– Vai, pētot Aspazijas likteni, izrādes veidotājiem izdodas atminēt mīklu, kādēļ plašā sabiedrībā cienīta spoža dzejniece dzīves nogalē mirst, visu aizmirsta, vientulībā? 7
– Aspazija nekad dzīvē neprata iekārtoties, un viņai bieži uzbruka no visām pusēm. Trimdā Kastaņolā viņai pārmeta, ka neesot nekāda sociāldemokrāte, jo turpināja publicēties “Dzimtenes Vēstnesī”, un viņa attaisnojās, ka esot tikai demokrāte, par ko tika nicinoši izsmieta. Par spīti tam, atgriezusies Latvijā, viņa Satversmes sapulcē kandidēja no sociāldemokrātu listes, jo “kad mani lūdza, es gāju arī”. Kad pie varas nāca Ulmanis, Aspazija viņu atbalstīja, un sociāldemokrāti dzejnieci no savām rindām izmeta ar lielu blīkšķi. Vācu okupācijas laikā Aspazijai sarīkoja grandiozu jubileju, bet viņa neaizbrauca uz teātri tajā piedalīties, jo “ja šie zonderfīreri spiedīs man roku, tā nokaltīs”. Aspazija nelocījās visiem vējiem. Mājā Dubultos, galīgi nepiemērotai dzīvošanai ziemā, viņa savas dzīves pēdējos gadus aizvadīja lielā trūkumā un nabadzībā. Dažus mēnešus pirms nāves Aspazija bija pilnīgi viena, visu aizmirsta, bet viņas bēru dienā Doma baznīcā – milzīga manifestācija, uz kapiem pavadīja cilvēku tūkstoši. Kāds paradokss: dzīvs cilvēks ir pilnīgi visu aizmirsts, bet bēres izvēršas par manifestāciju.
– Kā Aspazijas feministiskās idejas un rīcība izskatās mūsdienu kontekstā?
– Tā diskriminācija darbavietās un sabiedrībā vietumis ir ļoti smalka, grūti pierādāma, tikpat kā nepamanāma. Bet vai šodien spējam iztēloties, ka sieviete uzkāpj tribīnē, bet viņu ar rupju fizisku spēku nogrūž no skatuves, kā tas notika 19. gadsimtā ar Aspaziju? Un pēc tam vēl izslēdz no Latviešu biedrības! Konservatīvajai publikai varēja nepatikt: šī precētā (!) sieviete (kurš gan zināja tos smalkumus, ka vīrs aizbēdzis uz Ameriku un tāpēc nav iespējams šķirties), kas sarakstījusi lugas, aktīvi darbojas teātrī, mēģina kļūt par aktrisi, vēl kāpj tribīnē, lai aizstāvētu kaut kādas sieviešu tiesības! Bet Aspazijas feminisms nebija aizgūts no kaut kādām teorijām vai programmām, viss bija ļoti personiski pārdzīvots. Viņa pati dzīvē bija netaisnīgi cietusi kopš jaunības. Lai uzlabotu vecāku mantisko stāvokli, pret savu gribu apprecināta ar avantūristu Vilhelmu Maksi Valteru. Kā var secināt no vēstulēm, šajās attiecībās cietusi no vardarbības, bet laulības šķiršanai pa visām Krievijas guberņām vajadzēja izsūtīt apkārtrakstu, lai vīrs atsauktos. Aspazijas otrā mīlestība – virsnieks Kucevalovs – krāpj ar citu sievieti. Starp citu, no šīm sāpēm rodas dzeja “Mēness starus stīgo”, kura izmantota vienai no skaistākajām latviešu kora dziesmām. Kad Rainim uzradās mēnessmeitiņa Olga Kliģere, viņš Aspazijai rakstīja – ko tu bēdājies, mazputniņ, mūsu starpā nekas nav mainījies. Jā, tā garīgā saite jau nepārtrūka, bet intīmās attiecībās viņi bija šķīrušies jau Kastaņolā. Mūsdienās varētu godīgi atzīt – Aspazija slimoja ar smagu depresiju, dzēra stipras zāles. Un viņu var saprast – sieviete – ļoti jūtīga, maigu dabu, brīnišķīga, ļoti talantīga – jau padsmit gadus iesprostota mazā istabiņā ar, kaut savulaik pašas radītu, ģēniju ar visām viņa kaprīzēm. Ir aplami