka aizmugurē, kā arī rīkot dažādus terora aktus. Un arī šeit zināms, ka vāciešus jo īpaši interesēja Murmanskas nostiprinātais rajons un Arhangeļska ar labi attīstīto ostas infrastruktūru, jo tieši turp nogādāja lielāko daļu ziemeļu konvoja lendlīzes kravu.
Tiesa, piebilsts, ka rezultātā abvērs tā arī neesot spējis sarīkot nevienu nopietnu terora aktu, jo padomju pretizlūkošana arī nesēdēja dīkā. Tostarp zināms, ka diversantu grupas PSRS dziļumā, jo sevišķi Karēlijā un Oņegas ezera rajonā esot nogādātas regulāri. Iespējams, tā ir tikai tīra padomju versija, lai gan arī citos avotos neesot vēstīts par kādām patiešām vērā ņemamām vāciešu diversijām PSRS aizmugurē šajā reģionā.
Lendlīzes novērtējums naudā
Periodā no 1941. līdz 1945. gadam ASV lendlīzē piegādāja PSRS tehniku, materiālus un izejvielas par kopējo summu aptuveni 12 miljardi ASV dolāru. Avotos pausts: ja ir vēlme saprast, ko tāda summa nozīmē mūsdienu ekvivalentā, esot vienkārši jāreizina ar 30. Iegūstam 360 miljardus. Vai tā šķiet iespaidīga summa? Gan jā, gan varbūt arī nē… Esot zināms arī tas, ka pēdējās Irākas okupācijas laikā (2003–2011) ASV armija šīs valsts sagraušanai esot tērējusi vidēji vienu miljardu dolāru dienā no savu nodokļu maksātāju un arī visu savu tā dēvēto sabiedroto sarūpētajiem līdzekļiem jeb tātad aptuveni tos pašus 365 miljardus, taču – gadā. Un Irākā amerikāņi sev vēlamo kārtību ieviesa vismaz astoņus gadus (lai gan faktiski ASV kaujas operācijas Irākā pilnībā pārtrauca tikai 2021. gadā), turklāt šajā gadījumā to diezin vai var uzskatīt par “palīdzību”…
Bet, lai kā arī būtu ar amerikāņu liekulīgo tikumību mūsdienās, saistībā ar lendlīzes piegādēm PSRS 2. Pasaules kara gados praktiski joprojām nav norimušas kaislības par to, cik lielu daļu PSRS ekonomikā kara gados veidoja tieši šīs piegādes. Pirmie vismaz kaut kādi skaitļi uzradās jau 1947. gadā, un tos savās atskaitēs minējis PSRS Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Nikolajs Vozņesenskis. Viņa aprēķinos amerikāņu palīdzība veidojusi 4% no visām PSRS vajadzībām. Amerikāņi jau tad uzstāja uz citu vērtējumu – vismaz 12%. Rezultātā kaut kādā veidā padomju vēsturiskajos avotos nostiprinājies skaitlis 10%, kas uz ilgiem laikiem saglabāja kanona statusu.
Taču mūsdienu pētnieki apgalvo, ka amerikāņu piegāžu daļa veidojusi vismaz 20, bet atsevišķos bruņojuma un stratēģisko izejvielu veidos pat 30 un vairāk procentus no tā, ko patērējusi padomju armija un PSRS militārā rūpniecība. Un galvenokārt tas attiecoties uz autotransportu, sakaru līdzekļiem, pārtiku un medikamentiem.
Diezin vai vispār kāds mēģinātu noliegt to, ka amerikāņu piegādēm patiešām bija ļoti svarīga loma PSRS bruņoto spēku nodrošinājumā. Jo sevišķi jau pašā kara sākumā, kad austrumu virzienā evakuētā padomju rūpniecība vēl nebija atsākusi darboties pilnā jaudā un vienkārši nespēja nodrošināt armiju ar visu nepieciešamo. Taču arī visām turpmākajām amerikāņu piegādēm bija ļoti liela nozīme, jo tās piešķīra iespēju padomju militārās rūpniecības kompleksam pašam sakoncentrēties pamatā uz tieši frontes vajadzībām nepieciešamās produkcijas ražošanu. Tādā veidā varēja, piemēram, netērēt līdzekļus automobiļu ražošanai, bet gan pilnībā sakoncentrēties uz tankiem un pašgājējiem lielgabaliem. Un tamlīdzīgi.
Turklāt amerikāņi esot bijuši spējīgi arī palielināt savu piegāžu apjomus. Vienīgais, kas iegrožojis preču plūsmas, esot bijis patiešām lielais attālums un ar to saistītās objektīvās transportēšanas grūtības.
Vispār lendlīzes programmas piegādes turpinājušās līdz 1945. gada septembrim, kamēr PSRS turpināja Tālajos Austrumos karot ar Japānu. Taču lendlīzes tēma kā tāda vēl ilgi saglabājās PSRS un ASV savstarpējo attiecību programmā. Proti, 1941. gada 11. marta ASV likums par lendlīzi noteica, ka kara laikā iznīcinātie materiāli un bruņojums nav vēlāk jāapmaksā, savukārt viss, kas pēc kara beigām palika vēl noderīgs arī civilai izmantošanai, bija vai nu pilnībā, vai daļēji jāapmaksā, vai arī jāatdod atpakaļ ASV. Un, tiklīdz karš bija pasludināts par beigušos, amerikāņi faktiski acumirklī iedarbināja visus savus “skaitītājus”…
Speciāli saistībā ar tās summas, kuru PSRS nācās samaksāt ASV, saskaņošanu izveidoja īpašu padomju–amerikāņu sarunu formātu. Sākotnējo parāda summu noteica 2,6 miljardu dolāru apmērā. Pēc neilga laika tā saruka precīzi uz pusi. Bet vēl pēc dažiem gadiem tā jau bija samazināta vēl par pusmiljardu. Taču arī šo naudu amerikāņi nedabūja. Saistībā ar Rietumu pieteikto tā dēvēto auksto karu pret PSRS un radikālu ģeopolitiskā stāvokļa maiņu padomju valdība uzskatīja, ka jūtas pilnībā atbrīvota no jebkādām finansiālajām saistībām pret savu neseno sabiedroto, kas tagad ātri vien bija pārvērties jaunā nesamierināmā ienaidniekā.
70. gadu sākumā abas puses atkal atgriezās pie šā jautājuma. Pēc pailgām pārrunām izdevās sasniegt kompromisu: parāda summa nostabilizējās 722 miljonu dolāru apjomā, bet tā segšanas termiņi izstiepās vēl uz gandrīz 30 gadiem. No šīs summas PSRS paspēja samaksāt vien 48 miljonus, pēc kā maksājumi atkal pilnībā pārtrūka, un to, kā vēstīts, izraisīja diskriminējošā tā dēvētā Džeksona–Venika labojuma ieviešana saistībā ar padomju–amerikāņu tirdzniecības vienošanos 1972. gadā. Var piebilst, ka šis labojums ievērojami ierobežoja PSRS un ASV savstarpējo preču apgrozījumu, kā arī vispār negatīvi ietekmēja divpusējās attiecības.
Pilnībā par 2. Pasaules kara lendlīzes PSRS parādiem kā visu tās tiesību pārmantotāja norēķinājās Krievijas Federācija: 2006. gadā visi parādi pilnībā nomaksāti, un nekādu domstarpību abām valstīm vismaz šajā jautājumā vairs nav.
