Astoņi interesanti fakti par filmu “Tēvs Nakts” 0
25. oktobrī sabiedrības vērtējumam tika nodota Dāvja Sīmaņa otrā pilnmetrāžas spēlfilma “Tēvs Nakts”, kas stāsta par cilvēcības etalonu – Žani Lipki un viņa ģimeni, kas holokausta laikā glābuši ebrejus.
Šobrīd filmu noskatījušies 17 000 cilvēku, turklāt jau pirmajās dienās pēc filmas nacionālās pirmizrādes tā izraisījusi diskusijas kā skatītāju un kinokritiķu vidū, tā arī sociālajos medijos, raisot pārdomas par 1941. gada Latvijas vēstures notikumiem, glābšanas un cilvēcības fenomenu. Ja viena no gaidītākajām simtgades filmām jau redzēta vai tieši otrādi – vēl jāredz, aicinām iepazīties ar 8 interesantiem faktiem par filmas tapšanu, varoņiem un skaudro stāstu.
Pārcelšanās laikā
No filmēšanas viedokļa viena no interesantākajām lietām bija tā, ka filma kļuva par vēsturisku eksperimentu.
Režisors Dāvis Sīmanis stāsta: “Mēs nefilmējam tikai vēsturisku filmu, bet pati filmēšanas grupa nonāca vēsturiskā situācijā. Patiešām bija vairākas reizes, piemēram, pazemes bunkura filmēšana ziemā, reālā aukstumā, kur cilvēkiem salst, arī Rumbulas ebreju iznīcināšanas akcija, kas gan masu skatu dalībniekiem, gan arī dažiem filmēšanas grupas pārstāvjiem izraisīja patiesas sajūtas. Vienā brīdī pat nevarēja nošķirt, vai tas notiek vai nenotiek pa īstam. Tiešām viens no interesantākajiem aspektiem bija šī pārcelšanās laikā, kas daudziem iesaistītajiem atstāja diezgan lielu nospiedumu, un viņi paši arī teica, ka tā nav tīri praktiska filmas veidošana, bet gan īsta pieredze. Bija šie elementi, ko mēs varbūt pat apzināti aktivizējām, lai pārceltos laikā.”
Taisnīgākie starp tautām
Taisnīgākie starp tautām – šādi dēvē cilvēkus, kas Otrā pasaules kara laikā, riskējot ar savām un savu ģimeņu dzīvībām, glāba nacistiskā režīma vajātos cilvēkus – ebrejus. Arī Žanis Lipke, īstajā vārdā Jānis, un viņa sieva Johanna iemantojuši šo pagodinājumu, jo no drošas nāves viņi izglābuši vairāk kā 50 cilvēku.
Žanis Lipke Jad Vašem memoriālā Jeruzalemē minēts starp galvenajiem ebreju glābējiem Otrā pasaules karā, piemēram, Oskaru Šindleru un Vallenšteinu. Bet, atšķirībā no viņiem, Lipkem nebija izstrādātu mehānismu, kā cilvēkus glābt.
Vallenšteins bija diplomāts, kurš varēja uzlikt zviedru zīmogu uz ebreju pasēm un padarīt viņus par pilsoņiem, tādā veidā Ungārijā izglābjot virkni cilvēku, Šindleram bija fabrika, kurā viņš nodarbināja ebrejus. Žanim Lipkem nebija nekas, viņš bija salīdzinoši nabadzīgs kontrabandists. Šajā situācijā, kurā viņam nekā nav, talkā nāca Lipkes izdoma un avantūrisms, kas palīdzēja glābt desmitiem cilvēku.
Amizantas glābšanas epizodes
Daži stāsti par cilvēku glābšanas epizodēm, kurās Žanis Lipke pašaizliedzīgi piedalījies, ir pat neticami. Amerikāņu filmās, lai kādu nepamanītu, viņš uzvelk melnu mēteli, uzloka apkakli, uzliek cepuri un melnas brilles. Žanis Lipke ko šādu mierīgi var izspēlēt vasarā, kad mēteļos neviens nestaigā. Izspēlējot šādu epizodi un ieejot geto teritorijā, visiem šķiet, ka tas ir kaut kas tik neticams, ka šo cilvēku vajag laist cauri.
