Dabas pētnieks, TV personība Māris Olte: “Man šķiet, daudzi neiedomājas, ka cilvēki ir dzīvojuši pirms viņiem un dzīvos pēc viņiem…” 4
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Raidījumu vadītājs un veidotājs, dabas pētnieks, atjaunotās Ērgļu stacijas īpašnieks un kopš pavasara arī piecu bērnu tēvs Māris Olte sevi dēvē par laucinieku, kurš ar prieku izmanto izdevību stāstīt cilvēkiem par jēdzīgām lietām. Šobrīd viņa veidotie stāsti par labām un jaunām lietām mūsdienu Latvijā skatāmi Latvijas atklāšanas raidījumā “Te!”, kulta raidījuma statusu iemantojuši video stāsti “Makšķerē ar Olti”, bet nesen pie skatītājiem nonācis jauns raidījums “Meža veča emuāri”, kurā kanālā “ReTV” Māris Olte kopā ar jomas ekspertiem izzina, kā videi draudzīgi apsaimniekot mežu, kādi ir bijuši vēsturiskie darbības principi tajā un kāds ir šodienas mežs. Māris saka – svarīga ir daba gan ārpus mums, gan mūsos, ja abas ir saskaņā, tad viss, ko darām, top jēdzīgs.
Māris Olte – dabas draugs un pētnieks, zaļais. Kāds segums tam zaļumam tev pašam ir šajā dzīves posmā?
Tas zaļais tagad ir kļuvis tāds skandalozs un politika tur maisās klāt, bet man tas nozīmē vienkārši jēdzīgu attieksmi.
Man šķiet, joprojām daudzi neiedomājas, ka cilvēki ir dzīvojuši pirms viņiem un dzīvos pēc viņiem. Ir tikai – es zinu, man vajag.
Tomēr ir milzīgi svarīgi pamācīties no iepriekšējām paaudzēm, paskatīties vēsturē, kā tas laika rats ir griezies, un tikai tad pieņemt lēmumus. Jo vecāks tu kļūsti, jo būtiskāk šķiet nekāpt vienās un tajās pašās kurpēs un skatīties – spiedīs vai nespiedīs šajā reizē.
Kādas tev ir attiecības ar dabu šobrīd?
Dabiskas! No malas skatoties, redzu, ka daudziem tās ir nedabiskas, un redzu, ka daudzi spīlē sevi kaut kādās viltus lietās vai situācijās, kas neļauj viņiem justies ne brīviem, ne viegliem – kā dabas elementam. Svarīga ir daba, kas ir gan ārpusē, gan iekšpusē. Ja tu sevī labi jūties, tu ārēji nevari izdarīt nepareizi. Un tā iekšējā sajūta ir kaut kas, ko mēs katrs radām pats, ja mums pietiek izglītības, prāta vai uzņēmības. Reizē arī šis dabiskais cilvēka ceļš ir līdzīgs visiem ceļiem. Jo tālāk tu ej iekšā, jo vairāk saproti, ka līdz pilnības izpratnei vēl ir ļoti garš ceļš ejams. Jo dziļāk mežā, jo vairāk koku. Un tas ir brīnišķīgi.
Tomēr iznācis tā, ka tavai dabai kaut kur blakus vajag gan mežu, gan ūdeņus. Kas vīriešiem, un tostarp tev, ir ar tiem ūdeņiem un makšķerēšanu?
Esmu to vienmēr teicis un teikšu – mēs esam mednieku un vācēju tauta. Tāpēc mums, piemēram, ir sveša ideoloģija par to, ka kažokādas ir kaut kas nevajadzīgs. Man ir grūti saprast tos lapsu draugus, jo vēsturiski mēs esam gājuši mežā, vēsturiski esam ieguvuši savai ģimenei pārtiku vai nesuši kaut ko citu mājās. Astoņos vai desmit tūkstošos gadu, kuros dzīvojam šajos platuma grādos, tas ir tiktāl iestrādājies mūsu apziņā, ka mēs būtu nelgas, ja mēģinātu to noliegt.
Makšķerēšana un medības vienkārši ir tas veids, kā sajusties laimīgam. Ja man izdodas izlūgties no ezera astoņus mazus asarīšus – pārējo laižu vaļā – zinu, ka es ar tiem pabarošu savus bērnus.
