“Sen jau tas bija jādara!” Rīdziniece Sanija jau astoņu gadus cīnās par iekļūšanu mājās 18
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīdzinieces Sanijas Smildziņas cīņa par tiesībām nokļūt dzīvoklī ilgst gandrīz astoņus gadus. Virzību par atbilstoša pacēlāja ierīkošanu daudzdzīvokļu mājā sāka viņas mamma Ilona Lipe, kura turpina apstrīdēt “Rīgas namu pārvaldnieka” (“RNP”) birokrātiskos lēmumus.
“RNP” gan arī vērš uzmanību, ka uzņēmums nevarot vienpersoniski pieņemt lēmumu vai izteikt piekrišanu kopīpašnieku vārdā, jo tā ir dzīvokļu īpašnieku kopības kompetence.
Un likumos arī esot atšķirīgas prasības, tāpēc “RNP” vērsies Ekonomikas ministrijā – esot jāievieš grozījumi virknē likuma normu. Arī tiesībsargs atbalsta Sanijas centienus ierīkot pacēlāju, taču pagaidām tas nav izdevies.
Bez asistenta netiek
Sanija Smildziņa pirms astoņiem gadiem guva nopietnu traumu, pēc kuras viņai noteikta pirmā invaliditātes grupa. Pārvietošanās iespējama tikai ratiņkrēslā, un asistenta vadītais ratiņkrēsls ir vienīgais viņas pārvietošanās veids gan mājās, gan ārpus mājokļa.
Sanija dzīvo Rīgā, Maskavas ielā, daudzdzīvokļu nama septītajā stāvā, kurā ir lifts, tomēr līdz liftam pie ārdurvīm jāpārvar vairāki sliekšņi un septiņi pakāpieni.
Tas ierobežo iekļūšanu un izkļūšanu no dzīvesvietas, jo asistentam jānes ne vien rati, bet arī jauniete un ne visiem tas fiziski ir iespējams.
Kā pagaidu risinājums tiek izmantota no dēļiem izgatavota uzbrauktuve ēkas otrā pusē, taču tā ir bīstama ziemā, kad apledo un apsnieg. Sanija viena pati pārvietoties pa šo uzbrauktuvi nevar, vienmēr nepieciešama asistenta palīdzība.
Ilona stāsta, ka rindā uz Rīgas pašvaldības atbalstu pacēlāja uzstādīšanai pie ārdurvīm gaidījusi astoņus gadus, līdz šī gada februārī Sanija atzīta par tiesīgu saņemt lietošanā pacēlāju un viņa reģistrēta.
Pacēlāju paredzēts uzstādīt pie nama ārdurvīm, pārvietojot vējtvera iekšējās durvis no kreisās puses uz labo, neierobežojot mājas iedzīvotāju pārvietošanos un ikdienas kustību. Turklāt visus darbus Sanijas ģimene sola veikt par saviem līdzekļiem.
Atsaka uzstādīšanu
Ilona Lipe trīs mēnešu laikā veikusi mājas dzīvokļu īpašnieku aptauju par vējtvera pārbūvi un ratiņkrēsla pacēlāja uzstādīšanu, ko izvērtēja “Rīgas namu pārvaldnieks” (“RNP”). No 36 dzīvokļiem 23 nobalsojuši par, viņa stāsta.
Lai gan “RNP” savā vēstulē 2020. gada novembrī pieprasījis 51% mājas iedzīvotāju piekrišanu, jau nākamajā vēstulē pēc aptaujas izvērtēšanas tiek pieprasīta 3/4 iedzīvotāju piekrišana pacēlāja ierīkošanai, atsaucoties uz Dzīvokļu īpašuma likuma attiecīgo pantu.
Nama apsaimniekotājs identificējis 17 dzīvokļu īpašniekus no 36 dzīvokļu īpašumiem un atļauju pacēlāja uzstādīšanai nav devis.
Kā uzsver Ilona Lipe, saskaņā ar likumu dzīvokļu īpašnieku kopība ir tiesīga izlemt ikvienu jautājumu, kas attiecas uz kopīpašumā esošo daļu.
Šajā gadījumā gan netiek mainīta kopīpašumā esošās daļas lietošanas kārtība, jo arī pēc pārbūves un pacēlāja uzstādīšanas visi dzīvokļu īpašnieki varēs izmantot nama ieeju, vējtveri un kāpņu telpu tāpat kā līdz šim bez jelkādiem ierobežojumiem.
