– Interesanti, ka “Raiņa sapņos”, kur titullomu tomēr pārsvarā nospēlē Ivars Puga, viņam līdzās ir divas Aspazijas – jaunībā Maija Doveika un brieduma gados Lolita Cauka –, bet Jaunā Rīgas teātra izrādē “Aspazija. Personīgi” Baibas Brokas Aspazijai pretspēlē divi Raiņi – jaunībā – Ivars Krasts un brieduma gados – Ģirts Krūmiņš. Rainis un Aspazija visbiežāk tiek minēti kopā kā mīlestības un radoša tandēma simbols. Bet varbūt pienācis laiks atsvabināt Aspaziju no Raiņa, jo šīs divas radošā ziņā tomēr bija atšķirīgas pasaules? 7
– Četrpadsmit gadus (no Raiņa nāves 1929. gadā līdz Aspazijas aiziešanai 1943. gadā), ko Aspazija pavadīja viena, viņa it kā turpināja dzīvot kopā ar Raini – kārto viņa Kopotos rakstus, publicē Raiņa dienasgrāmatas un pati savējā raksta – es dzīvoju ar tevi, mīļais, kopā dienu un nakti. Arī ideju līmenī viņi nav šķirami, papildina viens otru, nojaucot robežas tā, ka dažkārt nav iespējams šķirt, ko rakstījis viens, ko – otrs. Piemēram, “Uguni un nakti” tīri tehniski ar roku Aspazija pārrakstījusi piecas reizes.
– Nu, lūk, vēl solis līdz mītam? Leģendai? Varbūt pat īstenībai, ka patiesā Raiņa darbu autore esot pati Aspazija?
– Nē, pētot abu dzīvi, neesmu tam atradusi nekādus pierādījumus. Varbūt tādu mītu avoti ir pašos pirmsākumos, kad līdz Raiņa krājumam “Tālas noskaņas zilā vakarā” Aspazija veidoja dzīvesbiedru kā personību, kā to dara daudzas gudras sievas, atbalstot un virzot savus vīrus, arī šobaltdien. Rainis bija ārkārtīgi nervozs, ar dziļiem kompleksiem, kā pats teicis – nekad nespējis līdz galam atraisīties. Varbūt viņš būtu palicis tikai politisks darbinieks, varbūt devies uz manifestāciju 1905. gadā un krastmalā nošauts, jo noteikti būtu atradies pirmajās rindās, ja vien Aspazija nepagriezusi pulksteni par stundu atpakaļ. Aspazija Rīgā strādāja mēnešrakstā “Mājas Viesis”, pelnīja iztiku abiem, jo juristam Rainim tajā laikā Slobodskā bija liegts nodarboties ar advokatūru. Vienīgie ienākumi Rainim tolaik bija no “Fausta” tulkošanas. Kad Rainis pašus pirmos dzejoļus parādīja savai māsai Dorai (vēlākā Pētera Stučkas sieva. – V. K.), viņa atteica: ko iedomājies, nebūs taču mūsu cienījamajā dzimtā viens ampelmanis, tu taču neesi nekāds poēts! Bet Aspazija viņam rakstīja – kā var nest augļus koks, kurš vēl nav ziedējis? Aspazija Rainī ieraudzīja dzejnieku un noticēja viņam.