Esmu patiešām gandarīts, pateicīgs un priecīgs, ka es pārrodos pie viņiem mājās. Tas izklausās smieklīgi – tie nav ne simti, ne desmiti tūkstoši ienākumu, bet tas ir kaut kas, ko esmu nosaucis par mazo latviešu prieciņu. Tas, ka vari izdarīt kaut ko tādu, ka esi sekmīgs savās acīs. Tu esi izdarījis tā, kā esi gribējis, un dabas māte tev ir panākusi pretī un ļāvusi to piepildīt. Tā ir milzīga svētība. Tas ir tāpēc, kāpēc vīrieši, īpaši tad, kad viņiem vairs nav 25 gadi, sāk meklēt šo ceļu.
Makšķerēšanai nu seko “Meža veča emuāri”. Kā uzmanības centrā nonācis mežs?
Tas ir turpinājums. Vienam svarīga ir makšķerēšana un došanās uz ezeru, bet ir daudz vīru, kuriem ir 50 gadi un kuri saka – ja man kļūst smagi, es aizeju un pastrādāju mežā –, mežs ir viņu baznīca. Tajā brīdī, kad strādāju Latvijas atklāšanas raidījumā “Te!”, tad ir kaut kāds viens aspekts, cits – makšķerēšana, bet jau 12 gadus dzīvoju laukos, kur man ir pašam savs mežs, kurā es arī strādāju. Man ir liels prieks, ka “ReTV” man uzticējās un piedāvāja veidot septiņas tēmas, ko pats esmu izvēlējies kā svarīgas. Veidojām visu bez kaut kādām ambīcijām uz režiju, vienkārši godīgi nofilmējām pastāstus, kas būtu jāzina cilvēkam, kurš dzīvo laukos. Mans čoms Raimonds Dombrovskis ir noformulējis šā visa vadmotīvu, sakot – “domā līdzi”. Piedomājot tu kaut ko vari izmainīt savā dzīvē, savā īpašumā un savā mežā, vari saprast, kādu vērtību dot tam visam, un varbūt ar kaut kādām iniciatīvām pavirzīt kaut kādus Latvijā iestrēgušus jautājumus uz priekšu.
Runa ir par saprātīgu saimniekošanu. Runāsim nedaudz par vēsturi vairākās meža jomās, par meža ilgtspējību – kas tas ir. Arī par kukaiņiem – par to, ko kukaiņu pētniekiem neprasa un atstāj aiz ziņu virsrakstiem. Visādas foršas, kaujinieciskas un jaukas tēmas. Bet bez skandāla pieskaņas. Man liekas, vienkārši sakarīgi jāpastāsta cilvēkiem, lai rosinātu viņus domāt. Ikdienas mediju fons traucē domāt par to, kas ir tiešām būtisks. Kāda man jēga uztraukties par Amerikas prezidenta vēlēšanām un to, kāds mūlāps ir gudri parunājis, ja man ir daudz, daudz svarīgāk izdomāt un saprast, kā mans mežs augs, kā tas dzīvos un kā attīstīsies.
Tas nav tāds latvieša viensētnieka princips – neskatīties tālāk par savu sētu?
Drīzāk mēs šobrīd esam sociāli sadrumstaloti – aizdzīti prom viens no otra, katrs savās interesēs. Tomēr kopīga domu risināšana latviešiem jau senos laikos bija svarīga – to sauca par vakarēšanu. Ja nebūtu tāda kopīga sēdēšana vakarā, mēs nemaz nevarētu lepoties ar dainām, tautas pasakām vai teikām. Visa saime sēž vienā lielā istabā, vecie stāsta, jaunie klausās. Tas mums šobrīd ir lielā mērā liegts. Tviteri vai instagramu nevar uzskatīt par gara mantu, tās vienkārši ir interesantas laika cilpas, kurās tu vari izdomāt, kāds tu esi, un to visiem rādīt. Bet patiesība ir tajos vārdos, skaņās un izjūtās, kas tevī raisa kaut kādas senas atmiņas.
Paša jaunā paaudze neraujas uz šīm jaunajām lietām?
