Aspazija tehnoloģiju kaleidoskopā. Vēsma Lēvalde vērtē izrādi “Zalkša līgava” JRT 0
Ingas Tropas un radošās komandas veidotais multimediālais uzvedums “Zalkša līgava” tīši vai netīši izvirza tēzi par dramatiskā teātra ēras aiziešanu vēsturē, tā vietā piedāvājot audiovizuālu pārblīvētību un tēlu tipizāciju. Teātris visu cenšas parādīt, ne izdomāt un izstāstīt.
Jaunais Rīgas teātris ir parūpējies par skatītāju, ievietojot programmiņā režisores Ingas Tropas, scenogrāfa Miķeļa Fišera, videooperatores inscenētājas Elīnas Matvejevas, kostīmu mākslinieces Evelīnas Deičmanes un komponistes Annas Ķirses ieceru un iedvesmas avotu aprakstus.
Tos papildina Raiņa un Aspazijas muzeju darbinieku Astrīdas Cīrules, Ārijas Vanagas un Jāņa Zālīša komentāri. Iestudējuma “laboratorija” plaši iztirzāta arī medijos –
izteikusies gan režisore, gan titullomas tēlotāja Marija Linarte, gan Zalkša lomas atveidotājs Vilis Daudziņš.
Līdz ar to recenzenti faktiski ir atbrīvoti ne tikai no pienākuma izklāstīt literāro kontekstu, bet arī no minējumiem “ko viņi ar to gribēja pateikt”.
Atliek vien sastatīt ieceres ar rezultātu un mēģināt izprast auditorijas, tostarp savu subjektīvo reakciju, lai nonāktu pie secinājumiem, kas balstīti kultūras vēsturē, laikmeta un teātra procesu vērošanā.
Būtiskākās atziņas ir divas. Pirmā – cieņas vērta ir režisores vēlme un uzdrošināšanās iestudēt nepelnīti aizmirstu nacionālās klasikas darbu un mēģināt atklāt lugas simboliskos slāņus laikmetīgiem izteiksmes līdzekļiem.
Otra – iestudējums apliecina, ka starp digitālajā laikmetā izaugušo un visām iepriekšējām paaudzēm pastāv plaisa, ko rada gan uztveres atšķirības, gan attieksme pret realitāti.
Apvērstās pasaules
Iestudējuma forma atgādina saplēstu spoguli, kur katra no lauskām atspoguļo vienu un to pašu stāstu, taču no atšķirīga skatpunkta un atšķirīgā gaismā. Atbilstoši scenogrāfa iecerei darbība noris vairākās simboliskās vidēs, sadalot spēles telpu vienā, divos vai trīs plānos.
Lugas varoņu acīm skatīta realitāte redzama ekrānā virs skatuves.
To projicē divas operatores ar tiešsaistes kamerām – Elīna Matvejeva un Inese Tikmane. Iecere ir parādīt īstenības relatīvismu un izgaisināt laika un telpas robežas.
Otra ir tradicionālā spēles telpa – finiera dekorācija, kas attēlo lauku māju no iekšpuses vai ārpuses, uzlikta kā vagons uz vecām sliedēm, liekot saprast – šī pasaule ir fiziski un morāli novecojusi.
Skatuves dziļumā atrodas sirreāls, fascinējoši skaists ezers,
ko veido debeszili miglas vāli un fosforizēti, ornamentāli koku silueti, kuros saskatāmas zalkša galvas un zivs astes, kas veido gan trīsžuburus, gan atgādina katlus, no kuriem ārā rēgojas zivs astes. Norādīts, ka tas ir portāls uz paplašinātu realitāti, un tur patstāvīgi spēj iekļūt tikai Marijas Linartes atveidotā Ziednese, kura, citējot Miķeli Fišeru, “smok ikdienas dzīves banālajā rutīnā”.
Dažkārt visas trīs telpas tiek apdzīvotas vienlaikus, dažkārt ar tehniskiem līdzekļiem (gaismām vai kamerām) darbība tiek koncentrēta vienā norises vietā. Visbeidzot ir vēl viens plāns – lielais kinoekrāns, kas nosedz visu skatuvi ainās, kurās darbība notiek zemūdens pasaulē.
