Uldis Šmits: ASV, Eiropa un vēsturiskās saites 0
Francijas prezidents Emanuels Makrons ciena vēsturi un simbolus. Bet galvenais – tos lietpratīgi izmanto, kas īpaši izpaudās Donalda Trampa vizītes laikā. Amerikas Savienoto Valstu prezidents, kā zināms, bija uzaicināts uz Francijas nacionālo svētku svinībām un 14. jūlijā vēroja militāro parādi Parīzē, kuru atklāja amerikāņu karavīru vienība. Iepriekš ASV prezidents goda viesa statusā atradās Elizejas laukos slietajā tribīnē 1989. gadā, kad Fransuā Miterāns ielūdza Džordžu Bušu vecāko (un tāpat Margaritu Tečeri un Helmūtu Kolu) atzīmēt Lielās franču revolūcijas divsimto jubileju. Arī Trampa uzaicināšana tika pamatota ar vēstures faktu – pirms simts gadiem ASV iesaistījās Pirmajā pasaules karā Antantes pusē. Tāds bija mūsdienu transatlantisko attiecību veidošanās ievads, tiesa, neilgs, jo ASV drīzumā noslēdzās sevī. Līdz Otrajam pasaules karam.
Publiskajā telpā vēl arvien klīst Trampa vēlēšanu kampaņas saukļi, kas atgādināja starpkaru izolacionismu, un viņa prātojumi par Eiropas Savienību un Eiropu vispār. Vai, teiksim, frāzes “Francija vairs nav Francija” un “Parīze vairs nav Parīze”. Neizbrīna, ka saskaņā ar “Ipsos” veikto aptauju nieka seši procenti franču vērtē Trampu pozitīvi. Turklāt no ASV vēlēšanu kampaņas laikiem velkas līdzi un ik pa nedēļai uzpeld informācija par viņam tuvo personu aizdomīgajiem sakariem ar Maskavas cilvēkiem. Lai gan patiesībā nez vai daudzi Eiropas politiķi spētu palepoties ar tāda veida kontaktu trūkumu. Visus vairāk ērcina Trampa izturēšanās stils, ekspansīvie un bieži pretrunīgie “tvīti”, bet sevišķi lēmums izstāties no Parīzes t. s. klimata vienošanās. Tas stipri iespaidoja arī politisko klimatu. Vācijas kanclere Angela Merkele, ja atceramies, pēc G7 nosprieda, ka Vašingtona vairs neraisa paļāvību un pienācis brīdis “ņemt likteni savās rokās”. Makrona pieeja, izskatās, ir drusku citāda – domstarpības netiek slēptas, taču Trampa figūra neaizēno starpvalstu attiecību mantojumu un skatījumu uz ASV demokrātiju, varas sistēmu kopumā un lomu Rietumu pasaulē. Kur vismaz ģeopolitiskajā aspektā, pārfrāzējot jau pazīstamo teicienu, Francija tomēr paliek Francija un Amerika joprojām turpina būt Amerika. Pats Baltā nama saimnieks ASV lomu Eiropā varbūt sāk īsti atskārst tikai tagad. Šajā procesā ir vērts palīdzēt. Vislabāk – atgādinot par simboliskiem pagātnes notikumiem. To saprot gan Elizejas pilī, gan, liekas, Vašingtonā, un varbūt ne velti, pirms tam būdams Polijā, Tramps teica runu, kas bija vēstures piesātināta. Bet tā ir arī mūsu vēsture.