Viņi ir nākuši, lai es kaut ko iemācītos, nevis es viņiem kaut ko varu iemācīt. Skaidrs, mēs par daudz uzmanām savus jauniešus. Latvijā pamatā dzimst maz bērnu, tāpēc mēs daudz par viņiem uztraucamies. Maz tāpēc, ka tas ir mūsu egoisms, jo negribam sevi apgrūtināt. Mēs nesaprotam, ka caur bērniem pār mums nāk svētība, un turam kājas krustā un sekojam visādām stulbībām. Apkraujies kārtīgi ar bērniem un redzēsi, tev nepietiks laika visādām muļķībām.
Mūsu bagātība esot mūsu meži. Bet kā īsti rīkojamies ar to? Izcērtam, saglabājam, domājam par nākotni?
Latvieši ir daudz bagātāki, nekā domā. Ja jau pat zviedri vai dāņi šeit investē un saprot, ka šeit var labi audzēt kokus, tad tas ir pareizais virziens. Apmēram puse no visiem mežiem ir valsts meži, un par to pārvaldību nav ko raizēties. Viņi zina, ko dara, un viņiem neļaus būt kaitnieciskiem. Otra daļa, kur saimniekojam mēs paši, ir tieši tāda, kādi esam mēs. Kāds skopāks, kāds nevīžīgāks – mežu veidojam pēc savas līdzības un saprašanas. Mežs ir mazliet altruisms, jo tev ir jādomā, kā izdarīt tā, lai mežs labi justos.
Man ir skumji skatīties uz mežiem šaha dēļa formā, kad mežs ir pārvērsts par kokaudzētavu. Saimniekojot man ir svarīgi, lai mežā būtu vides sajūta jeb, kā smejies, lai tās meža laumiņas no turienes neaizbēg.
Man pašam patīk šur tur kopt, bet šur tur atstāt savvaļā, lai ir kur dvēselītei aizmesties un viss nav bezpersoniski izkopts.
Kas šobrīd notiek tevis atjaunotajā un apsaimniekotajā Ērgļu stacijā?
Tur top laba kafija un ir ieliktas pēdējās jaunās durvis – beidzot rudenī peles netiks iekšā. Šī bija ļoti laba vasara – baudījām Latvijas ceļotāju cunfti visā tās dažādībā. Paldies Dievam, cilvēki varēja ceļot. Izdevās uztaisīt jaunu, greznu, bet reizē alternatīvu un brīvas gribas caurstrāvotu tūrisma salidojumu. Bija arī “Stirnu buks” Ērgļos, bija rogaininga čempionāts, maratons taisnēs un daudzas individuālas, foršas un sirsnīgas tikšanās ar cilvēkiem, kas brauc 60 kilometrus pa dzelzceļa stigu, cerot, ka galā es sagaidīšu ar kafiju. Un es tur esmu un uztaisu viņiem to kafiju. Kas var būt jaukāks? Atļāvos būt tik elegants, ka šovasar strādāju pilnīgi bez reklāmas un darba laika. Vienkārši bijām tur sestdienās un svētdienās. Devām savas caurspīdīgās laivas tiem, kuri pieteicās, bet pa starpu trāpījās arī kāds, kurš vienkārši tāpat atbrauca. Līdz slimības otrajai atnākšanai visu tur bijām izdarījuši. Tagad ir skaistas atmiņas, kurās varam sēdēt visu ziemu, vienalga, kādās karantīnās.
Ir izdevies Ērgļu pusē kaut kādu dzīvību iekustināt kopumā?
Ja es teiktu pilnīgi objektīvi, tad Ērgļi ir nolaisti, un, lai tos paceltu tūrisma saulītē, prasītos ļoti lieli ieguldījumi un investīcijas. Varbūt to ir veicinājuši Blaumaņa “Braki” un Jurjānu “Meņģeļi” – vienam mazam novadam ir uzkrauti divi muzeji un it kā loģiski nevarētu vēl prasīt kaut kādus infrastruktūras ieguldījumus, bet tas ir tikai kūtrums. Man nav pieņemams, ja atgaiņājas un saka – ir tā, kā ir, un cilvēki ir dažādi. Ērgļos redzu maz tiekšanos pēc jauniem ideāliem un jaunu pieredžu apgūšanas, arī pēc mazo sociālo grupu uzklausīšanas. Viņi strādā tā, kā ir strādājuši 20 gadus, un viņiem šķiet, ka tā ir pareizi. Nerēķinās, ka laiki ir mainījušies un vērtības ir pilnīgi citādas, nemaz nerunājot par iespējām. Līdz ar to Ērgļos jūtos kā baltais zvirbulis.
