TV personība Sandijs Semjonovs par dzīvi: “Kā cirka spēlē – uzmet kauliņu, ej uz augšu, bet pēc brīža – esi lejā…” 4
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Jūnijā “RīgaTV 24” ikdienas aktuālo diskusiju raidījuma “Preses klubs” vadītāja lomu ieņēmis pazīstamais režisors un žurnālists Sandijs Semjonovs, kurš turpmāk pārraidi vadīs pārmaiņus ar Aivi Ceriņu.
Sandijs atzīst, pievienošanās “Preses kluba” komandai gan nepieliks punktu viņa paša nerimstošajam karsto punktu, neparastu stāstu un cilvēku meklētāja garam.
Pašlaik kanālā “Go3” skatāms Sandija Semjonova jaunākais veikums – filma par kokaīna biznesa aizkulisēm “Bolīvija. Pa kokas pēdām”.
“Manī ir tāds Sprīdīša dzinulis – iet pasaulē, atklāt kaut ko jaunu un beigās tāpat saprast, ka vislabāk ir mājās,” par sevi saka Sandijs.
Ziņas no pasaules karstajiem punktiem, filmas par neordinārām personībām, allaž būšana kustībā tevi ir atvedusi līdz “Preses klubam”.
Šobrīd top pēdējās sērijas “Bolīvija. Pa kokas pēdām” – esam finiša taisnē. Vienmēr gribu, lai ir ļoti labi, bet ir ļoti grūti pielikt punktu.
Arvien gribas uzlabot vienu vai otru lietu – tāds bezgalīgais stāsts mūsu radošajā jomā. Paralēli sācies “Preses klubs”, un man ir nedaudz “jāsadalās”, ir jāievelk elpa filmas noslēguma sprintam.
Turpat uzreiz rindā stāv Kurzemes atklāšanas sērijas. Pagājušajā gadā nofilmējām “Neatklāto Sēliju” Latvijas Televīzijai, un nu taps “Neatklātā Kurzeme”. Apceļosim visu Kurzemi, meklējot gan interesantus cilvēkus, gan interesantus stāstus, gan vēsturisko kontekstu, lai atklātu Kurzemi kā no vēsturiskās, tā cilvēciskās puses. Būs mazs izaicinājums, jo Kurzemē ļaudis ir mazliet noslēgtāki nekā, piemēram, Sēlijā. Tālāk rudenī ir padomā izlaist filmu par bokseri Mairi Briedi – tā pašlaik ir gala fāzē.
Varētu teikt, nekā jauna – Sandijs un ideju, darbu jūra.
Jā, un pa vidu mājās ir arī mazais Krišs, kuram tagad ir jau gads un pieci mēneši. Visu laiku ir interesanti – biju jau mazliet piemirsis dzīves režīmu kopā ar mazu cilvēku, jo pārējie trīs ir lieli (Mārai 13, Markam 15, Norai 21).
“Preses klubs” taču nenozīmē, ka nu jaunām filmām, ceļojumiem pielikts punkts?
Esam vienojušies, ka man ir brīva iespēja veidot arī šos savus projektus, ar Aivi Ceriņu vienojāmies par pamīšus darbu. Protams, tāda atgriešanās pie kaut kādas tiešraižu disciplīnas man savā ziņā ir izaicinājums. Pēdējos gados sava laika, filmēšanas plānotājs esmu bijis es pats – viss vienmēr bijis diezgan brīvā režīmā.
Te tomēr no manis prasīta stingra kārtība, ir tiešraide, tai jāsagatavojas, jāseko līdzi tam, kas šajā dienā notiek. Godīgi atzīstu, šī pārslēgšanās nav viegla. Tāpat jāiekustina tiešraides muskuļi. Man reizēm pārmet, ka pārtraucu cilvēkus, bet, manuprāt, citādi nevar, ja ēterā kāds aizpeldējis tālu prom no jautājuma.
Tiešraide ir formāts, kas neko neļauj noslēpt, – pateikts vārds ir gaisā un tur tas arī paliek.
Tomēr jāpavaicā, kādēļ piekriti būt atkal aktualitāšu, nereti politisko peripetiju epicentrā. Cita veida adrenalīns?
Esmu strādājis gan “De Facto”, gan “Nekā personīga”, kas saistīti ar politiku un aktuālo, tādā ziņā nekā jauna nav. Tomēr laiku pa laikam dzīvē ir forši kaut ko pamainīt.