iztēloties Kastaņolas trimdu kā skaistu, saules pielietu, kur Aspazija un Rainis dzīvo, cepuri kuldami vai, vēl trakāk, kā cara varas iestāžu izplatītās baumās – peldas bagātībā, jo viņi, lūk, aizbēguši kā krimināli elementi, paņemot līdzi 30 000 rubļu no Rīgas bankām, un Pēterburgā nolaupījuši vēl miljonu. Tāpēc viņus līdz pat 1912. gadam vajāja spiegi, par Raiņa galvu bija izsolīta 10 000 rubļu prēmija, kādu viņš, starp citu, nekad mūžā nebija saņēmis ne par vienu savu darbu. Nekādā bagātībā viņi nepeldējās – viens strādāja uz kastes, guļot gultā, otrs – uz palodzes. Tā diendienā bez iespējas iziet sabiedrībā, kuras Aspazijai tik ļoti pietrūkst. Kad pie durvīm klauvē 1920. gads, tālumā kaut kur nosprakst pāris svētku raķetes, Rainis un Aspazija guļ blakus katrs savā gultā, un viņiem nav viens otram ko teikt. Un tad pienāk ziņa par iespēju braukt mājās, kur nodibinājusies brīva, neatkarīga, viņu izsapņota Latvija. Viņiem par godu tiek nosaukti Raiņa un Aspazijas bulvāri, un tu esi iekšā tajā, ko pats radījis! Kāds triumfs! Viņi godprātīgi ķeras pie darba – jāpiedalās Satversmes sapulcē, Rainim jāvada Nacionālais teātris. Rainim dažkārt pārmet godkārību, bet vai godkārīgs cilvēks varētu vai visu mūžu rakstīt uz kastes gultā? Jebkurā no septiņām dzīvesvietām, kuras Rainis un Aspazija nomainīja pēc atgriešanas Latvijā, viņi dzīvoja pieticīgi, nekad ar lielu vērienu.
– Ja mēs mēģinātu iztēloties, vai Aspazija, pirmā latviešu sieviešu tiesību aizstāve, priecātos par ziediem 8. martā?
– Laikam tomēr ne. Latvija vienmēr bijusi dzimumu vienlīdzības un demokrātijas zeme. Pat senie hronisti brīnījās par aistu valsti, kur sievietes uz zirgiem jāj līdzīgi vīriem. Un tomēr arī pašas Aspazijas mūžs pierāda, ka no sievietes vairāk tiek prasīts un mazāk piedots. Bet vai to var apkarot ar feminisma ieročiem? Varbūt tas slāņojas vēl kaut kādos senākos arhetipos.
Vislieliskākās idejas cilvēku rokās bieži vien iegūst izķēmotus, absurdus vaibstus. Tagad nez kādēļ kristīgo Dievu zākā par to, ko dara mācītāji. Un kā Rīga dzīvoja pēc divdesmitā gada? Kā ar ārkārtīgu rūgtumu teica Aspazija, jaunā Latvija cieš badu un postu, bet uzdzīve Rīgā sit augstu vilni – rauts seko rautam, dāmas no Parīzes pasūta visaugstākās modes ģērbus. Arī 1905. gadā, kad daudzi atdeva dzīvību, tikpat daudzi pēc tam iedzīvojās, cēla miljonāru namus. Visos laikos ir veikli darboņi un ir ideālisti. Vai visas revolūcijas idejiski aizsāk ļoti labi izglītoti buržuāzijas pārstāvji, bet izpilda dakšām bruņoti, līdz lopiskam stāvoklim nodzīti cilvēki, kuri iet un kliedz, īsti nezinādami, par ko. Man netīkamā atmiņā padomju laika kartītes ar lielu astotnieku virsū. Tik daudzi cilvēki cietuši un zaudējuši dzīvību padomju laika režīma dēļ, kas veselām tautām kontuzēja domāšanu. Jā, Aspazija bija pirmā Latvijas feministe, iestājās par sieviešu tiesībām, taču pēdējā dzīves posmā viņa attālinājās no savas sociāldemokrātiskās sākotnes. 1943. gadā šķirdamās no dzīves, viņa nevarēja pieredzēt kreiso ideālu visatbaidošākos sapuvušos augļus, ko piedzīvojām mēs ar jums. Tikai cilvēka iespējās ir kaut ko padarīt kā jēgpilnu, tā nožēlojami smieklīgu.