Teātris pārtop kinofilmā, kas rāda ideālo pasauli –
Viļa Daudziņa Zalkša un Ziedneses saules pielietu dzīvi koši zaļā mežā, plūstošas upes krastos, rotaļās ar abu bērniem.
Lugas mītisko slāni I. Tropa apvērsusi otrādi. Folklorā Zalkša tēla pamatā ir mirušo kults, tas tiek uzlūkots kā pāreja starp divām pasaulēm, kā dvēseles simbols, kam raksturīga ambivalence – Zalktis valda pār mirušajiem un garantē dzīvības turpinājumu. Šāds traktējums arī nolasāms Aspazijas lugā.
Izrādē mirušo valstībai līdzīga parādīta zemes dzīve – uz to norāda pati režisore savā komentārā, to apliecina melnie puķu pušķi un vainagi, arī kostīmi, kas ir kā dubļiem piemirkuši. Savukārt no Zalkša pasaules Ziednese iznāk gaišā, gandrīz starojošā tērpā.
Radošā komanda vairākkārt paudusi, ka izrāde ir par sievietes sevis meklējumiem, un tas arī nolasāms visu sieviešu tēlu traktējumā.
Taču drīzāk tās ir seksualitātes, ne garīga piepildījuma alkas.
To iezīmē epizodiska mizanscēna ezerā, kur Ziednese jutekliskiem pieskārieniem rotaļājas ar Laumas Balodes atveidoto Dedzikli. Arī Ziedneses iegremdēšanās ezerā risināta psihoanalītiski – kā kaisles apmierināšana. Te ir maza pretruna ar literāro pirmavotu, jo Aspazija pati raksta, ka viņai nav patikusi dzejnieka Falija radītā “Zalkša līgavas” versija, kas, viņasprāt, ir “pārāk seksuēla”.
Aspazija Ziedneses drēbju novilkšanu saista ar “kailās dvēseles” atklāšanu, ar iniciāciju, kurai seko atdzimšana jaunā statusā.
Izrādē atdzimšanas nav, ir tikai aiziešana.
No otras puses – šāda versija nostiprina režisores apokaliptisko redzējumu par Zalkša pasaules īstumu pretstatā mirušajai zemes pasaulei.
Konceptuāli samāksloti
Par spīti iestudējuma ezoteriskajai noskaņai un multimediālai laiktelpas izpludināšanai, ir vairāki sadzīviski elementi, kas mulsina un rada aizdomas, ka zem deklarētajiem nolūkiem ir apslēpti vēl citi.
Piemēram, paironizēt par tradicionālu teātri un sabiedrības smagnējo attieksmi pret citādo.
Aspazija šo “citādo” simboliski ietvērusi Zalša un Ziedneses bērnu tēlos. Iespējams, tā ir paralēle – pasaules nepieņemti, nereti mirst jauni, atšķirīgi mākslas darbi. Iestudējumā citādība ir Dauna sindroms, un tas problēmu ievirza sociālā plāksnē, kas, bez šaubām, atbilst koncepcijai par ezera pasauli kā patieso realitāti.
Tam pieskaņojas arī Zalkša traktējums – mīlošs vīrietis bez kādas mītiskas nozīmes. Tomēr tāds vēstījums varētu arī iztikt bez Aspazijas, un faktiski jau interpretācija ir pāraugusi dekonstrukcijā.
Liela daļa teksta ir svītrota, atstājot vien koncepcijai atbilstošas frāzes,
turklāt lugas un izrādes ritms veido atšķirīgus ornamentus. Tieši ritma maiņa un realitātes pārbīde ir tā, kas ļauj domāt, ka izvēlētā forma ir māksliniecisks manifests par nākotnes teātri.