Lipke patiešām bija avantūrists, un tas, par ko ir vērts runāt un atcerēties, ir šie dažādie glābšanas mēģinājumu stāsti. Tur, protams, ir liels smagums, bet arī avantūra un pat humors. Filmā “Tēvs Nakts” humora nav, un mēs tikai tagad varam paraudzīties uz glābšanu arī kā uz spēli, bet tajā brīdī, kad tas notiek, tā ir nepārtraukta dzīvošana potenciālu baiļu un apdraudējuma situācijā. Žaņa Lipkes memoriālā apkopoti vairāki šo dīvaino stāstu un glābšanas mēģinājumu krājumi.
Vēstures iedzīvināšana
“Tēvs Nakts” stāsta par dažiem mēnešiem 1941. gadā, kurā Žaņis kopā ar savu ģimeni īstenoja ebreju glābšanu. Lai filmā iedzīvinātu 20. gadsimta 40. gadus, talkā nāca izcilais filmas mākslinieces Kristīnes Jurjānes un operatora Andreja Rudzāta tandēms.
Filmas vēsturiskais atainojums bija lieliski pārdomāts, radot sajūtu, ka tik tiešām vērojam Otrā pasaules kara notikumus. Rūpīgi tika izraudzītas filmēšanas vietas, pielāgota filmas kadru tonalitāte, bez šaubām, arī rekvizītu atlase un apģērba izvēle spēlēja nozīmīgu lomu. Daži filmas rekvizīti pat ir autentiski Otrā pasaules kara laika ražojumi, piemēram, Johannas lomas atveidotājas Ilzes Blaubergas koši sarkanā kleita tapusi 1940. gados.
Aktieru atlase
Par potenciālajiem Žaņa Lipkes lomas atveidotājiem tika izraudzīti divi aktieri, tomēr izvēle par labu krita tieši Artūram Skrastiņš. Kā teic filmas režisors Dāvis Sīmanis: “Jau sākotnēji, pirms aktieru atlases, domājām, ka Artūrs būtu labākais pretendents, un arī atlasē viņš vislabāk iejutās Žaņa Lipkes tēlā. Savukārt Johannas, Žaņa sievas, lomas atveidotāja Ilze Blauberga ir brīnišķīgs atradums, ko mums palīdzēja atklāt aktieru atlases galvenā īstenotāja Māra Liniņa. Ilze, kaut gan agrāk ieguvusi profesionālas aktrises izglītību un bijusi teātra aktrise, šobrīd ar to regulāri nenodarbojas. Es tieši vēlējos, ka ir šie pretpoli – ja Žaņa Lipkes lomai izraudzīts viens no Latvijā zināmākajiem aktieriem, tad Johannas lomai es tieši vēlējos aktrisi, par kuru mēs zinām maz un kuru nevaram uzreiz identificēt vai asociēt ar iepriekšējām lomām. Ilze patiešām ir ļoti talantīga un spēcīga aktrise, brīnišķīgi iekļāvās lomā, par ko man bija patiess prieks, viņa ar tādu kā iekšēju drāmu nospēlēja šo lomu.”
Arī mazais Matīss – Lipkes dēla Ziga atveidotājs – izgāja garu atlases periodu. Lomai pieteicās daudz mazu puiku, bija liels konkurss, bet Matīss ar savu dzīvelīgumu un arī vienkāršību piesaistīja filmas veidotāju uzmanību. Filmā viņam ir vairāk vērotāja funkcija, bet viņš ļoti veiksmīgi iekļāvās lomā un bija draugs visiem filmēšanas laukumā.
Leģenda par Spīlbergu
Slavenais režisors Stīvens Spīlbergs ir režisējis “Šindlera sarakstu” – vienu no iespaidīgākajām filmām par holokaustu. Tā stāsta par Oskaru Šindleru, kurš no drošas nāves izglāba aptuveni 1100 ebrejus, nodarbinādams tos savās rūpnīcās Krakovā, Polijā, un Brnenecā Morāvijā, tagadējā Čehijas teritorijā.