Varbūt – baltais ērglis? Pats taču esi pie lemšanas deputātos…
Esmu opozīcijā. Mazā nieka miestiņā vēl tiek salikti cilvēki “jūs” un “mēs”. Tā ir pāķiskā domāšana, un tur neko nevar darīt.
Esmu nodefinējis – ja vērtība ir ērtība, tad kaut kas nav kārtībā.
Un tā tas ir lielākajai daļai, kas tur darbojas.
Man patīk, ka par problēmām runā bez aizvainojuma.
Esmu jau izsāpējis. Aizvainoties jau var tikai uz savu spēju vai nespēju kaut ko mainīt. Dusmoties, sist kāju pie zemes un raudāt – neesmu bērnudārzā. Man ir pilnīga pārliecība par savas vietas lielo skaistuma potenciālu un to, cik ļoti tā ir vajadzīga visai Latvijai, un ir tikai žēl, ka ir cilvēki, kas domā, ka viņi dzīvo kaut kādā 101. kilometrā, kur viss ir nolemts lēnai nāvei un iznīcībai.
Spraigos darbus ģimenes pieaugums pavasarī nav mazliet piebremzējis?
It nemaz. Mēs esam projektu cilvēki – izdomājam mērķi un ejam uz to. Traki bija pavasara ofensīvā, kad tev ir jāvada projekts, bet patiesībā tev mājās tādu projektu ir pāri galvai – vienu projektu sauc 4. klases skolnieks, otru – 9. klases skolnieks, trešo – 11. klases skolnieks, vēl viens “projekts”, mazā meita, ir nupat piedzimis un vēl tāds četrgadīgs projekts, vecākā meita, met kūleņus tam visam pa virsu, klāt visam vēl suns. Tas bija traki, un ceru, rudenī tas neatkārtosies. Varēja nojūgties. Varēji izdzert pudeli vīna vakarā, bet nenoreibt, jo prāts ir pārmēru ierosināts.
Tomēr jūs esat divatā ar sievu, abi saimniekojat arī Ērgļu stacijā.
Mums ir ģimenes uzņēmums. Puikas māk labi taisīt kafiju. Ja es citiem māku konkrēti uzprasīt, ko tiešām gribu, saņemu labu palīdzību. Bet man pašam bieži ir grūti noformulēties, jo esmu impulsu cilvēks. Nevaru sastādīt darbu grafiku diviem mēnešiem uz priekšu un tad pie tā pieturēties. No rīta dzerot kafiju, sajūtu, kas tajā dienā būs tālāk. Arī tētis laikam esmu diezgan haotisks.
Kādas īpašības jaunākā meitiņa Māra mantojusi līdz ar tavu vārdu?
Piedzimstot viņa gluži vienkārši izskatījās pēc Māras, nevarējām saukt viņu par Valdu vai Leontīni. Cilvēkiem jābūt tik prātīgiem, lai ieraudzītu savā bērnā, kādu vārdu viņš nes. Man šķiet, ka saviem bērniem esam salikuši vārdus tā, ka viņiem ir viegli, priecīgi un raiti dzīvot (Vits Ādams, Nemo Eduards, Tots Olivers, Luīze un Māra). Manā saprašanā latviešiem spēcīgi vīriešu vārdi vispār ir nolaupīti – ja gribi nolaupīt varoņus, nolaupi viņiem vārdus. Ar sieviešu vārdiem mums situācija ir drusku labāka. Tāpēc puikām esam likuši neparastākus vārdus – Tots un Nemo man bija pirmie Latvijā, zinu, ka tagad ir sekotāji.
…
Vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Velci, tēti! Vārdi Klāva Elsberga dzejas krājuma nosaukumā.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez bērniem. Man ļoti patīk savas ģimenes jezga.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Ir izdevies ieaudzēt vienu zivi vienā upes baseinā, kur tā iepriekš nav bijusi. Tie ir Dieva darbi, kas man ir paveikušies.
Labākā izklaide?
Sēdēt airu laiviņā uz ezera un mēģināt pierunāt kādu asarīti atkal braukt līdzi uz mājām.