Arī uzstādīto pacēlāju būs tiesīgi izmantot visi, kam tas nepieciešams. Piemēram, kaimiņos dzīvo vēl viena persona, kas pārvietojas ratiņkrēslā, turklāt to varēs izmantot arī jaunie vecāki ar bērnu ratiņiem.
Kaimiņi atbalsta
Ilona Lipe uzskata, ka, atsakot pacēlāja uzstādīšanu, rupjā veidā tiek pārkāptas cilvēka tiesības uz pārvietošanās iespēju. Sanijai invaliditāte noteikta jau 2013. gadā, un līdz pat šim laikam nekāda virzība jautājuma risināšanā par pacēlāja uzstādīšanu nav notikusi.
Tikmēr Sanija jau pabeigusi vidusskolu, uzsākusi studijas Latvijas Universitātē un sākusi darba gaitas. Visu šo laiku viņai ļoti daudz palīdz ģimene, lai jauniete varētu nokļūt savā dzīvesvietā un ārpus tās.
Tiekoties ar Saniju un viņas mammu Ilonu, redzam, cik sarežģīta cilvēkam ratiņkrēslā ir iekļūšana daudzdzīvokļu ēkā. Pagaidu uzbrauktuve ēkas pagalmā ir nedroša, morāli un fiziski novecojusi, turklāt jauniete viena pati to nevar pārvarēt.
Stāsta Sanija: “Pacēlāja trūkums ierobežo manas iespējas tikt ārā un iekšā mājās. Vienmēr jārēķinās, vai mājās būs opis vai kāds cits no ģimenes. Ziemā jādomā vairākas stundas uz priekšu, vai varēšu izbraukt. Opim jāiet un jānotīra sniegs, lai varētu izbraukt. Ja būtu pacēlājs, tas būtiski atvieglotu dzīvi.”
Ģimene dzīvoklī lielākoties visu pielāgojusi Sanijas vajadzībām, tagad atliek vien pielāgot iekļūšanu mājā. Arī sastaptie kaimiņi norāda, ka nepieciešama pacēlāja ierīkošana.
“Sen jau tas bija jādara! Pašiem būs vien jāsametas, lai to izdarītu,” piebilst kaimiņš Andrejs.
Arī kaimiņiene Jeļena atzīst, ka nepieciešams pacēlājs, lai jauniete varētu pati saviem spēkiem nokļūt līdz savai dzīvesvietai. Kaimiņos daudzdzīvokļu mājās līdzīgi pacēlāji ir ierīkoti, bet Sanijai jāiztiek bez.
“Šajā gadījumā likuma normas ir iespējams dažādi interpretēt, un šī iemesla dēļ, visticamāk, esam saņēmuši atteikumu,” spriež Ilona Lipe.
Tomēr viņa zina teikt, ka Saeimā otrajā lasījumā atrodas likumprojekts par grozījumu veikšanu Dzīvokļa īpašuma likumā, lai personām ar invaliditāti vides pieejamību nodrošinātu bez pārējo dzīvokļu īpašnieku piekrišanas.
Tiesībsargs mudina rīkoties
Ņemot vērā “RNP” atteikumu, Ilona Lipe vērsās pie tiesībsarga, aicinot palīdzēt risināt šo jautājumu. “Latvijas Avīzes” rīcībā ir Tiesībsarga biroja vēstule “RNP” “Par vides pieejamības nodrošināšanu personai ar invaliditāti”, kurā norādīts: “Vērtējot šobrīd spēkā esošo normatīvo regulējumu, tiesībsarga ieskatā, pacēlāja uzstādīšanai nepieciešams iegūt 50% +1 dzīvokļa īpašnieka balsi, nevis 3/4.”
Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska atsaucas uz Dzīvokļa īpašuma likumu, kur teikts, ka dzīvokļu īpašnieku kopība ir tiesīga izlemt ikvienu jautājumu, kas attiecas uz kopīpašumā esošo daļu.
Lai pieņemtais lēmums būtu spēkā un saistošs visiem dzīvokļu īpašniekiem, Dzīvokļa īpašuma likuma 16. panta trešās daļas pirmais teikums paredz, ka ir nepieciešams, lai “par” nobalso dzīvokļu īpašnieki, kuri pārstāv vairāk nekā pusi no visiem dzīvokļu īpašumiem, t. i., 50 % +1 balss.