Klīst leģenda, ka Spīlbergs, meklējot ideju savai filmai, bija aplūkojis arī Žaņa Lipkes dzīvesstāstu un pašaizliedzīgo rīcību. Diemžēl nav zināms, vai tā ir taisnība, tomēr skaidrs ir viens – Žanis Lipke ir viens no ievērojamākajiem 20.gs. latviešiem.
Vērtīga vēstures liecība
Filmu “Tēvs Nakts” atzinīgi vērtē vairāki vēsturnieki, norādot, ka tā ir vērtīga vēstures liecība un skaudrs, bet patiess stāsts par varonību un cilvēcību. Holokaustu izdzīvojušais vēsturnieks, muzeja “Ebreji Latvijā” vadītājs Marģers Vestermanis filmas pirmizrādē stāstīja: “Kad mūsu sabiedrības apziņā nevis Herberts Cukurs, bet gan Žanis Lipke būs kļuvis par latviešu tautas nacionālo varoni, tad varēsim teikt, ka Latvijā patiesa cilvēkmīlestība un patiesa demokrātija ir uzvarējusi. Man ļoti gribētos ticēt, ka ceļā uz mērķi par savstarpējo sapratni un cieņu mēs esam jau nogājuši zināmu posmu.” Pēc filmas noskatīšanās Vestermaņa kungs teicis: “Paldies, ka savā dzīves laikā piedzīvoju šādu brīdi.”
Dzīve bunkurā
Kā zināms, Žanis Lipke izglābtos ebrejus slēpa bunkurā zem savas mājas. Bunkuram bija divas ieejas – vienu no ārpuses nosedza suņubūda, pa otru varēja bēgt uz tuvējo gravu, ja slēptuve tiktu atklāta.
Žanis Lipke, izveidojot bunkuru savas mājas pagalmā, nezināja, cik ilgi cilvēkiem būs tajā jāslēpjas. To, cik ilgs būs karš un kāds būs tā iznākums, nezināja neviens. Tāpēc Lipke centās slēptuvi iekārtot tā, lai tajā paslēptie cilvēki nejustos pilnībā atrauti no ārpasaules – viņš tiem nesa gan avīzes, gan grāmatas, bunkurā tika ierīkota pat elektrība un apgaismojums, atnests radio.
Elektrību izmantoja arī kā signālu – kāds no Lipkes ģimenes to izslēdza, tā ziņojot bunkurā paslēptajiem par svešinieka tuvošanos. Bunkura iemītnieki tika apgādāti arī ar ieročiem, lai nepieciešamības gadījuma varētu aizstāvēties. Saprotams, ka dzīve šaurībā un neziņā par to, kas varētu notikt, cilvēkiem bija liels emocionāls un garīgs pārbaudījums. Dzīve stresa apstākļos reizēm noveda pie savstarpējiem konfliktiem.
“Žaņa Lipkes memoriālā ir redzama burtnīca ar Lipkes jaunākā dēla Ziga zīmējumu, kurā attēlots bunkurs, cilvēks, lāvas, daži trauki, krēsls un arī ierocis. Zīmējuma kreisajā apakšējā stūrī var sazīmēt salīkušu cilvēku, kurš iet pa bunkura izeju. Šī ir unikāla liecība, kas pēc aptuveni 70 gadiem tika atrasta Lipkes mājas bēniņos un saglabājusi īstenības attēlojumu, vērotu bērna acīm,” vēsta Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone.
“Tēvs Nakts” ir viena no 16 filmām, kas top programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei”. Tās tapšanu atbalsta Nacionālais Kino centrs, ES programma “Radošā Eiropa MEDIA”. Galvenie informatīvie atbalstītāji ir portāls “Delfi”, laikraksts “Latvijas Avīze”, žurnāls “Ievas Stāsti” un Latvijas Televīzija. Filmas atbalstītāju vidū ir arī Konrāda Adenauera fonds, JCDecaux Latvija, Žaņa Lipkes memoriāls, Dailes teātris un komunikācijas vadības aģentūra “Deep White”.
