Asins “besis”. Armands Kalniņs vērtē Elmāra Seņkova jauniestudējumu „Nelabie. Pēc Dostojevska” Valmieras Drāmas teātrī 2
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Režisora Elmāra Seņkova izrāde “Nelabie. Pēc Dostojevska” Valmieras Drāmas teātrī ir trāpīgi aktuāls (diemžēl) iestudējums, kas akcentē principiāli būtisko, bet dara to nepārspīlēti.
Karš Ukrainā mums ir ļoti pietuvinājis it kā neiedomājamus notikumus, tomēr godprātīgi būtu atzīt, ka līdzīgi noziegumi notiek nemitīgi (piemēram, genocīds Ruandā, terorisms ASV, Rietumeiropā u. c., slepkavības skolās vai kāda cilvēka nogalināšana tāpēc, ka viņš ir atšķirīgs). Esam pieraduši? Iestudētāja interese par to, kāpēc ir šāda un tamlīdzīga asiņu kāre, vēlme nogalināt, ir jūtama jau ilgāku laiku, piemēram, Liepājas teātrī iestudētajos uzvedumos “Šekspīrs” un “Grimmi”. Jā, kāpēc gan tā notiek, kādi ir cēloņi un noziegumu sekas?
Sarunvalodā nereti lietoto žargona vārdu “besis” izvēlējos atsauksmes virsrakstam vairāku iemeslu dēļ. Gan tāpēc, ka Fjodora Dostojevska romāna nosaukums krievu valodā ir “Бесы” (1872, zīmīgi, ka jau pagājuši 150 gadi kopš tā izdošanas!), bet tā tulkojuma nosaukums latviski “Velni” šķiet smagnējāks un ļoti tiešs. Tiesa gan, latviešu kultūrā velni daudzreiz mēdz būt ne visai gudri, bet komiski, viegli apmuļķojami. Tādēļ šis samērā populārais vārds šķiet trāpīgs, jo, domājams, jebkuru no mums laiku pa laikam kaut kas “besī” (līdzīgi tas mēdz būt iestudējuma tēliem).
Izrādes norises var atstāt pagātnē, kā romāna sarakstīšanas laikā notikušus, un, visticamāk, skatītāji tad saprastu, ka tā nav par “veciem laikiem, kuri nenāks vairs”. Tomēr būtisks iestudējuma ieguvums ir tas, ka dramaturģe Justīne Kļava prasmīgi tās ir tuvinājusi mūsdienām (valodas, domāšanas, raksturu ziņā), vienlaikus akcentējot nemainīgo, un mazinājusi pārāk tiešu sasaisti ar Krieviju. Tas ļauj precīzāk uztvert, ka problemātika ir plašāka un dziļāka. Teksts ir ļoti asprātīgs, laiku pa laikam tajā ir tiešas sasaistes ar mūsu sabiedrības politiskajām diskusijām: modīgi, pareizi vārdi, kuriem, kā izrādās, pietrūkst uzskatu stabilitātes.
Jau teātra ēka patlaban šķiet tēlaini simboliska, noskaņojot izrādei. Būtībā tā izskatās pēc drupām, kurās plosījušies nelabie. Īsajā pirmajā cēlienā notiek saviesīgas sarunas (tēli ir tērpti amizantās pidžamās, kas līdzīgas uniformām), pārrunātajam zināmā mērā ir pat liberāla ievirze. Tikai laiku pa laikam cilvēku attiecībās uzplaiksnās agresijas izpausmes, kas rāda to, ka aiz ārējā jaukuma slēpjas kas trauksmains, piesardzību rosinošs. Otrajā cēlienā, kas ir nedaudz ilgāks, nežēlīgo notikumu atspere sāk iet vaļā. Visbeidzot, apjomīgajā trešajā cēlienā ļaunums triumfē un gluži kā Šekspīra traģēdijās – gandrīz “visi beigti” un tie, kas “vēju sēj, vētru pļauj”. Bezcerīgi? Ne gluži, jo gandrīz pirms katra “grēka darba” ir kāds pārdomu mirklis, kas ļauj noticēt, ka var būt citādi, daudz kas ir atkarīgs no pašu izvēlēm.
Izrādi var raksturot kā vienota ansambļa veikumu, kurā katram ir iespēja radīt spilgtu tēlu. Vairums vēlas kaut ko mainīt (jo garlaicīgi?). Nevarētu skaidri apgalvot, ka kāds no tēliem ir bezcerīgi ļauns, pat ne dēmoniskais, harismātiskais Sanda Runges Verhovenskis. Viņu, šķiet, vada tieksme izzināt, piemēram, kas notiek, ja kukainim norauj kājas, spārnus… Izrādās, ļaunums ir tik vilinošs, un viņš sper soli pa solim līdz “asiņu besis” priekpilni viņu pilnībā pārņem.
