Copes lietas. Mūsējiem Nīderlandē 18 cm līdz zeltam. Kādēļ nepaveicās? 2
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad oktobrī Nīderlandes pilsētā Zvollē notika pirmais FIPSed (Starptautiskā sporta makšķerēšanas saldūdeņos federācija) organizētais pasaules čempionāts “Street Fishing” (makšķerēšana no krasta pilsētvidē), kurā piedalījās arī komanda no Latvijas.
Mūsu komandai kopvērtējumā objektīvu iemeslu dēļ nepaveicās, bet individuāli divdesmit pāru konkurencē Latvijas sportisti Jānis Briedis un Gatis Malmeisters izcīnīja augsto otro vietu. Sakarā ar šo lielisko panākumu uz nelielu sarunu aicināju divkārtējo Latvijas čempionu makšķerēšanā no krasta pilsētvidē (turpmāk – strītā) un nu jau arī pasaules vicečempionu Jāni Briedi.
Jāni, pastāsti, lūdzu, par saviem makšķernieka gaitu pirmsākumiem!
Dzimis un audzis esmu Rīgā, protams, ka zēna gados kopā ar vienaudžiem ar lazdas vai labākajā gadījumā bambusa kātu esmu iepazinis visus Rīgas ūdeņus, kuros bija iespējams papeldināt tārpu un noķert kādu grunduli, karūsiņu vai asarīti, kuri man tajos laikos šķita milzīgi lieli. Makšķerēt prieks manās asinīs laikam ir ieplūdis no tēva, kurš savukārt to pārmantojis no mana vectēva. Mums netālu no Usmas bija neliels īpašums, tad savas prasmes makšķerēšanā liku lietā, zivteles veiksmīgi ķerdams Irbes upē.
Vēl nedaudz vēlāk kopā ar māti, tēvu un brāli sākās mani braucieni ar laivu pa Latvijas upēm, kur iemēģināju alumīnija spiningu ar Ņevas spoli un 0,5 mm Kļinskaja makšķerauklu, kas tajos laikos skaitījās ļoti labs arsenāls, mānekļus gan bija grūti dabūt, bet pie copes veikaliem stāvēja vīriņi ar žaketes iekšpusē sakarinātiem pašdarinātiem un labi strādājošiem mānekļiem.
Šajos braucienos copes azarts savienojās ar Latvijas skaistās dabas baudīšanu, putnu treļļiem agros vasaras rītos, baltajām ievziedu kupenām upes krastos, bet, kad Ventā pie Nīgrandes noķēru 2,5 kilogramus smagu līdaku, rokas trīcēja vēl ilgu laiku, biju saviļņots līdz sirds dziļumiem, āķis bija dziļi iecirties ne tikai līdakas, bet arī manā lūpā.
Vai tagad tu tikai spiningo vai kādreiz ņem rokās arī makšķerkātu?
Nu patīk jau man arī tā makšķere, tā vien gribas pasēdēt pie kāda karpu dīķa, naktī lūkoties spīgulīšos un iedzert pa kādam aliņam, diemžēl visam laika neatliek – ģimene, darbs, treniņi un sacensības, tā ka pēdējos gadus ir tikai spinings. Cik esmu sapratis, makšķerniekus nosacīti var iedalīt trīs kategorijās – makšķernieki, labi makšķernieki un makšķernieki sportisti. Makšķernieki – tie ir ļaudis, kuriem mašīnā parasti ir kāda teleskopiskā makšķerīte, spinings un kastīte ar mānekļiem, pāris reizes mēnesī iznāk paniekoties pie ūdeņiem.
Labi makšķernieki, pēc manām domām, ir tie, kuriem ir copei piemērots inventārs, tie pārzina zivju uzvedību un ieradumus, laika apstākļus un zivīgās dienas, ķer un labi ķer, savukārt makšķernieki sportisti no viņiem atšķiras ar to, ka viņiem šo zivi vajag noķert par katru cenu, tiek daudz domāts, analizēts un eksperimentēts, līdz tiek atrasts vēlamais risinājums. Piemēram, nesen biju Liepājā, gribēju noķert kādu asari, bet neķērās ne man, ne citiem, sāku eksperimentēt, uzliku otvodas sistēmai tievu, divus metrus garu 0,11 mm fluorkarbona pavadiņu, un sāku ķert.
Vai starta komplekts sacensībās ir vienāds, un ar kādu startēji Nīderlandē?
Nē, starta komplekts nevar būt vienāds, tas viss atkarīgs no krastu augstuma, straumes stipruma, metiena attāluma un zivīm, kādas tur iespējams noķert. Nīderlandē mērķa zivs bija līdaka no 70 līdz 90 centimetriem, strādāju ar “Taiwalk Moonwalker Extra Fast” 2,7 metrus garu kātu vobleriem un “Zenaq Extra Fast” 2,39 m līdaku kātu, ar kuru mētāju divdesmit centimetrus garus gumijas mānekļus.
Darbojāmies mierīgi, bijām pārliecināti par savām spējām, tas varbūt arī deva gaidīto rezultātu, diemžēl līdz zeltam pietrūka astoņpadsmit centimetru – nekas, ir uz ko tiekties. Gribu pateikt milzīgu paldies savam pāriniekam Gatim Malmeisteram, komandas biedriem un visiem, kuri mūs atbalstīja.
Paldies par sarunu un – lai panākumiem bruģēts ceļš uz turpmākām uzvarām!