Gadiem ilgi strādāju “Vides faktos”, iestājas pat zināma rutīna, kas mazliet traucē radošajai dzirkstelei. Kaut kādam asumiņam ir tomēr jābūt. Laikam tagad bija pienācis brīdis kaut ko mainīt, un bija apstākļu sakritība īstajā laikā. Šobrīd ir interesanti, tas ir darbs ar aktuālo, kas tajā dienā notiek, un tas ir neizsmeļami.
Man liekas, šobrīd ir arī ļoti svarīga atbildīga žurnālistika. Tās pašas vakcinēšanās un Covid-19 sakarā redzam, ka cilvēki ir ļoti radikalizējušies, sadalījušies divās nometnēs un dialoga starp tām nav nekāda.
Liela daļa vainas par to jāuzņemas arī žurnālistiem, medijiem. Tāpēc platforma, kāda ir “Preses klubā”, ir ļoti pateicīga, jo te var nākt dažādi cilvēki un izteikt dažādus viedokļus.
Mans un Aivja pienākums ir to salikt pareizajās proporcijās, lai tam būtu pievienotā vērtība, bet lai neveidotos kaut kāda demagoģija vai populisms.
Tikko pavisam karsta ir tevis un komandas veidotā vairāku sēriju filma par kokaīna biznesa aizkulisēm – “Bolīvija. Pa kokas pēdām”, kuru filmējot paviesojāties pie bēdīgi slavenā narkotirgoņa Rolanda Priverta Bolīvijā. Tas bija vairāk piedzīvojumu gars vai varbūt misijas apziņa – parādīt šo tumšo pusi?
Man tas drīzāk bija dokumentāls piedzīvojums. No laika gala esam pacēluši tēmas, kas ir neviennozīmīgas. Esam bijuši Āfrikā, kur rok dimantus un zeltu. Somālijā esam braukuši pie pirātiem.
Šoreiz atkal kaut kas sakrita, nejauši satiku Privertu, sāku runāt, domāt par šo tēmu. Man pašam ir bērni, un, protams, apzinos, ka ir atbildība runāt par šādām tēmām, ir jāsaprot, kur ir robežas.
Mēs netaisāmies ne izskaistināt, ne glorificēt šos varoņus, bet mūsdienu pasaulē tu arī nevari neko noslēpt. Nesen tieši par to spriedām ar Krivenchy (sēriju vadītāju) – paskaties to pašu “Netflix” – seriāls “Narcos” un citi, kur vide ap Pablo Eskobaru tiek pasniegta kā ļoti krāšņa un interesanta, un seriāls “ievelk”.
Tomēr mēs mēģinājām saprast, kas par cilvēku ir šis Rolands Priverts. No vienas puses, lecīgs, nedaudz ārišķīgs, bet reizē viņa dzīve ir bijusi pietiekami interesanta.
Viņš pilnībā mums uzticas, stāstos par kokaīna transportu, cietumu, galu galā – par kapiem, kur nokļūst tie, kam vēderā plīsis kokaīna iepakojums. Mēs parādām visas sekas.
Nekas šajā pasaulē nav viennozīmīgs un skaidrs – jebkurai medaļai ir divas puses. Tāpēc vienmēr ir labāk runāt un diskutēt, stāstīt, kas ir labs, kas slikts. Varbūt nedaudz ejam pa slidenu ceļu, bet nevar noliegt, šī industrija, kur tu dzīvo uz naža asmens, ir interesanta.
Vai tādās situācijās nenokļuvāt arī paši?
Mums patiešām izdevās nofilmēt daudz. Mēnesi diendienā bijām kopā ar Privertu, un tik ilgā laikā posmā arī viņam īsti nebija iespējams izskaistināt savu dzīvi. Domāju, par 95 procentiem izdevās viņu atklāt. Taisnība, šī bija arī iespēja doties uz Bolīviju – un ne tāpēc, ka es bēgtu no mājām, bet tas, ka satiec citus cilvēkus, atklāj jaunas valstis, kultūras, tas vienmēr ir ārkārtīgi interesanti.
Jā, bija arī vairāki ne pārāk patīkami momenti. La Pazā meklējām pasaulē vienīgo kokaīna bāru, kura adrese oficiāli nav pieejama, šo nelegālo vietu zina tikai taksisti. Tobrīd ievēroju, ka mums seko mašīna, domāju, ka tūlīt būs aplaupīšana, taču tas nenotika. Tāpat arī džungļos, kur ražo kokas pastu – no tās laboratorijā top pulveris –, nezinājām, kā tas beigsies. Viena lieta, kad tu tādas lietas redzi filmās, taču neesmu redzējis, ka tur, džungļos, būtu filmējis kāds no Latvijas vai Baltijas.
