Astoņas Purvīša balvas pieturas 1
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā līdz 9. aprīlim apskatāma piektā Purvīša balvas izstāde.
Jau piekto reizi kopš 2009. gada par labākajiem sasniegumiem Latvijas vizuālajā mākslā tiek pasniegta Purvīša balva – prestižākā prēmija savā nozarē. Neskatoties uz sentimentālām jūtām pret izstāžu zāli “Arsenāls”, zem kuras velvētajiem griestiem tradicionāli mājoja Purvīša balvas izstādes, jaunās telpas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas pazemē ir daudz atbilstošākas ne tikai no tehniskā, bet galvenais – no scenogrāfiskā viedokļa. Tajā brīdī, kad, slīdot pa pandusu uz leju gar kailā betona sienām, mēģini sevi pārliecināt, ka tuvojies izstāžu zālei, nevis pazemes autostāvvietai, tad, ieraugot virs ieejas lielu, ceļa zīmei līdzīgu “P” burtu, iekšējās pretrunas pazūd. Tā patiešām ir stāvvieta – tikai ne automašīnām, bet mākslai, kas plūst, mainās, piedzimst un pazūd aizmirstībā, krāšņi parādās lielās retrospekcijās vai iemiesojas mākslas projektos, kas ilgst varbūt tikai dažas stundas. Šobrīd mākslas dzīve Latvijā ir tik piesātināta, ka, lai izdarītu secinājumus un pārdomātu notiekošo, patiešām vajag stāvvietu, kur mirkli var apstādināt, lai paskatītos uz to no malas.
Pateicoties profesionālas žūrijas atlasei, zem Purvīša balvas zīmes tiek sapulcināti dažādos žanros un formās strādājoši mākslinieki, kuru izstādes pēdējo divu gadu laikā var kvalificēt kā “svarīgus notikumus” Latvijas mākslas dzīvē. Ļoti būtiski, ka izstāde sastāv nevis no astoņiem mākslinieku darbiem, bet būtībā no astoņām izstādēm jeb totāliem mākslas darbiem (Gesamtkunstwerk), kas veidoti pēc individuāliem likumiem un paredzēti savai unikālai telpai. Diemžēl neviena kopizstāde nevar pilnībā saglabāt to vietas autentisko atmosfēru, kurā mākslinieks radījis savu darbu. Vienmēr būs tāda kā kopmītnes sajūta, kas intīmo dialogu starp skatītāju un mākslinieku atšķaidīs ar kaimiņu – mākslinieku traucējošām skaņām aiz sienas. Mēģinot nepieļaut skaļā daudzbalsīguma pārvēršanos kakofonijā, izstāde ļoti eleganti no astoņiem atsevišķiem stāstiem radīja vienu kopdarbu, kur skatītājs var meklēt jaunas ideju paralēles, sastapties ar negaidītiem kontrastiem vai izjust dramatiskus kontrapunktus.
Es domāju, ka uz šo izstādi jāiet kā uz operu. Ne tikai tāpēc, ka skaņa, mūzika un dziesma šajā izstādē spēlē īpaši svarīgu lomu, un arī ne tikai tāpēc, ka Purvīša balvai piemīt īpaši svinīga atmosfēra, bet galvenokārt tādēļ, ka vizuālā valoda, kuru izmanto autori, lai radītu nosacītas, bet mākslinieciski patiesas pasaules, prasa atšifrējumu – līdzīgi kā sekošana operas nosacītām kaislībām prasa no skatītāja vismaz libreta kopsavilkuma zināšanu. Tāpēc astoņu ekrānu rinda ar mākslinieku interviju videoierakstiem ir šīs izstādes alfa punkts tiem, kas grib apbruņoties ar zināšanām pirms skatīšanās, vai omega punkts tiem, kuri, sargājot savu uztveres neatkarību mākslas baudīšanas brīdī, gribēs vēlāk salīdzināt savu interpretāciju ar mākslinieka ieceri. Vēl viens izstādes kopsaucējs ir mākslas darbu pastiprinātā teatralitāte. Uzsverot gaismas, skaņas, kā arī videoprojekciju klātbūtni, vienlaikus samazinājusies tādu tradicionālu mākslas veidu kā glezniecība, grafika vai tēlniecība “tīra eksponēšana, kad mākslas darbs ir nevis viens no vizuālās dramaturģijas elementiem, bet pašpietiekama vērtība”.