Pati par sevi multimediāla izrāde nav nekas jauns. Eiropā ir daudz šāda veida uzvedumu, lai atceramies kaut vai dažus Keitas Mičelas, Milo Rau, Oskara Koršunova iestudējumus. Vācijā pat ir institūts, kas nodarbojas ar digitalizācijas iespēju pētīšanu teātrī, lai skatītājs uztvertu aktieru veikumu un tehnoloģiju radīto vidi kā saistītu vienumu, gūstot papildu simbolisko slāni.
Līdzās joprojām pilnvērtīgi dzīvo teātris, kas balstās nepastarpinātā aktiera un skatītāja komunikācijā un piedāvā emocijas, kuras dzimst skatītāja acu priekšā.
Taču “Zalkša līgava” neslēpti cenšas demonstrēt, cik samākslots un senils ir “teātris” pretstatā kinematogrāfiskai “patiesībai”.
Skaņainas būtiska daļa ir čīkstošs, grabošs troksnis, kas pavada katru mizanscēnas maiņu uz sliedēm noliktajā finiera mājiņā. Turklāt tā ir groteski samazināta. Tiešsaistes kameru projicētā darbība uz ekrāna iegūst senas sēpijas veidolu – drīzāk romantizētas atmiņas, ne tagadne.
Trīskāršais pirmā cēliena ainas atkārtojums ar Ivara Krasta Saulgaita un Edgara Samīša Graudiņa primitīvajiem medniekiem, seksuāli izaicinošo Virpuli un mazliet aprobežoto Dedzikli monotonās muzikālās kompozīcijas pavadījumā iezīmē minimālas pārmaiņas un, ko tur slēpt, uzdzen miegu. Varbūt te domāta Regīnas Razumas atveidotās Auglones vadītā tradicionālā zemes dzīve, bet varbūt – teātris?
Arī pārspīlētais spēles stils finālā, kur šķīst asaras un asinis, tiek kosts un sists, kaislīgi kliegts un žestikulēts, acīmredzot ir režijas uzstādījums – traģēdijas “spēlēšana”.
Klišeju virsotne ir “bise, kas izšauj”, nogalinot visu Zalkša “citādo” ģimeni.
Ivara Krasta Saulgaitis pārtapis kristīgās ticības fanātiķī, vienkāršojot viņa rīcības motīvus, un baznīca savā ziņā ir rituāls teātris.
Publikas atsauksmes apliecina – digitālā paaudze pieņem ar tehnoloģiju palīdzību konstruētos, fragmentētos vēstījumus un ir sajūsmā par spilgtās vizualitātes radīto piedzīvojumu. Tie, kas vēl tic teātra spējai radīt filozofisku vispārinājumu bez tehnoloģiskiem uzslāņojumiem, novērtē veiksmīgi integrēto Aspazijas dzeju (lai arī tikai titru veidā) un Viļa Daudziņa tēlojumu nelielajā fināla epizodē.
Interesanti, kā izrādi uztver literatūrzinātnieki?
Iestudējums “Zalkša līgava” Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē pēc Aspazijas lugas “Zalkša līgava”
Režisore: Inga Tropa, scenogrāfs Miķelis Fišers, kostīmu māksliniece Evelīna Deičmane, komponiste Anna Ķirse, operatores Elīna Matvejeva un Inese Tīkmane, montāžas režisors Kārlis Zemītis, gaismu mākslinieks Lauris Johansons.
Lomās: Marija Linarte, Vilis Daudziņš, Regīna Razuma, Jana Čivžele, Lauma Balode, Ivars Krasts, Edgars Samītis.
Nākamās izrādes: 18. un 19. februārī.
Vārds skatītājiem
Diāna Zālīte: “Izrāde ar rimtu sākumu lēni un pamatīgi “ievelk” skatītāju dziļi, pat spēcīgi. Konceptuāli vērienīgs darbs. Iespaidīgs aktieru veikums, bet pāri visam burvīga scenogrāfija.”
Ilze Olšteina: “Izrāde ievelk kā zalktis ezerā. Fascinējoši. Bet beigu ainas – neizturamas. Traģēdija var būt traģiska dažādās toņkārtās.”
jrt.lv