Kokas lapa gan tur ir ikdiena – līdzīgi kā mums kaņepe vai kāds ārstniecības augs. Lapu košļā enerģijai, to tūkstošiem gadu izmantojuši vietējie indiāņi.
Jāvaicā tomēr, kā tu nonāc līdz saviem varoņiem? Nesen Nacionālais kino centrs atbalstīja tavu un Lienes Laviņas-Kalnaelles projektu filmai par padomju laika latviešu disidentu Gunāru Astru (“Pret straumi”).
Kopā ar Lieni Laviņu un Gundaru Rēderu bijām sākuši domāt un runāt par šo ideju. Likās jocīgi, ka 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas līdz šim nav bijusi neviena filma par Gunāru Astru.
Cilvēks, kas ir bijis ar stingru mugurkaulu, kāda daudziem pietrūkst arī mūsdienās, jo meklējam kādas izvēles, kas ir vienkāršākas vai izdevīgākas. Viņš nostājās pret sistēmu un nebija gatavs padoties, lai gan viņam piedāvāja samazināt pirmo sodu, ja viņš parakstīs, ka nožēlo padarīto.
Bet ko tad viņš darīja? Vienkārši lasīja, pavairoja grāmatas, kas tajā laikā bija aizliegtas. Kaut vai to pašu Džordža Orvela “1984” vai “Dzīvnieku fermu”. Mums likās, ka Gunāra Astras stāsts ir jāizstāsta.
Par Astru tikpat kā nav nekādu filmētu sižetu, tikai fotogrāfijas, līdzgaitnieku liecības un Raita Valtera filmētās bēres, kurās viņa kapu cilvēki aizber ar rokām.
Mūsdienās ir grūti iedomāties kādu, kas spētu iedvesmot tā, kā to toreiz izdarīja Gunārs Astra. Kā pareizi teica mācītājs Juris Rubenis, tas varbūt bija gaismas stars, ar ko pēcāk sākās visa atmodas laika kustība.
Tādu cilvēku šobrīd mums pietrūkst. Astra Latvijas līmenī ir tāds Solžeņicins vai Vaclavs Havels, kurš spēja ieraudzīt savu laiku no pavisam cita skatpunkta.
Es izvēlos personības, kas izceļas uz pārējās sabiedrības fona. Kā dokumentālists meklēju šos interesantos stāstus, kas uzrunā mani un sabiedrību. Dažreiz šīs izvēles notiek pavisam neapzināti vai gadījums tos atnes. Visnegaidītākā tikšanās var aiznest pie kaut kā jauna. Kā cirka spēlē – uzmet kauliņu, ej uz augšu, bet pēc brīža – esi lejā. Mans princips – esi atvērts, uzklausi cilvēkus, un tad jau stāsti paši atnāk.
Man patīk salīdzinājums ar cirka spēli. Kurā pozīcijā šobrīd esi pats?
Šobrīd ir ļoti labi, viss iet uz augšu. Bet zinu, ka nekad nevari ieslīgt pašapmierinātībā, jo, tikko nodomāsi, ka ir forši, uzreiz būs kritiens. Bet arī cirkā ir mazie kritieni, un tad ir lielais, ar āzīti – lejā. Visu laiku ir jādomā, jāmeklē kaut kas jauns, jāatrod lietas, kas vērstas uz nākotni.
No kurienes tevī šis mūžīgais meklētāja dzinējs?
Tas ir iekšā dabiski. Manī ir tāds Sprīdīša dzinulis – iet pasaulē, atklāt kaut ko jaunu un beigās tāpat saprast, ka vislabāk ir mājās. Kā esmu sācis ar braukšanu pa karstajiem punktiem, tā arī tas turpinās.
Daži saka, tā ir atkarība, bet tā ir tāda pozitīva atkarība – izdomāt kaut ko interesantu un to realizēt.
Tomēr tam ir jābūt kaut kādā līdzsvarā. Tam man ir ģimene, tās atbalsts – tad vari būt drošs, ka neesi viens. Un galu galā, tas, ko darām dzīvē, ir ģimenes, bērnu – nākotnes dēļ.
–––
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Haotisms. Mērķtiecība. Labsirdība.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez rīta kafijas un “Kāruma” sieriņa.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Paliek atmiņā sirsnīgie stāsti. Filma “Dāvids un Goliāts” par Kuldīgas čaļiem, brāļiem, no kuriem viens ir ratiņkrēslā. Filma “Melnā stārķa kungs”.
Labākā izklaide?
Izbrauciens pie dabas kopā ar ģimeni.