Ceļš caur izstādi sākas ar Andas Lāces performances videoierakstu. Skatītājs uz vienu stundu var kļūt par liecinieku savā ziņā šamaniskam rituālam, kurā mākslinieces ķermenis pārvērties izteiksmes līdzeklī, bet melnais, caur kostīmu plūstošais šķidrums – spēcīgā cilvēku attiecību vizuālajā metaforā. Tālāk cilvēka ķermeņa tēmu savā palēninātā videodarbā turpina Kristaps Epners, kurš atgriež skatītāju no mistiska piedzīvojuma pie jūsmošanas par reālu brīnumu – cilvēka ķermeni, kura skaistums, spēks un izturība, šķiet, nezina robežu. Turpat līksmojošu odu dzīvei un kustībai šūpojoties, “dzied” Maijas Kurševas instalācija, noskaņojot skatītājus ieraudzīt dzīvesprieku pat dzīves intensīvās izzušanas brīdī. Šeit izstāde no tīri vizuālas sfēras radikāli pagriežas konceptuālā virzienā, kur saturs sāk dominēt pār formu. Prēmijas laureāti – Krišs Salmanis, Anna Salmane un Kristaps Pētersons – savu darbu veltījuši Dziesmu svētkiem, aicinot skatītājus kritiski pārdomāt šā pasākuma statusu, formātu, repertuāru un arī likteni. Vai nepieciešams kaut ko mainīt un modernizēt, gatavojoties XXVI Vispārējiem latviešu dziesmu un XVI Deju svētkiem nākamajā gadā vai tradīcijas tomēr ir sakrālas un nemainīgas? Pats mākslas darbs nesniedz atbildi, bet mudina aizdomāties. Apcerīgā stāvoklī pārejot pie Ivara Drulles izstādes, dziesmu nomaina nāves klusums, kas apņem Latvijas pamesto māju drupas. Īstenībā tikai to nelielo daļu, kuru mākslinieks ar pētniecisku precizitāti dokumentējis, apsekojot teritoriju ap savām Vidzemes mājām. No reāliem graustiem izstāde aizved skatītāju pie nezināmās matērijas, kuru nevar ne sataustīt, ne ieraudzīt, bet tas nav traucējis māksliniekam Atim Jākobsonam mēģināt vizualizēt šo absolūto nezināmo fascinējoši meistarīgos ogles zīmējumos. Aiz iracionāliem melnas matērijas meklējumiem kā lielākais izstādes kontrasts atrodas Artura Bērziņa gaišā istaba – prāta un filozofijas telpa, kas no mākslas teatrāli izklaidējošās sfēras skatītāju uz mirkli atgriež pie svarīgiem jautājumiem par cilvēka domāšanu, uztveri, sapratni utt. Prāta triumfs ir ļoti īss, jo pēdējā izstādes telpā ar draudīgu troksni viens aiz otra pār skatītāju no ekrāna gāžas milzīgie viļņi. Voldemāra Johansona nofilmētā modernā marīna spēcīgi iedarbojas tieši uz tiem pašiem romantisma nerviem, kurus 19. gs. publika kairināja, stāvot pie Ivana Aivazovska bangojošajām jūrām.
Šī pēdējā izstādes zāle par spīti jūras brāzmainajam raksturam šobrīd varbūt ir vismierīgākā vieta galvaspilsētā, kur kā savdabīgā mākslas kapelā var aizmirst par stresu un steigu, draudiem un sāpēm – visām šīm ikdienas putām, domājot par nesatricināmām dzelmēm un mieru, un pieturu, kurā šobrīd atrodas Purvīša balva.
