ASV izvēle: pikaps un vējš 0
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viņa bākā 200 litru, manā – 45. Amerikas ceļojuma piezīmes. 4. daļa
Amerikāņu autogaume kardināli atšķiras no eiropiešu izvēles. Tā sakņojas pavisam citās vērtībās.
Kurš auto ir pasaulē populārākais? Globāli pirktāko auto referendumā uzvar mēreni pieticīgs un ekonomisks pārvietošanās līdzeklis – “Toyota Corolla”. Kopš sava dzimšanas gada (1966.) tas uzbūvēts 50 miljonus reižu.
Kas nākamais? Tikpat racionālais “Golf”? Nekā nebija. Šis reitingā tikai trešais. Aiz vismaz divreiz smagākā, dārgākā, rijīgākā, toties daudz plašāku saimnieka vēlmju un vajadzību piepildīt spējīga pikapa – “Ford F-series”. Kopš 1948. gada saražotas dažādas tā 40 miljonu modifikācijas. Amerikas populārākais auto. Dienvidu štatos (pirmkārt Teksasā) pavisam noteikti.
Velk 11 tonnas
Tehniskie dati iespaidīgi. Mūsdienu “F-450”, piemēram, ir gandrīz septiņus metrus garš. Jau tukšs sver četras tonnas. Un var vest 2450 kg kravas. Un vilkt 11 tonnas smagu piekabi. Dzinēji – darba tilpums vismaz pieci litri. Var būt arī astoņi. To konfigurācija – V8, protams. Jauda pietiekama piekrauta vilciena sastāva vilkšanai…
Ekonomija, ekoloģija? Jautājumi, kurus uzdod tikai eiropietis. Teorētisks “F-350” degvielas patēriņš ir ap 20 l/100 km. Praktisks: ja šis velk pa dižceļu 90 jūdzes stundā, turklāt ar vaļēju kravas kasti, kurā pretvējš ķeras ar milzu spēku – droši vien vismaz 30 l/100 km.
Bet Teksasā nav visvienkāršākās, visiedarbīgākās šī patēriņa barjeras. Benzīns ir lēts. Aptuveni puse no mūsu pašreizējās cenas. Turklāt nopelna šie krietni vairāk. Cik? Nav pieklājīgi tā jautāt. Redzu vien sludinājumus pie lielveikaliem, kur zemākās kvalifikācijas palīgstrādniekiem tiek solīti 20 dolāri par stundu. Jeb 160 litru benzīna par astoņu stundu darba dienu. Cik pie mums par to jāstrādā – katram zināms.
CO2 izmeši? Nav tādu datu. Nav tādu prasību…
Šmucīgi tie amerikāņi? Nu – ne bez grēka. Tā paša CO2 izplūdes ziņā ASV ir otrie sliktākie pasaulē. Aiz Ķīnas, kura atmosfēru piesārņo vēl divreiz vairāk. 10,3 tūkstoši megatonnu 2014. gadā, nu jau gandrīz 14. Bet pirms pusgadsimta viņu “devums” šajā jomā bija desmitkārt mazāks. Tagad tā ir viena no pasaules straujāk augošajām industrijām. Un lai par tādu kļūtu, dedzina savas ogles un naftu, cik vien spēj. Pelna naudu, ražojot tēraudu, riepas utt. Pelna un iegūto investē arī zaļajā Eiropā. No uzņemtā kursa atkāpties negrasās.
ASV. Apmēram puse no Ķīnas CO2. Te gan hronoloģiskā aina pavisam citāda. Straujāko fosilās dedzināšanas pieaugumu Amerika piedzīvoja jau pagājušā gadsimta 80. gados. Kāroto attīstības līmeni sasniedza, kopš tā laika globālās siltumnīcas būvē turpina piedalīties ar gandrīz nemainīgu daļu. Pēdējos gados – pat dilstošu. Bet ne jau uz transporta brīvības ierobežošanas rēķina. Lūk, Sjerranevadas Nevadas priekškalnēs redzam gluži vai fantastiskus vēja parkus. To jauda jau sasniedz piektdaļu no visas tuvākajā apkārtnē patērētās elektroenerģijas. Un nemainīgi, pastāvīgi aug. Ļaujot braukt pat vēl izšķērdīgāk. Tikmēr Latvija čammājas ar savu vēja turbīnu uzstādīšanu. Un aģitē par elektromobiļiem, kurus nopirkt 95 procenti letiņu nespēj, turklāt nezinot, cik tad pēc gada tā tīrā, bet ļoti jau lēni uzpildāmā enerģija maksās.
Pie mums daudz kas ir citādi. Un arī mans auto nav pikaps. Esmu izvēlējies, manuprāt, pašlaik vienīgo iespējami zaļo un taupīgo auto izvēles ceļu un braucu ar pieciem litriem uz 100 km. Ja nebraukšu ar auto, bet drēgnumā velopedāļus mīšu – pasaudzēšu mūsu kopīgo atmosfēru par piekto daļu no viena Teksasas pikapa izmešiem. No viena. Bet tur tādu miljons…
