VARAM nacionālisms – piepildīt laukus 3
“Kaspars Gerhards ir ar tradicionālām konservatīvām vērtībām – sākot ar ģimeni, beidzot ar valsti,” raksturo Gaidis Bērziņš.
Dienējis padomju armijā, lasa vēstures grāmatas krievu valodā, bet vienīgais politiskais skandāls, ko sagādājis kā “nacionālis”, bija 2010. gadā, kad Andreja Mamikina vadītajā TV5 raidījumā “Bez cenzūras” atteicās runāt krievu valodā. Kaspars bija piekritis piedalīties raidījumā un sniegt atbildes latviski, taču tiešraidē raidījuma vadītājs aicinājis ministru sarunu turpināt krieviski. Par to raidījums vēlāk tika sodīts ar 1500 latu naudas sodu. “Man nav problēmu izteikties krieviski, bet valodas jautājumā vados no Vinetas Poriņas pētījumā “Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā” paustā. Lai valoda gūtu plašāku lietojumu, tai jābūt uzmanības centrā. Ja es runātu krieviski, tas Latvijas krievvalodīgajiem nedotu motivāciju mācīties latviešu valodu,” savu toreizējo pozīciju pamato Gerhards.
Ar ko VARAM atšķirsies tagad, kad tā nav nonākusi ZZS vai “Vienotības” pārziņā? “Konceptuāli,” apliecina ministrs. “Latvijas reģionālo attīstību redzam ne tikai attīstības centros, bet visā teritorijā. Lai ikvienu cilvēku aizsniedz pakalpojumi, nevis viņš, visādu mobilitātes programmu veicināts, pamet savas mājas. ES struktūrfondiem ir pietiekami līdzekļu, ko virzīt teritoriju revitalizācijai un atbalstam dažādu infrastruktūru izveidei pašvaldībās. Ja laukos cilvēks ir gatavs ko darīt, viņam jābūt iespējām to paveikt. Pat grāmatvedis var strādāt visdziļākajos laukos, ja vien ir interneta pieslēgums.”
Nervus mierina grāmatnīcā
No 2. klases līdz pat nesenam laikam Kaspara aizraušanās bijusi basketbols, kas arī radinājis pie komandas spēles. Tagad sportiskās aktivitātes jāpiebremzē. “Kustību atmiņa iegāž. Galva saka priekšā, kā to izdarīt, bet ķermenis vairs netiek līdzi,” spriež Kaspars, jo dziedē muskuļu plīsumu. “Pēdējā reizē pagalmā ar dēliem pret citiem jauniešiem spēlēju futbolu, un tas beidzās ar pēdas sadauzīšanu. Man, protams.” Vecākajam dēlam Krišjānim tūlīt būs 15 gadi un pats iestājās Rīgas 1. proģimnāzijā (turpat, kur tēvs), jaunākajam Jēkabam 12 gadi.
“Viņš grāmatas lasa kaudzēm!” pamanījis Anrijs Matīss, viņa ilggadējs kolēģis. “Man labākais nervu nomierināšanas veids – aiziet uz grāmatveikalu un izvēlēties, ko lasīt,” atzīst Kaspars. “Interesē vēsture. Krusttēvs bija vēstures skolotājs Mārcis Gerhards Babītes skolā, viņš aizrāva. Nupat izlasīju somu rakstnieka Mika Valtari grāmatu par etruskiem “Turms, nemirstīgais”. Šī ir literatūra par vēsturi. Biežāk gan lasu pētījumus, aprakstus par atklājumiem, autobiogrāfiskus romānus. Vēstures zināšanas par valstīm, kurās jādibina kontakti, noder. Tagad lasu par ģenerāli Grigorenko Pjotru Stepanoviču, kurš nāk no tās Ukrainas teritorijas, kurā pašlaik karo.
Jāfotografējas arī, piesaku ministram. Vecās bildes neder, jo parādījušās ūsas un bārda. Ministrijas dāmas spriež, ka varbūt iesaistījies kādā “ūsu akcijā”. Daudz vienkāršāk, smejas Kaspars: “Biju atvaļinājumā, negribējās tērēt laiku bārdas dzīšanai. Kad biju izaudzējis nelielā garumā, sieva atzina, ka viņai patīk, jo izskatoties laipnāks un jaunāks. Kamēr Vitai patiks, tikmēr neko nemainīšu! Gan tēvam, gan krusttēvam arī bija ūsas.”