Aksela Aizkalna Kirilovs šķiet smalkāks, varbūt rafinētāks ļaundaris. Krišjāņa Stroda Stavrogins ir bijis pedofils (savulaik šī romāna epizode ir tikusi cenzēta, jo pārāk briesmīgs ir bijis noziegums), taču, lai gan viņš jūt zināmu nemieru, tomēr nožēlu viņā nemana. Līdz ar to Stavrogins nespēj atrast jēgu dzīvei, ne labais, ne ļaunais viņā prieku nerada.
Mēģinājumi izlauzties no šīs asinskāres bedres neizdodas, kā to rāda Kārļa Dzintara Zahovska aizrautīgi tēlotā Šatova gadījums (labāk lai ir miris, jo ja nu nodod?). Parasti esam līdzjūtīgi pret cilvēkiem, kuri ir vājāki, tomēr vēsturē zināmi gadījumi, kuros attieksme ir bijusi pretēja, piemēram, Spartā vājos/slimos nometa no klints, koncentrācijas nometnēs iznīcināja tos, kurus uzskatīja par nepilnvērtīgiem utt.
Anna Nele Āboliņa radījusi ļoti spēcīgu, savā būtībā un slimības izpausmēs precīzu Marijas Ļebjadkinas tēlu, izrādes uztverei ļoti atbilstošu raksturu. Citādie “jaunajā sabiedrībā” neiederas, tas sasaucas ar sabiedriski politiskajām diskusijām Latvijā. Izrāde paver iespējas daudziem aktieriem radīt savdabīgus, no citām lomām atšķirīgus, pārliecinošus tēlus.
Ievas Esteres Barkānes sagumusī, nonievātā Darja ir lieka šajā apņēmīgo revolucionāru vidē, neiederas arī “parastajā sabiedrībā”, viņa to jūt. Grūti pat noticēt, ka aktrise tēloja vienkāršo, virspusējo Amerikas provinces Zaķi izrādē “Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?”, abiem tēliem gandrīz nav nekā kopīga.
Līdzīgi var raksturot Meinarda Liepiņa slepkavnieku Fedju, kuram nogalināt ir dabiski. Vai šajā tēlā ir kas līdzīgs izrādes “Kalendārs mani sauc” Oskaram? Kādi šajā vidē ir “pieaugušie”, savā tradicionālā sabiedrībā dzīvojošie? Elīnas Vānes sabiedrības dāma Varvara “riktē lietas”, zīmīgi, ka viņas jaukajā paspārnē tas viss var notikt. Vēl viens izteiksmīgs tēls ir cilvēks-kumode, t. i., mēbele, kam gan pajautā, bet viņa atbildes nav vajadzīgas.
Jebkurai izrādei ir vajadzīga sasaiste ar dzīvi, pārdomas par skatīto un uztverto. Pārmaiņas šajā mikrosabiedrībā ir notikušas, daudz asiņu izliets, “besis” šķiet pierimis, bet kāda tam ir bijusi jēga? Tas atkārtosies vēl un vēl? Nāks citi un, iedvesmojoties no lasītā/skatītā, rīkosies līdzīgi? Varbūt tomēr mainīsies?
Pētera Krilova Daugavpils teātrī tapušajam spožajam iestudējumam “Velni” (1993) tapis cienījams “mantinieks”, pavisam citāds, kā jau ar talantīgiem jauniešiem tas notiek.
UZZIŅA
Justīne Kļava, “Nelabie. Pēc Dostojevska”. Cīņa par taisnību trīs daļās Valmieras Drāmas teātrī
Režija – Elmārs Seņkovs, telpa un gaisma – Oskars Pauliņš, kostīmi – Ilze Vītoliņa, kustības – Linda Mīļā, mūzika – Edgars Mākens.
Lomās: Aksels Aizkalns, Anna Nele Āboliņa, Ieva Estere Barkāne, Meinards Liepiņš, Klinta Reinholde, Sandis Runge, Krišjānis Strods, Elīna Vāne, Kārlis Dzintars Zahovskis.
Nākamās izrādes: 7., 8. oktobrī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Laima Geikina: “Pateicoties izrādei, bija iespēja ieskatīties sociālās realitātes spogulī. Justīnes Kļavas dramatizējums un Elmāra Seņkova režija uzdod jautājumus un izaicina uz pārdomām. Vērtīgi! Iegūts jauns koncepts – šampanieša sociālisms. Atziņa: visbīstamākie ir tie darboņi, kuri sasniedz savus mērķus citu rokām. Ir nācies piedzīvot.” Baiba Bisniece: “Elpu aizraujoša, spriedzes pilna, psiholoģiska, asa sižeta, drāmas, problēmas, notikumi, intriga, tā neziņa, ko gaidīt, kas nu būs, gaismas, mūzika, tērpi un pats, pats galvenais – aktierspēle!”
vdt.lv