Konkrētajā gadījumā netiek lemts par kopīpašumā esošās daļas lietošanas kārtības noteikšanu dzīvokļu īpašnieku starpā, bet gan pacēlāja uzstādīšanu, kā dēļ nepieciešams pārvietot vējtvera iekšējās durvis, norāda Tiesībsarga biroja pārstāve.
Turklāt Rīgas pilsētas pašvaldība ratiņkrēsla pacēlājus personai ar invaliditāti piešķir lietošanā, līdzfinansējot pacēlāja uzstādīšanu.
Tiesībsargs aicina “RNP” tiesību normas piemērot atbilstoši to jēgai un mērķim, organizējot jaunu dzīvokļu īpašnieku kopsapulci, lai tiktu pieņemts lēmums pacēlāja uzstādīšanai kāpņu telpā tā, lai Sanijai Smildziņai netiktu ierobežota brīva pārvietošanās vides pieejamības kontekstā.
Tiesībsargs arī atsaucas uz ANO konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kur teikts – dalībvalstis atzīst, ka visām personām ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā ar tādu pašu izvēles brīvību kā citiem cilvēkiem, un veic efektīvus un atbilstošus pasākumus, lai atvieglotu personām ar invaliditāti šo tiesību izmantošanu un pilnīgu iekļaušanos un līdzdalību sabiedrības dzīvē.
Turklāt plašai sabiedrībai paredzētajiem sociālajiem pakalpojumiem un objektiem jābūt vienlīdz pieejamiem arī personām ar invaliditāti un jāatbilst to vajadzībām.
Nav likuma normu sinhronizācijas?
Jautāju “RNP”, uz kāda pamata tiek atteikta pacēlāja uzstādīšana Sanijai Smildziņai. Saņēmām “RNP” pārstāves Unas Grenevicas atbildi: “Lai risinātu arvien aktuālākus jautājumus, kas skar vides pieejamību, ir nekavējoties jāievieš grozījumi virknē likuma normu.
Īpaši aktuāla ir vides pieejamība daudzdzīvokļu namos un pagalmos. Piemēram, lai ierīkotu invalīdu autostāvvietu dzīvojamās mājas piegulošā teritorijā, šobrīd ir nepieciešami vairs tikai 50%+1 balss par, iepriekšējo 75% balsu vietā.
Savukārt pacēlāja ierīkošanai nereti nepieciešams veikt darbus, kas saistīti ne tikai ar tiešu pacēlēja uzstādīšanu, bet ir jāpārvieto, piemēram, sildelements, jāpaplašina ārdurvis, pilnībā jāmaina sliekšņu konstrukcija.
Esošais regulējums paredz, ka kopības lēmumam ir jābūt ar 75% balsīm par, lai ierīkotu pacēlāju. Kā redzam, nav veikta likuma normu sinhronizācija.”
Una Grenevica arī atzīst, ka iegūt nepieciešamo dzīvokļu īpašnieku atbalstu invalīdu ratiņkrēsla pacēlāja uzstādīšanā vairumā dzīvojamo māju nav iespējams, jo tajās ir vairāki desmiti īpašnieku, daļa no dzīvojamās mājas īpašniekiem dzīvo ārzemēs vai ir nesasniedzami, savukārt dzīvokļu skaits pārsniedz vairākus desmitus vai pat simtu.
“”RNP” nav tiesīgs vienpersoniski pieņemt lēmumu vai izteikt piekrišanu kopīpašnieku vārdā, jo tā ir dzīvokļu īpašnieku kopības kompetence. Turklāt kopībai ir arī jāpieņem lēmums par elektroenerģijas apmaksas kārtību, kas tiks patērēta pacēlēja darbībai,” skaidro Grenevica.
“RNP” ir lūdzis Ekonomikas ministriju (vēstule nosūtīta 9. aprīlī) sniegt viedokli un skaidrojumu par to, ar kādu dzīvokļu īpašnieku kopības balsojumu ir pieņemams lēmums par invalīdu ratiņkrēsla pacēlāja uzstādīšanu dzīvojamās mājas koplietošanas telpā.
Tāpat “RNP” vērsis uzmanību uz nepieciešamajām izmaiņām, lai vides pieejamības jautājums beidzot tiktu risināts pēc būtības.
