Aspazija: nelokoties visiem vējiem. Saruna ar Ingu Ābeli 7
Rīt Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvos Ingas Ābeles luga “Aspazija. Personīgi”, kuras režisore ir Māra Ķimele. Tapusi izrāde pētījums, kuras pamatā pazīstamās latviešu literātes un politiķes Johannas Emīlijas Lizetes Rozenbergas, vēlāk Elzas Pliekšānes (1865 – 1943), biogrāfijas meti. Kā pseidonīmu Raiņa dzīvesbiedre sev bija izvēlējusies antīkās pasaules varoņa Perikla mīļotās Aspazijas vārdu.
– Kas veidoja tavus pirmos priekšstatus par Aspaziju?
I. Ābele: – Mana omīte, tīru, skaidru dvēseli kā Aspazijai, bērnībā lasīja priekšā par circenīša Ziemassvētkiem, par pasaciņu, kas jāj mazā, sirmā kumeliņā. Starp citu, Aspazija pati nekad nav rakstījusi dzejoļus, domādama īpaši par bērniem, viņa rakstīja sev. “Saulainais stūrītis” ir rakstnieces pašas liriskā biogrāfija, viņas bērnības atmiņas. Nākamais spilgtais iespaids bija no Kanādas atbraukušās latviešu režisores Baņutas Rubesas iestudētā “Atriebēja”, kas pāršķēla manī vispārpieņemto priekšstatu par vētras un liesmu dzejnieci, atklājot arī personiskās šķautnes.
– Nacionālajā teātrī “Raiņa sapņu” veidotāji uzsver, ka izrādē nav neviena sveša klāt pielikta vārda, no skatuves skan tikai Raiņa teksti. Ko šādā aspektā var teikt par uzvedumu “Aspazija. Personīgi”?
– Izrādē izmantoti tikai Aspazijas un Raiņa teksti no viņu milzīgā mantojuma, dienasgrāmatām, savstarpējās sarakstes, daiļdarbiem. Un vēl izmantoti divi darbi, kurus nekādi nav iespējams apiet, – Roalda Dobrovenska “Rainis un viņa brāļi” un Saulcerītes Vieses “Mūžīgie spārni” – brīnišķīgs stāsts par Aspaziju. Mani ļoti iespaidoja kāds 1943. gada 16. maija fotoattēls Aspazijas mājā Dubultos (patlaban šī ēka atklāta pēc restaurācijas. – V. K.) – 78 gadus veca sieviete austrumnieciski rakstainā blūzē ar smagu dzintara rotu ap kaklu sēž vasarnīcas istabā un klēpī liels melns kaķis ar baltu krūti, abi lūkojas logā – vai vēl priekšā kāds pavasaris? Dzīvot atlicis vien pusgads. No dzīves Aspazija šķirsies 5. novembrī. Izrādē Aspazija pirms nāves atceras savu dzīvi, un, tā kā atmiņām ir cits blīvums, lugas varoņu dialogi nav tieši, bet ar zemstrāvu spēcīgiem uzplaiksnījumiem.
